Rihards Ērglis - SĒĻI

«Apžēlojies kaimiņ!» Vilnis iesaucās. «Kādēļ tev va­jadzēja visu šo putru vārīt. Redzi nu! Ne par šo, ne par to iekļuvi tikai divdomīgā stāvoklī.»

Vjačeka šaurās ačteles viltīgi šaudījās apkart. Viņš plūkāja savu bārdeli un ar visgudru smaidu uz lupām noteica:

«Eli, tā bija smalki izgudrota lieta, kā apvest tos gud­riniekus ap stūri.»

«Tikai lieta beidzās ar to, ka tev pašam piešuva baidu,» teica Vilnis.

«Ha, ba, ba,» smējās Vjačeks. «Ja tev būtu mani ķērieni, tad Sēlpils vēl nedomātu nemaz par vācu jūgu.

Hm, hm! Es jau, augsto kaimiņ, neliedzu, ka tu esi gudrs valdnieks.»

«Jā, jā!» Sēlpilij jadoma par vācu jūgu. Tikai tu ar savu citu vešanu ap stūri osi lik talu nonācis, ka tev jābēg no savas zemes un jānodedzina paša pils.»

Vjačeks palika domīgs,bet tad saka no jauna platīties, maisīdams pa krievu izteicienam starpa, kaut gan runāja pareizi un tekoši lelgaiiski.

«Bēdīgi, bēdīgi, augstais, varenais draugs, bēdīgi man iet. Bet tās ir jau vēlākas gaitas. Toreiz mani izva­dīja no Rīgas uz mājam ar lielu godu. Pats bīskaps man pasniedza bagātīgas dāvanas. Čort jevo poberi! Lielā goda biju kļuvis pie vāciešiem. Nospriedu, ka nu es esmu ar bīskapu draugos. Tamdēļ varu nesodīti paķircinot ze­mākos vāciešu plukatas. Lielvārdē bija uzkundzējies kāds- bruņinieks Daniels. Tā ļaudis dabūja no manis daudz ko ciest.. Līdz ko ņemecs iesēj labību, tā mani ļaudis to iz­bradā. Sacērt bruņinieka Dānieia ļaudis malku možā. Līdz ko ta pakalst, tūlīt kāds mans čelovēks sakur grē­dai blakus uguni, un malka aizdegas un sadeg visa. Atiet nolādētiem ņemciem kads lopiņš no ganāma puika, tad ne ādas tie vairs nedabūja redzēt. Lien kāds no Lielvār­des uz mūsu pusi meklēt zudumu, tam saliek pa kaklu raz, dva, tri! Iznāk tādi štuki, ka jāsmejas vien. Bruņi­nieks Daniels no sākuma sūdzējās pie manis paša. Es saku, ka horošo, ka viss būs labi, bet lieku saviem mala­čiem izdarīt vel ko trakāku kā pirms tam Lielvārdes ž.uļikiem.»

«Saki jel, kas par pratu izturoties tā pret kaimiņiem?» iesaucas virsaitis Vilnis.

«Bel vai tu zini, ko tas vācu razbainieks Daniels izda­rīja?» atbildēja Vjačeks ar jautājumu. «Viņš ar saviem rokas puišiem, rīta gaismiņai svīstot, pielavījies bija klāt Koknesei. St.orož.s torni bija iesnaudies. Ari mēs citi gu­lējām dziļā miegā. Te vācieši brūk iekšā, ķer mūs visus ciet un, kas vien krīt tiem rokas, visus liek važas. Mani ari sasēja la, ka rokas saka tirpt. Es jau domāju, ka nu manam mūžam gols klat. Bet vācieši nevienu nenokāva. Lieli duraki viņi ir arvienu bijuši un bus mūžīgi. Mazs bērns būlu sapratis, ka c> tiem tādas lietas nepiedošu.

Bruņinieks Daniels par saviem nedarbiem visu pazi­ņoja bīskapam. Un šis ka traks 110 dusmām. Tūliņ lai laižot mūs visus vaļā. Tūliņ lai atdodot atpakaļ visas mūsu mantas. Dānielim gan lūpas izstiepos garu garas, bel ja- paklausa vien bija. Tad es viņu gan apcirpu gandri/ tikpat kailu ka liepiņu, kad tai novelk lukus priekš vīzēm. Saku, ka trūkst man mantu, gan ta, gan ša, gan visa kā. Saku, žēlošos par aplaupīšanu bīskapam, Un šis tik stiep man uz Koknesi tur pirms tam nekad nebijušu mantu vietā skaistas paša lietas no Lielvārdes, jo bail vīram no bīskapa dusmām. Tā viņš labu sodu saņēma par savu bezkaunību, kaut arī nespēja sava pauri saprast, kur visas no manis prasītās zudušās mantas palikušas. Pa Dāniela iebrukuma laiku Koknesē lielajā burzma va­rēja arī šis tas pazust tīri netīši, bet tik daudz zuduma, kā es uzdevu .. . Na, ko tur vēl runāt! Gan Daniels deva man, ko vien spēja, tomēr apsūdzēju to par laupīšanu bīskapam. Ielūdza vācieši mani atkal ciemā pie sevis. Es arī devos uz Rīgu. Bīskaps mani nožēloja 1111 visādi nopūlējas izlabot sava Lielvārdes kaušļa izdarītus un ne­izdarītus grēkus. Jā, Rīga mani cienāja un godināja kā pašu krievu lielkņazu. Bīskaps sadāvināja man arī zirgus un dārgu audumu drānas. Visas Lieldienas šogad nodzī­voju tur zaļas dienas, cepuri na bekreņ. Beidzot bīskaps sūtīja man līdzi 20 savus vīrus, pašus labākos amatniekus un kareivjus ar zirgiem, ieročiem un akmeņu sviežamām mašīnām, lai nocietinātu manu pili un lai mani aizstāvētu pret leišu varbūtēju uzbrukumu. Visus tos viņš apgādāja uz saviem kostiem ar vajadzīgiem materiāliem, rīkiem un līdzekļiem.

