Rihards Ērglis - SĒĻI

«Tu gan, mīļo vīriņ, varētu drusku atgulties. Ja ne citur, tad tepat tornī. Es palikšu te un modrīgi novērošu. Līdz ko vācietis sāks darīt kaut ko aizdomīgu, tā es tevi modināšu. Tu man par daudz noņemies. Tavos gados tik ilga vārgšana bez miega un atpūtas nav nemaz vienkārša lieta. Aiziesi man vēl priekš laika veļu valstībā.»

Dziļš sirsnīgums izskanēja virsaites vārdos. Tur nebija ne vēsts no parastā laikā lietotajiem pastavīgajiem pār­metumiem, norājieniem un pretrunu nerietošām pavē­lēm. Tomēr virsaitis tikai papurināja galvu un teica:

«Nē, sieviņ. Tagad par atpūtu nav ko domāt. Ienaid­nieks pašulaik taisās uzbrukt no visām pusēm pilij. Ne­viens viņa karavīrs laikam netrūks šinī uzbrukumā. Re­dzi, kādi lieli bari sapulcināti ap pili malu malās. Bez tam nakti ir pils vēja pusē savesti trijās vietās malkas sārti. Tie sniedzas līdz apcietinājumu āra sienas apak­šai. Līdz ko malkas sārtus aizdedzinās, vējš dzirksteles uznesis augstu jo augstu. Pils degs. Bet vai mēs vairs spēsim apdzēst ugunsgrēkus pie tam vel trijās vietās uz reizi? Neveicas ari mūsu rokām vairs cīnīties ar ienaid­nieka pārspēku. Tie nolādētie drīz vien rāpsies no visām pusēm augšā uz apcietinājumiem. Kaut kas jādara, lai glābtos no apkaušanas un uguns posta. Būs jāuzsāk sa­runas. Jāapspriežas tikai vēl ar Valodi. Varbūt viņam kas prātīgāks padoma. Kur Valodis? Pasauc viņu šurp. atri, labi žigli!»

Virsaitis beidzamos vārdus uzsauca kādam karavīram lejā pils pagalmā. Drīz vien tornī uzkāpa Valodis. Arī ' viņa skati bija drūmi. Arī viņš redzēja vienīgo glābiņu

'saruna uzsākšanā. Tatad tā bija nolomla lieta. Vēl vir­saitis, ka vilcinādamies, ieprasījās:

«Un tu, sievin? Kā tu domā?»

«Ko nu es varu jums vīriešiem tur līdzi spriest! Karš jau nav sieviešu darīšana. Jus jau labak zināt paši,» tāda bi ja piekāpīgā, Sēlpils virsaitei tik neparasta valoda.

Sēju sūtņi lūdza no Livonijas kara vadoņiem mieru. Ja vācieši būtu varējuši kaut apmēram iedomāties par to bezizejas stāvokli, kada atradās pils, droši vien viņi, ne vārda nerunādami, būlu pili ieņēmuši. Par laimi vā­cieši bija tai pārliecībā, ka stiprā Sēlpils spēj vēl at­gaiņāties un uzbrukuma gadījuma nodarīs uzbrucējiem prāvus zaudējumus, pat ja iznākums būtu uzbrucējiem laimīgs. Tamdēļ sēļiem piedāvāja mieru, ar noteikumu, ka tiem jākristas un jāatsakās no leišu pabalstīšanas un draudzēšanās ar pēdējiem. Bez tam sēļiem pašiem jāpie­vienojas jaunavas Marijas valstij, citādi uzturot savā zemē agrako kārtību un paražas, Sēlpilij nekas neatlika, kā pieņemt noteikumus. Bez tam kristīšanās sēļiem likās tik nevainīga lieta, jo pie tās par atteikšanos no veciem dieviem pirmā laika neviens ir nedomāja. Tās likās divas pilnīgi šķirtas lietas. Arī leiši bija tali un nekāda drau­dzēšanās ar tiem pašreiz nebija pat iespējama. Arī vēlāk varēs bez leišiem iztikt, ja jau neviens Sēlpilij neuz- bruks. Ar jaunavas Marijas valsti gan tās lietas bija galīgi neizprotamas, bet ja jau viss palika pa vecam, tad arī ar šo nezināmo valdnieci nevarēja nekas ļauns iznākt. Un Vilnis pieņēma noteikumus.

Tūlīt apstākļi grozījās uz ļauno pusi. Noteikumi ne­maz nebija tik nevainīgi, kā sākot izlikās. Uzvarētāji nepavisam nepūlējās nodarboties ar uzvarēto glāstīšanu. Abi Livonijas karaspēka vadoņi, abats Teodorihs un prā­vests Engelberts, ar citiem garīdzniekiem karavīru pava­dībā uzkāpa pili. Pavadonība bija tik liela, ka sastādīja prāvu karapulku. Patiesībā ar to brīdi, kad šis karapulks iegāja Sēlpilī, viņa varā visā pilnībā nokļuva sēļu cie­toksnis. Vilnis ar saviem ļaudīm neko nebūtu spējuši uzsākt un izdarīt, pret svešo gribu.

