Rihards Ērglis - SĒĻI

Neko labāka neizdomājusi, Ursula pēkšņi apgriežas, ieskreja mājā, no iekšas aizbultēja durvis un aizsita ciet lodziņa aizšaujamo. Bruņinieki saskatījas, tad sāka smie­ties un zoboties par piejājušo sarkanbārdi.

«Redzi nu. Heinrih! Mums te bija kāda meža skais­tule, bet tava bārda viņu tā nobaidēja, ka ta iemuka istabelē. Vajaga drusku paķircināt viņu.»

Bruņinieki ņēmās dauzīties ap durvīm un saukāt, smie­damies un jokodamies sava starpa.

«Lai viņi kaut apgāž visu māju, bet iekšā es viņu neielaidīšu,» nodomāja Ursula.

Bruņinieki gan ir nedomaja gāzt māju apkārt. Drīzi Ursula vairs nedzirdēja viņu balsis. Ara viss apklusa. Tomēr jaunā sieviete ne par ko nebūtu taisījusi durvis vaļā, jo baidījās, ka svešie var būt paslēpušies ārā un gaida, kamēr Ursula parādīsies tiem. Laiks vilkās. Beidzot pie durvīm atkal kads sāka grabināties. Ursula nekustē­jās. Te padzirdējās Valoža bals:

«Ielaid jel mani!»

Nākošā acumirklī Ursula bija jau ārā. No bruņinie­kiem tur neredzeja vairs ne zīmes. Ursula ņēmās stāstīt par saviem tās dienas piedzīvojumiem. Valodis drūmi klausījās. Tad arī viņš sāka stāstīt.

Sēlpilī bija norisinājušies smagi un drūmi pārdzīvo­jumi. Tur negaidot atkal ieradās vesels bars vācu ka­reivju ar dažiem bruņiniekiem priekšgalā. Pēc: Vjačeka padzīšanas no Kokneses tur apmetās vācieši, un tie no otrpus Daugavas pastāvīgi alklejoja uz Sēliju. Viņiem bija viegli kuru katru brīdi pārcelties upei pāri un ieras­ties Sēlpilī, kuru svešinieki jau uzskatīja tapat ka par savu iekaroto īpašumu. Vācieši gribēja saimniekot visā Sēlijā tikpat brīvi, kā to darīja jau bijušo Vjačeka īpa­šumu robežās.

Tiešam, arī šoreiz, ieradušies Sēlpilī, vācieši izturējās kā pašu mājās. Tie likās apkalpoties, pieprasīja, lai viņus baro un dzirda. Neievērodami saimniekus, nicinoši noska­tīdamies uz visu, kas nesa sēļu vardu, viņi augstprātīgi izdalīja pavēles, izokšķerēja visus pils kaktus un paslēp­tuves, pēc katra soja draudēja uzlikt sodus ikvienam, kas kaut kādi neizdarīja pa prātam nelūgtajiem viesiem. Paši tie dzīvoja, priecīgi ka pa kāzām, cepures kuldami, bļaus­tīdamies un klaigādami.

Valodis skatījās, novēroja, un arvienu draudošāk sa- vilkas viņa uzacis. Nevienam nepalika pāri nekādu šaubu par to, ka vāciešiem pastāv nodoms pilnīgi uzkundzēties visai Sēlijai. Bruņinieki sāka izlūkot Sēlpils apkārtni un pat attālākas novada nomales, izmeklēdamies sev nāka­mos lēņu īpašumus.

Visu šo laiku pēc vācu ierašanas Sēlpili Valodis jutas tā, it kā viņam blakus atrastos kalēju ēzi nokaitēts dzelzs gabals, kas katru acumirkli varēja pieskārties pie veselas miesas un to sāpīgi apdedzināt. Aizmirsta gulēja kokle. Valodis lai pat rokas vairs nepielika. Viņa kād­reiz jautrās dziesmas neviena vairs neiepriecināja. Nebija ari vairs neviena sēļa, kas spētu priecāties. Visus tos jau žņaudza cilpas, kuras atklāti Sēlpilij un tās iemītniekiem gatavoja svešie.

Beidzot Valodis neizturēja. Viņš devās pie virsaiša Viļņa.

«Vareno tēvbrāl!» izsaucas jauneklis. «Es to vairs ne­spēju panest.»

«Ak, Valodi!» drūmi atsaucās Vilnis. «Vai tu domā, ka man viegli, bet jānes… jānes.»

97

Valodis jau gribēja atbildēt, kad tam pienāca klat virsaile. Ta mīļi noglaudīja viņa galvu un trīcošā balsī teica:

7 - - 404

«Mīļo Valodi! Tu jau arvienu esi bijis tads labs. Pēc manu dēlu aiziešanas veļu valstībā tu man osi palicis par pašas bērnu, tu man esi no Laimas māmuļas atstāts viņu vietā. Es cerēju, ka tu reiz būsi sēļu zemē…»

Virsaite sāka raudāt. Šī sieviete, kura visu mūžu bija tiranizējusi savu vīru un visu apkārtni, prata dziļi just un stāvēt ka uzticams atbalsts blakus nesen apkarotajam mūža biedram.