Noskatījies Daugavgrīvā, ka bīskaps ar pagājuša gada svet ceļotājiem sasēstas kuģos, lai dotos uz. Vāciju, es lai­dos uz mājām, bet nospriedu vāciešiem parādīt kulaku, īstu krievu kņaza kulaku. Lai jūt, ka ņemcam nav jā­bāž savs bezkaunīgais deguns tur, kur es negribu.

Man pie visas apķērības novarēja ienākt galvā, ka bīskaps ar piligrimiem nav vel projām. Es biju pārlie­cināts, ka Rīga nav nekādu lielāku spēku un nebūs to līdz jaunu svetceļotaju atbraukšanai. Tamdēļ nospriedu, ka vāciešiem rei/.i jādabūn pelnīta pārmācīšana. Kādu -dienu pieliku svešos amatniekus visus pie akmeņu sa­gatavošanas pils nākošiem mūriem. Kad nu šie ņēmās apakšā vaiga sviedros, klausīdami savā tnuļķu prātā visu, ko tiem pavēlēju, sasaucu savus ļaudis un liku apkaut visus savus vāciešus. Septiņpadsmit no tiem arī dabūja pelnītu galu, bet trim šurķiem izdevās paglābties. Tie tad nakti un dienu skrējuši līdz pat Rīgai. Tādas bailes biju tiem iedzinis kaulos. Līķus sakumā iemetu Daugavā, bet vēlāk sadomāju, sak, lai rīdzinieki papriecājas, un liku atdot nokautos lībiešiem, lai tie nogādā tas maitas Rīgā. Daļu vācu ieroču un zirgu, arī akmeņu sviežamas mašī­nas tūlīt nosūtīju kā dāvanas Polockas Vladimiram ar ziņu, ka tagad ir laiks ieņemt Rīgu un ka vajag pasteig­ties, jo Livonijā pašulaik palicis maz karavīru un pal no tiem brašākos es jau esmu nobeidzis. Ziņoju, ka viss vai­rums ņemcu ir prom kopa ar bīskapu. Saki, augsto vir­saiti, vai tas nebija lieliski izdomāts.

Bet kas iznāca! Kāds čorts to varēja paredzēt? Pretējas vētras bija aizturējušas bīskapu un visu to vācu švaļu Daugavgrivā. Bīskaps Alberts, dabūjis zinai, par maniem darbiem, tūlīt sasolījis svēlceļotajiem par garāku kalpo­šanu lielāku un pilnīgāku grēku atlaišanu. Kādi trīs simti piligrimu bijuši ar mieru mākties man virsu. Bīskaps sa­pulcinājis ari visus vietējos spēkus: vāciešus no malu malām, savus algotos karavīrus, pat lībiešus. Vai zini, augsto virsaiti Iznācis tāds karaspēks, ka turies. Ko man bija darīt, līdz. ko es dabuju to visu zinai?»

«Vajadzēja jat uz Rīgu un izlikties atkal par bīskapa draugu,» piebilda virsaitis Vilnis.

«Tu runā šul.kus, tēvišķais draugs!» turpināja Vjačeks. «Es skaidri sapratu, ka visa tā banda 110 Rīgas drāzīsies uz Koknesi un mani apstrādās bez žēlastības. Nevienam nedara prieku, ja ta kaklu iebāž cilpa un pavelk uz augšu pie kada resnākā zara. Es tagad esmu tā sasālījis bīskapam Albertam, ka pielabināties gan vairs neceru. Mani ļaudis arī veikli nostiepa zemē tos 17 vāciešus. Tamdēļ manējiem arī nav ne mazākā prieka tuvāk iepa­zīties ar visu to Rīgas uravu. īsi sakot, nospriedām, ka Koknesē mums gaiss nav vairs veselīgs. Izdalījām vā­ciešiem atņemtos ieročus un zirgus, paņemam savas man­tas un devāmies ikviens uz savu malu turp, kur katrs cerēja atrrast vairāk drošības. Man līdzi nāk tikai daži krievi. Citi visi mani ļaudis, ir krievi, ir letgaļi, ir sēļi, izklīda uz visam pusēm turpat Kokneses apkārtne. Lai vāciešiem uz šķiršanos sasālītu priekus, pilij pielaidām sarkano gaili. Lai ņem pelnus un ogles sasodītais ņemecs. Tagad es steidzos uz krievu zemi. Tur man visi valdnieki ir draugi un radinieki. Katrs kņazs man labpral palīdzes. Salasīšu tarlus spēkus, ka bīskapolim dziesma bus Rīgā jāizbeidz. Ari tev, augsto virsaiti, palīdzēšu.»