Pils pagalmā nostājās Teodorihs un lauzīta letgaļu valodā uzrunāja uzvarētos:

«Ja jūs tiešam godīgi gribat turēties pie noslēgtā miera, (un tas jums būs jādara), tad atsakāties no pagānu ceļiem un kalpošanas elkiem. Uzņemiet par pastāvīgu iemītnieku savā pili īsta miera nesēju, kas ir Kristus,

visvarenā vienīgā Dieva dēls, visu mūsu Pestītājs. Tagad jums jā'kristās un kā kristītiem ļaudīm uz priekšu jums jāraida arvienu projām no jūsu pils leiši, kas ir ne­gantnieki. Visās lietās jums uz priekšu būs jāklausa tiem, kas ir Kristus vārda izplatītāji un sludinātāji. Lai jūs ne­kristu kardinašana nogriezties no taisnības ceļiem, lai jūsu dvēselēm nedraudetu atgriešanās pie elles ugunim, tad jums jādod puisēni ka ķīlnieki mums, jūsu atgrie- zējiem un dvēseļu ganiem. Mēs uzaudzināsim jūsu dēlus kristīgo tikumos un īstenā ticībā. Bet vai tiem, ja jus mēģināsiet lauzt šodien noslēgto miera līgumu jeb uz- drīkstēsaties kaut kādi pretoties svētās Jaunavas zemes valdnieka gribai. Es runāju sava kunga, godajama svai­dītā Rīgas un visas Livonijas bīskapa Alberta vārdā un uzdevumā. Neaizmirstiet, ka jūsu bērnu dzīvības atradī­sies mana pavēlnieka rokās. Mes paši izvēlēsimies pui­sēnus, kurus ņemsim par ķīlniekiem no sēļu tautas.»

Drūmi, nekustēdamies, stāvēja sēļi. Pavisam sakritis izlikās virsaitis Vilnis. Ar rūpēm virsaite nolūkojās uz savu viru. Tagad priesteri apstaigāja visu pili, aplaistīja malu malas ar iesvētīto ūdeni un murmināja lūgšanas un aizsargāšanas vārdus pret pesteļiem, ļauniem gariem un elku dieviem. Kad pils likās pietiekoši iztīrīta no Pērkoņ- teva saimes, kad sēļu dievi bija aizdzīti projām, Sēlpils vārtu tornī piestiprināja svētās jaunavas Marijas karogu. Garīgas dziesmas skanēja pilī un viņas apkārtnē, kur vien novietojas bīskapa Alberta karavīri.

Jautri smiekli, skaļi saucieni, tāļu dzirdamas tauru 1 skaņas tricināja gaisu, kad iebrucēji devās uz maju pusi, atstādami Sēliju. Viss šis troksnis, atbalstīts no slavas dziesmām vienīgajam Dievam, padarīja nedzirdamus tos šņukstus un skaļas vaimanāšanas saucienus, ar ko nelai­mīgās mātes izvadīja svešumā savus puisēnus — ķīlnie­kus. Tos aizveda ar varu zem stingras apsardzības, pie kam zeni kliedza, raudāja un spaidīdamies pretojas. Mā­tes zināja, ka viņu lolojumi šķiras no viņām uz visiem laikiem. Ja arī zēni svešumā pieaugtu lieli, ja arī tie sa­sniegtu ievērojamu stāvokli priekš sēļu zemes, priekš savas tautas, priekš savām mātēm viņi bija miruši. Sve­šuma tos uzaudzinas ienaidā pret visu, kas nesa seju vārdu. Viņi bus svešas, dzimtai naidīgas varas uzticami

kalpi. Ja kāds no tiem reizi atgrieztos pie sēļiem, tad tikai ka viņu apspiedējs un tautas gara nemācējs.

Viena māte klusi raudaja, noskatīdamas, kā viņas dēlu aizveda. Otrā lauzīja rokas izmisumā. Treša ka ārprātīga pūlējas atņemt savu puisēnu svešajiem kareivjiem. Pat norūdītākajiem sēļu karavīriem, noskatoties sievu izmi­sumā, acis palika mitras.

Kad iestājās vakars, uzvārētāju vairums bija atstājis Sēlpili un pds apkārtni. Pilī novietojušies bija vēl tikai daži bruņinieki ar baru vienkāršāku vācu karavīru. Droši nevarēja saprast, vai tie domā atstāt nākošā dienā Sēl­pili jeb m fināties tur nenoteikti ilgu laiku.

Valodis bija pārmērīgi nokusis. Viņš visu pils apsē­šanas laiku bija nodzīvojis vienās bailēs par Ursulas lik­teni. Vai tikai viņa sievu nav uzgājuši vācieši? Vai viņa nav iemukuši mežos un aizgājusi bojā no bada, zvēriem un sala? Valodis apsegloja zirgu un atstāja pili. Kaut gan jātnieks seglos gulēja, cieši aizmidzis, rumaks zināja, kur ceļam gals, un nonesa savu kungu tieši līdz meža mājiņai. Zi rgam cīpslu joties, Valodis uzmodās un steidzīgi devas pie durvīm. Ar lielām izbailēm Valodis atrada tās neaiz­bultētas no iekšpuses. Likās, ka viņa sieva nevarēja būt iekšā, jo citādi nakts laika durvis bez šaubām būtu cieši aizbultētas. Patiesība Ursula ar savu lielo nogurumu un baiļu nomākta, pašai nemanot, bija vakara iesteigusies namiņā iekša un durvis tikai aizvērusi ciet, pilnīgi aiz­mirsdama par aizbullēšanu.