Rihards Ērglis - SĒĻI

«Paldies, paidies!» zobgalīgi iebilda Vilnis. «Tikai p.i- priekšu padoma gan pais par sevi.»

«Pareizi, pareizi, dārgais draugs. Pa priekšu man tagad jādomā par sevi pašu. Bet tu man esi tik labs kaimiņš un tāds no mūža gala bijis. Tamdēļ nevaru tevi aizmirst. Esmu ar mieru ar tevi dalīties ir mantas, ir goda, ka ar paša tēvu.»

«Ko nu, ko nu!» vīpsnāja Vilnis.

«Tu jau mani arī tik labi ieredzi,» turpināja Vjačeks. «Tagad pat, kur lai es savu galvu pieliktu šo dienu, ja mēs nebūtu tik tuvi un labi draugi. Paldies tev par uz­ņemšanu.»

«Sēlpilī arvien zina, kā jāizturas pret viesiem, pat arī tad, ja šie viesi būtu tīrie meža /.vēri,» sprieda Vilnis.

«Pareizi, pareizi, augsto virsaiti. Viesmīlību jau ari mūsu senči prata piekopt. Tikai es tev parādnieks ne­palikšu. Es visu tev desmitkārtīgi atlīdzināšu, līdz ko izpēršu to suni bīskapu. Tomēr tagad es esmu pie tevis pamielojies un atpūties. Mani zirgi arī ir pabaroti un at­guvuši spēkus. Tamdēļ varu turpināt ceļu. Nedrīkstu jau ilgi te kavēties. Drīz arī līdz šejienei var atkultīes tie paši satana kalpi — vācieši. Tūliņ došos tālāk gar Dau­gavu uz Polocku, tikai pa šo krastu. Vācieši neapķersies tik ātri mani te meklēt un, kamēr iedomāsies te man pakaļ dzīties, būšu jau aiz daudziem kalniem. Tikai visus Kokneses ļaudis, kas līdz šejienei man sekojuši, es ne­gribu tālāk vest sev līdzi. Tāda liela banda var griezt uz mani vairāk vērības. Bez tam viens es ātrāk tikšu uz priekšu. Tikai paša divus kalpus un brāļa dēlu ņemšu sev līdzi. Cili lai iet kur grib, kaut pat vāciešiem rīklē. Ja bīskaps kādu desmitu arī uzkārtu, ir tad man gabals no miesas nenokritīs. Tagad tie man nav vajadzīgi.»

«Bet tu pats viņus sarīdīji vāciešiem virsū. Uz tavu pavēli viņi rīkojās.»

«Par to jau ari viss laupījums nepalika man vienam pašam. Biju spiests atdot viņiem ir daļu vācu zirgu, ir ieroču. Pats saproti, augsto virsaiti, kara laupījumu jau …»

«Tas jau viņiem arī piekrita ka kara dalībniekiem.»

«Piekrita jau piekrita, bet visu lietu tomēr izgudroju es viens pats. Mana galva …»

«Tagad par tavu galvu vienam otram no viņiem var iznākt atdot savu galvu, jo taisni tu, viņu bijušais kungs un pavēlnieks, gribi tos pamest likteņa vara.»

«Paši viņi ir pieauguši cilvēki. Vai tad es lai tos auk­lēju ka mazus bērnus? Lai pamanās un izgrozās, tad pa­

spēs likt cauri ar veselu ādu… Bet tagad, vareno vir­saiti, augstais tēvišķais draugs, man laiks no tevis atva­dīties. Paldies tev par viesmīlību, pacienāšanu, padzirdī­šanu. Drīz vien redzēsimies, kad es ar lieliem kara pul­kiem atgriezīšos padzīt aizjūras velnus Rīga. Dzīvo ve­sels! Novēlu visu labu tev, cildenai virsailoi un visai Sēlpilij.»

Viačeks aizjāja, iepriekš pateicis pari teikumu saviem nesenajiem pavalstniekiem, kurus kņazs atstāja likteņa vara Sēlpilī. Savu sarunu viņš nobeidza teicieniem:

«Glābieties paši, kā redziet.»

Tai pašā naktī visi Kokneses bijuša valdnieka krievi viens pēc otra pazuda iz Sēlpils apcietinājumiem uz ne­kad neredzēšanos. Arī pats Vjačeks nekad vairs neredzēja ne Sēlpili, ne Koknesi. Krievu kņazi nepiegrieza ne ma­zāko vērību ne viņam, ne viņa aicinājumam uz Rīgu. Tikai 15 gadus velak 1223. gadā Vjačeks ar Novgorodas karaspēku nostiprinājās Terbatā, bet jau nākošā 1224. gadā krīt gūsta un kopa ar 200 krieviem tiek nokauti.

Siltas pavasara vēsmiņas plūda par sēļu zemes dru­vām un pļavam, birzēm un siliem. Visur plauka ziedi. Gaiss bija pārsātināts ar puķu smaržu. Elpojot viegli ci­lājās cilvēkiem krūtis. Laimīgi smaidīdama, gaidīja Ursula savu viru, atsēdusies savas meža mājiņas priekša. Valodis bija teicis, ka šodien viņš būs te. Laiks pagāja. Katru acumirkli melnais rumaks varēja parādīties mežmale. Tiešam tur jau padzirdējas zirga soļu dunoņa. Tikai trok­snis bija tāds, ka uzveda uz domam par vairaku jātnieku tuvošanos. Nieki! Laikam Valodis steidzās un skubina savu melni mudīgāk rikšot. Tamdēļ ari soļu dunoņa ir strauja. Citādi nemaz nevar būt.

