Rihards Ērglis - SĒĻI

Pat ja vācieši neatrastos pili, tad tur visa noteicēja būtu virsaile. Ta Ursulu gan apsveiktu, jā! ne labāk kā piedzērušies ienaidnieki. Nē, uz pili Ursula nedrīkst bēgt. Tai jāpaliek tepat. Varbūt tomēr Velodis pārnāk. Bet mironis? Ak, cik briesmīgi!

Drebēdama aiz bailēm un pūlēdamās neskatīties uz melnumu pie durvīm, Ursula ielīda būda, noslēpās tur kaktiņa un sāka žēli šņukstēt, cenzdamās nesacelt ne ma­zākā troksnīša, lai kaut kas briesmīgs nepiegrieztu rau­dātajai savu uzmanību.

Visu nakti Ursula neaizmiga. Dienai ataustot, viņas bailes mazinājās. Mironis nelikās vairs tik briesmīgs. Arī tumsas gari dienā nevarēja nevienam ļaunu darīt. Tam­dēļ Ursula uzdrīkstējās atstāt savu paslēptuvi un doties lauka. Visu dienu jaunā sieva satigaja ārā un iekša, ne­pacietīgi gaidīdama, vai neatjas Valodis. Tomēr uznāca vakars un gaidītais nerādījās. Ursula pārlaida otru baiļu pilnu nakti, un, tumsa drebot, nosprieda nākošā diena doties projām no šis spoku vietas. Lai ari kur gals viņu gaidītu, bet te miroņa tuvumā viņa nespēja ilgāk uz­turēties.

Atkal atnāca diena, un Ursula jau gribēja doties mežos iekšā. Te viņai iešāvās prātā, ka Valodis nezinās, kur viņu meklet, ja tā atstās šo vietu. Tā viņi var nekad vairs neredzēties, pat tad ne, ja viņas virs vēl būtu sveiks un vesels. Varbūt viņš ir tikai ievainots un nespēj tūlīt, nakt pie savas sieviņas. Izveseļojies viņš droši vien steigsies šurp. Tātad Ursulai jāpaliek turpat, kur viņa bija. Bet ja nu Valoža vietā ierodas vācieši? Ak, Dievs! Tomēr jāpaliek.

Pagaja vairākas dienas un naktis vienās bailēs, vie­nas mokās. Ursula bija tā nogurusi, ka redzēja brīžam jau murgus nomodā. Viņa pati vairs nesaprata, cik ilgi viņa jau mokās līķa tuvumā.

Atkal iestājās nakts. Ursula jau sēdēja sava tumšajā būdas kaktiņa.

Tumsa, likās, bija pilna ar nezināmām briesmām. Te ārā pie durvīm kaut kas nograbēja. Nē! Laikam Ursulai tas bija tikai tā izlicies. Tomēr jā! Troksnis atkārtojas un pie tam taisni tur, kur gulēja Sēļmaja līķis. Tad smagi

soļi, taisni Sēļmaļa soļi tuvojās durvīm. Paldies Dievam! Iekšā viņš tomēr nevarēs tikt, tas spoks no garu valsts. Durvis jau bija aizbultētas. Bet vai tikai viņa šovakar nepiemirsa to izdarīt savas bēdās un domās par mīļā cil­vēka likteni? Kā Ursula arī lauzīja galvu, viņa nespeja skaidri atminēties, vai durvis bija ienākdama aizbultējusi vai nē. Viņa tā bija steigusies nokļūt drīzāk tumšajā kak­tiņā būdas dibena, ka tiešām durvis varēja būt palikušas neaizbultētas. Tomēr nē! Katru vakaru viņa aizbultēja. Vai tad taisni šodien viņa būtu aizmirsusi to izdarīt?_Iet līdz. durvīm pārliecināties? Nē, to viņa nespēja. Arā, tikai ar durvju deļiem vien šķirts no viņas, stāvētu bries­mīgais spoks. Dienu nebija tik šausmīgi, bet nakts tumsa… Netālu, laikam paša mežmalē, iekaucās vilks. Stieptā, gari vilktā zvēra gaudošana likās šoreiz Ursulas ausim patīkama. Vilks jau bija dzīva dvaša un ne kāds spoks, tamdēļ rādījās tuvāks parbiedētei sievietei.

«Kad tikai spoks nevar ienākt caur aizbultētam dur­vīm?» drebēdama nodomāja Ursula.

Taisni šai bridi āra durvis atvērās un, tumsā taustī­damies, kāds smagi ienāca iekšā. Ursula gandrīz apstājās dvašu vilkt. Viņai izrādījās, ka, durvīm paveroties, tā pret ara sniega gaismu skaidri bija saredzējusi Sēļmaļa stāvu. Pārbaidītai sievietei skaidri likās, ka divas ugunīgi zvērojošas spoka acis ir tieši vērstas uz viņu tumšajā kaktā. Spoks smagi paspēra divus, trīs soļus uz būdas vidu. Ursula to nespēja vairs tālāk panest. Jābēg! Prom, prom 110 šejienes, tikai prom! Viņa pietrūkās kājās un skrēja uz durvīm. Divas stipras rokas satvēra viņu ciet. Ursula zaudēja samaņu.