«Ari es cerēju, ka tu pēc manis laimīgi valdīsi Sēl­pilī,» dobji ierunājās Vilnis. «Ar prieku es noskatījos, cik tu braši cila ieročus; ar līksmu prātu es uzklausījos tavās dziesmās un tavas kokles skaņās, jo tādi ir senču likumi. Ne zobens vien piestāv īstam vīram, bet arī kok­les stīgu skaņas dievi mums, cilvēkiem, devuši kā savas augsi akās dzīves pazīšanas riku. Jā, lepns es biju uz tevi ka uz savu pēcnācēju, bet tagad pats nezinu, ko es tev varēšu atstāt no mūsu senču mantojuma, no mūsu cilts īpašuma.»

«Ak, vīriņ!» iesaucās virsaite. «Kaut veļu valstībā visu to nedabūtu zināt ne tavs tēvs, ne tavs vectēvs. Cik vareni virsaiši tie bija. Atminos vēl, ka tavs tēva tēvs jau pavecs gados, bet tik možs garā un miesās, jāja karā pret krieviem. Varonis, kas varonis! Es vēl biju toreiz, tīri maza meitene. Virsaitis cienīja manu ģimeni. Arī tavam tēvam manējais bija tuvs labiotis-bajars. Kad tu mani iemīlēji 1111 apņēmi sev par sievu, es kā virsaite cerēju, jā, cerēju palīdzēt tev tikt pie lādas varas, kādas nav nevienam kaimiņu virsaitim. Domās es redzēju Sēl­pili … Bet ko nu tur vēl runāt!…»

Valodis vīstīja dūres. Nevaldāms naids pret vācie­šiem plosījās viņa krūtīs.

«Vai tad tur neko nevar darīt?» viņš šņāca dusmās. «Vai tad mēs tiešām pacietīsim visas viņu uzkundzēša­nās neģēlības? Vai tacl sēļu zobeni nav vairs pietiekoši asi. Mīļo tēvbrāl, saņemies! Tu esi vēl Sēlpils novada virsaitis.»

«Ak, es gandrīz, nevēlētos vairs tas būt,» drūmi no­teica Vilnis.

«Kamdēļ nodoties mazdūšībai. Vajaga…» Valodis uzsāka.

«Mīļais dēls,» pārtrauca Valodi virsaite. «Mēs abi ar virsaiti te visu jau pārrunājām un apspriedām i es. Izgud­rojāmies gan ša, gan ta, bet… nekas neiznāk.»

«Man, Valodi,» piebilda Vilnis, «negribas kaju spert pāri slieksnim, lai izietu kaut tikai pils pagalmā, jo tur jāsastopas ar šitiem nolādētajiem vāciešiem. Es, sēju vir­saitis, pats savā Sēlpilī piespiests nerādīties ļaudīm, lai tikai izvairītos pazeminašanas mēģinājumam no svešo puses. Tu saki: «sēļu zobeni…» Par tiem mēs ar sievu sīki pārrunājām un ne reizi vien. Tikai izdarāms nav nekas. Panākumi nav iespējami. Izstāstīšu ari tev visu. Šilie kakla kungi jau nav nevilšus sajājuši Sēlpilī. Ne­pavisam ne! Viņi domās jau sadala sēļu zemi savā starpa. Man arī pavisam vienkārši paziņoja, ka Sēlpilī iemitinā- šol kādu savu augstāku krīvi, kas te visiem būšot par kungu ka jau viņu Dievam tuvs cilvēks. Ta priekša tā­tad arī man laikam būs jābūt mazam. Krīvim par sar­giem nākšot līdzi vesels bars karavīru. Visus būšot jā­ēdina un jāapgādā. Viņu labā nākšoties katram sēlim dot nodevas. Lūk, tādas lietas mūs te gaida.»

«Un tu, tēvoci, visu to gribi paciest?» iesaucās Va­lodis.

«Gribas jau gan (rukst,» virsaitis turpināja. «Tikai laikam man nāksies paciest šīs un varbūt pat vēl ļaunā­kas lietas. Uzklausies un pārdomā pats bez jauneklīgas aizrautības. Mūsu novadu jau pagājušā ziema pamatīgi nopostīja. Daudz spēcīgu karotāju atstāja mūs, aiziedami uz veļu valsti. Bez tam mūsu novads jau ir diezgan sīks un viens pats nevarēs… Ko nu par to runāt sevišķi vēl tagad, kur paša pilī sēž jau vācu karaspēks.»

«Sito saujiņu jau mes gan pamācītu. Bez tam, tēvoci, pieaicināsim leišus. Tie jau mums …»

«Tie mums draudzīgi. Taisnība! Bet viņi paši ir galīgi sašķēlušies, nav nebūt vienprātīgi. Viņi gan spēj izvest negaidītus graujošus iebrukumus ir Letgalijā, ir Igaunijā, ir Livonijā, ir Krievijā. Paliekami izsargāt mūs no vācu briesmām viņi nespēj. Ja tie butu apvienoti savā starpā un ciešā vienprātība saistīti ar sēļiem, letgaļiem un var­būt pat ar lībiešiem, tad gan drīz vien mūsu papēži mīdītu Rīgas mūru drupas. Tagad Sēlpils un Jersika ir draugos ar leišiem, bet letgaļu lielais vairums un lībieši leišus uzskata par saviem ļaunākiem ienaidniekiem, par savas zemes un savu sētu niknākiem postītajiem. Leišu dēļ plaši letgaļu novadi ir ar mieru noslēgt draudzību pat ar jodiem un maksāt vāciešiem nodevas, ja tikai tā pa­glābtos no Lietuvas dēliem. Ja ar mums kopā būs leiši, tad citi būs pret mums… Un te tuvākā apkārtnē? Kok-