Bija gan citādi. Mežmale netālu no mājas parādījās divi jātnieki. Ursulai karsti vien palika, kad la ierau­dzīja tuvojoties divus vācu bruņiniekus.

«Ah!» viens no viņiem iesaucās vāciski. «Redzi nu, ka te ir mājas! Es jau teicu, ka tik stipri iemīta celīle kaut kur mūs novedis. Palūk O VI011, k r j s ta par skaistu meža meitu! Nebūtu nemaz ļauni, ja kāds desmits tādu piekristu mums katram līdz ar lēņu īpašumu šai malā.»

«Šito jau tūliņ vajadzētu vest uz upi drusciņ pakris­ti!.,» atbildēja otrais.

«Jo, tāda stipri vien spēj vest kārdināšanā pat lik norūdītus vīrus kā mūs.»

«Nekā, draugs! Šoreiz jāuzvedas kārtīgi. Tā mums ir piekodināts. Bez. tam nevaram arī neko daudz vel uzdro­šināties šeit pret sēļiem. Vel ar tiem neesam tik tālu tikuši. Pats zini. Ari mūsējo acumirkli šeit uz izlūkošanu ir tikai neliela saujiņa. Ja kas notiek, var iziet plāni. Gan jau nāks laiki, kad varēsim pasaimniekot brīvāk arī Sē­lijā. Tikai nezin, kur aizkavējies mūsu letgalis. Varētu izprasīt šai meža skaistulei par to, kas mums te izzināms.»

«Paldies Dievam!» nodomāja Ursula. «Tiem nevar ne prātā ienākt, ka es esmu vāciete. Man jāizliekas, ka ne­saprotu viņu apspriešanos. Bet, Dievs Kungs, ko viņi te meklē.»

Iz meža izjāja vēl viens jātnieks. Tas bija gaidītais tulks. Pēc saņemtiem aizrādījumiem viņš saka iztaujāt Ursulu par to, vai tuvumā esot vēl daudz apdzīvotu vietu un apstrādātas zemes, vai dziļāk mežā arī vēl esot iedzīvotāji. Saņemtās atbildes tulks ar mokām lauztā vācu valodā pārtulkoja bruņiniekiem. No pēdējo sarunām Ur­sula noprata, ka liela grozās ap priekšā stāvošu lēņu iz­došanu sēļu zemē. Bruņinieki jadelēja, izlūkodami pēc gardākiem kumosiem.,

Ursulas iztaujāšana jau gāja uz beigām, kad piepeši viņai mati sacēlās kājās, jo tulks, stingri novērodams viņu, teica bruņiniekiem:

«Man pašam brīnums, bel liekas, ka ši sieviete ir vāciete. Viņa gan runā sēliski, kas ir gandrīz vienāda valoda ar mūsējo - letgalisko, tomēr viņa runā kā vāciete!»

«Nu, tu gan esi labs sapņotājs!» smiedamies sauca viens no bruņiniekiem. «Šeit, mūža meža biezokni, sēļu zemes nomalē tu gribi atrast vācieti.»

«Pie tam vēl tādu vācieti,» piebilda otrais, «kura ne­saprot ne zilbītes no visa, ko tu mums tagad stāsti vācu valodā. Redzi, ka viņa mūs uzlūko ka kādus ērmus. Tai ir tik izbaidēts ģimītis, kā kad velni dejotu tās priekšā. Viņa droši vien pirmo reizi savā mūžā redz vāciešus. Cerēsim, ka šī gan nebūs viņai pēdējā reize, jo tīri žēl, ka lik glīta sieviete nīkst te mežā, kur tai vieta būtu kādā pilī pakavēt laiku vienam jeb otram augstdzimušām bru­ņiniekam, kad tas atgriežas noguris mājās pēc paganu atgriešanas pie Kristus svētās ticības. Ko tu domā, draugs?»

Otrs bruņinieks iesmējās un atteica:

«Tu šodien runā tā, it kā tev piekristu izlemšana par visam šīs zemes sievietēm.»

«Tikai par glītām, draugs, tikai par glītām! Neglī­tas! …» .

«Ko nu mels! Lai paliek. Bel. kur tad Heinrihs tā aizkavējies?»

«Tur jau viņš jaj un apspriežas.»

Tiešam meža mala parādījās divi jātnieki. Vienu Ur­sula pat nedabūja aplūkot, jo acis tai palika ka piekaltas pie otrā. Tas nebija neviens cits kā sarkanbārdainais bruņinieks, kas kādreiz karoja Ursulu apprecēt. Ko viņš teiks, kad pazīs mežu iemītnieci? Vai viņš negribes ar varu aizvest atpakaļ uz Rigu vācu gūstekni? Ko tad? Kas Ursulu aizstāvēs? Valodis bija tālu, un, ja viņš ari bulu te, ko viņš iespētu viens pret tik daudziem. Nelaime vien iznāktu. Bruņinieki vēl nokautu Valodi, mīļo Valodi. Un Ursulu paņemtu sev šis sarkanbardis. Domās viņa nostā­dīja pašai tik pretīgo rupjo bruņinieku Heinrihu blakus staltajam skaistajam koklētājam Valodim. Ak, šausmas! Ko darīt?