81

Kā tad pa tam bija norisinājušās cīņas ap Sēlpili? Pirmā brīdī sēļi jutās savā cietoksnī pilnīgākā drošībā. Tikai drīz vien viss strauji pārmainījās uz ļaunu. Pili no visām pusēm ieslēdza stipri ienaidnieku bari. Visur tika uzstādītas milzīgas lingas un sviežamās mašīnas, kuras bez apstāšanās saka apbārstīt pili un tās aizstāvjus ar bultām, akmeņiem, aizdedzinātām malkas pagalēm, sakarsētiem dzelža gabaliem. Drīz vien no visām pusēm pilij klāt spie­dās tik daudz ienaidnieku, ka viņu bultas un šķēpi kā krusa bira uz apcietinājumiem. Neviens pils aizstāvētājs nedrīkstēja pat degunu izbāzt virs aizsargājošās apcie­tinājumu sienas. Ja Sēlpilij būtu pietiekošs skaits kara­vīru, ja no apcietinājumiem varētu atbildēt uzbrucējiem ar pietiekoši lielu skaitu bultu un šķēpu, tad, saprotams,

fi —

uzbrucēji nedrīkstētu tik pārgalvīgi tuvoties vaļņiem, tad bez. šaubām uzbrucēji ciestu lielus zaudējumus un drīz vien vilktos asiņodami atpakaļ. Bet sēļus iebrukums bija pārsteidzis pussagatavojušos. Šur tur salasījušies kara­vīru pulciņi bija pārmākti, izklīdināti, pa daļai apkauti. Pat tie, kuri bija pie laika sapulcējušies pilī, cieta sa­dursmē uz Daugavas krasta tik lielus zaudējumu, ka viņu skaits bija ārkārtīgi sarucis. Palīgi no apkārtnes ari ne­paspēja sabēgt pilī, pateicoties strauji izvestai cietokšņa ieslēgšanai. Tamdēļ virsaitis .Vilnis ar bailēm novēroja, ka tam pilī ir ārkārtīgi maz karotāju, ka ar tiem cietoksni aizstāvēt nebūs iespējams. Un šis karavīru skaits vēl ar- vienu turpināja samazināties, jo katru, kas tikai parādījās uz vaļņiem pārdrošāk, ķēra bultas, šķēpi, akmeņi, kurus tik bagātīgi un nesodīti spēja raidīt uz piii pretinieki.

Uz palīgu no ārienes cerēt pavisam nevarēja. Kur vien meta no pils augstumiem uz. apkārtni skatus, tur ierau­dzīja degošas ēkas, bēgošus ļaudis un ienaidnieku pulci­ņus. .Ja kur varbūt vēl bija kāds sēļu karavīrs pie dzī­vības, tad tas varēja būt laimīgs, ja tam izdevās noslēp­ties drošībā meža biezokņos. No tiem palīdzība nebija sagaidāma.

Drīzi sāka draudēt vēl jaunas briesmas Sēlpilij. Ienaidnieki krava pie pilskalna malas malku sārtos. Tos aizdedzinot, uguns, domājams, pārsviedisies uz koka pils apcietinājumiem. Un Sēlpils var aiziet boja uguns lies­mas.

Ar lielām pūlēm un zaudējumiem izdevās atsist dažus ienaidnieku uzbrukumus pilij. Ari ugunsgrēku pirmo reizi apdzēsa, kaut gan bija jau aizdegusies vienā vietā āra apcietinājumu koka siena. Galīgi piekusušie un novār­gušie sēļi cerēja, ka, naktij iestājoties, tie liks pie atpūtas 1.111 miera. Viņi maldījās. Izmantojot tumsu, ienaidnieka spēki pūlējas piekļūt, apcietinājumiem klāt. Gan tos atkal atsila, bet stāvoklis pilī palika arvienu ļaunāks.

Tā tas vilkās dažas dienas un naktis. Pilī jau bija vairāki krituši, vēl lielāks skaits ievainotu. Pārpalikušie likās tā piekusuši, ka tikko spēja kustināt kājas un rokas. Vilnim un Valodim nemitīgi vajadzēja mudināt savus ļaudis, lai tie neaizmigtu, lai tie turpinātu cīņu. Arī pa­šiem vadoņiem nācās saņemties, jo locekļi likās ar alvu pielieti. Bieži paša cīņas mutuli, negantam troksnim brīk­šķot, akmeņu krusai visapkārt birstot un skaļi atsitoties

prel. koka apcietinājumiem, ir Vilnis, ir Valodis apķeras, ka ir brīdi gulējuši, kājas slavēdami. Rokas visiem bija ta pagurušas un pārpūlētas, ka tām ieroči jau rādījās par smagiem, grūti cilājamiem. Ne vien jumti pilī, bet arī ap­cietinājumu atsevišķas daļas bija sadragātas jeb bojā­tas no nemitīgi birstošās akmeņu krusas.

Tādā bēdīga stāvoklī atradās Sēlpils, kad, jaunai die­nai pārvarot nakls tumsu, virsaitis Vilnis no vārtu aug­šas aplūkoja apkārtni, vērodams, ko ienaidnieki pagājušā nakti i/veduši pret pili. Te uz trepju kāpnēm parādījās virsaite. Brašā sieviete pūlējās ņemt visur dalību un sla­vēt blakus savam vīram pat pils aizstāvēšanas darbos, saprotams, ne jau nu ar ieročiem rokas. Arī tagad viņa bija atnākusi pie virsaiša un noraizējusies teica: