Rihards Ērglis - SĒĻI

Atvēris durvis, Valodis tumsā nenieka nevarēja sa­skatīt. Tad viņš paspēra dažus soļus uz būdas vidu un apstājās, lai uzšķiltu uguni. Te Ursula kakta šausmīgi iekliedzas un drazas uz durvju pusi garam Valodim. Pēdē­jais viņu saķēra savas rokas un saka mierināt:

«Ursula! mīļo sieviņ! tas esmu es. Nebaidies.»

Tikai pec ilgāka starpbrīža jaunā sieviete atguvas tik tālu, ka pazina Valodi. Tagad sakās prieka asaras. Valodis ņemas stāstīt par pēdējo dienu notikumiem, bet uz. pus- v<:rda aizmiga. Aizmigusi bija arī Ursula. Tikai ap pus­dienu otrā dienā abi atmodās. Abus miegs bija atspir­dzinājis, kaut gan iepriekšējo dienu pārdzīvojumi un no­gurums likās vēl stipri sajūtami. Abi bija pusslimi. Tikai spēcīgie neno vājinātie ķermeņi spēja daudz maz. nesodīti bez sabrukuma panest to, ko Valodis ar Ursulu bija tikko pārdzīvojuši.

Atkalredzēšanās prieki bija lieli, bet visu aptumšoja pārdomas par to, ka tālāk iekārtot savu dzīvi. Valodis negribēja atstāt vairs ilgāk savu sievu vienu pašu meža mājiņa, bet teicās vest viņu tieši uz Sēlpili un tur izstās­tīt visu virsaišu pārim. Viņam likās pilnīgi neiespējama lieta ļaut Ursulai ciest nejēdzīgākās bailes. Ursula tur­pretim ne par ko vairs negribēja ne dzirdēt par atgrie­šanos uz Sēlpili. Viņa baidījās no vāciešiem, kas vēl uz­turējās pilī. Kas varēja galvot, ko tie visu izdara. Tie bija spējīgi Ursulu ka savu tautieti ar varu atsvabināt pret viņas pašas gribu no gūsta un aizvest sev līdzi uz Rīgu, pie tam uz nekad neredzēšanos ar Valodi. Ursula bija ar mieru labāk paciest bailes meža mājiņa, nekā doties uz Sēlpili, kur atradās tās tautieši. Bez tam bailes arī nebūšot vairs ne mazākās, ja līķis tikšot nogādāts projām un ja kļūtu zināms, ka sēļu zemē valda miers, la ka arī meža mājiņai nekāds uzbrukums nedraudētu. Ursula gan zināja, ka tīri bez bailēm naktīs vientulībā viņa netiks cauri, bet tas nebija nekas, salīdzinot ar bai­lēm 110 salikšanās ar vācu karavīriem Sēlpili.

Valodis, nokārtojis visu nepieciešamo meža mājiņās saimniecībā, jāja atpakaļ uz pili. Ceļā viņš nosprieda — pie pirmā daudz maz izdevīgāka gadījuma atklāt patie­sību par Ursulu ir virsaitim, ir virsaitei. Tomēr tāda izde­vība negadījās un negadījās. Valodim negribējās plēst muti vaļā, ziņojot šinī bēdu laika nepatīkamas lietas tuviem cilvēkiem, kas viņu mīlēja ka savu pašu bērnu. Tā jau stāvoklis bija drūms, un viss Sēlpils novads iz­skatījās pēc liela kapa un pēc postažas.

Visur gulēja apkautie sēļi, visur rēgojas ugunsgrēku pēdas. Visur bira asaras un dzirdējas nopūtas. Tādu vī­riešu, kas spēja nest ieročus, kas varēja pilnā mērā sauk­ties par karavīriem, bija maz pāri palicis nesen ziedošajā zemē. Un tādi vīrieši bija taisni tie, kuru rokas bija ne­pieciešamas jaunu eku uzcelšanai un dzīves atjauno­šanai.

Cik vien spēdams, kārtoja un rīkojās virsaitis Vilnis. Viņam nepalika pakaļ Valodis. Bieži tiem iznāca jādelēt pa novadu gan šurp, gan turp, rīkoties, dot padomus, aizrādījumus, pat rokas pielikt pie darba. Un izrunāšanos par Ursulu Valodis atlika no dienas uz dienu. Labi vēl, ja iznāca laika pa reizei aizjāt pie sievai, apciemot to,, aizvest tai visu vajadzīgo.

Tā pienāca 1208. gada pavasaris. Pagaja apri|a pirmā puse. Sēlijā pavasara ūdeņi bija jau daudz maz nokritu­sies. Sķidonis tuvojās beigām. Kadu dienu paris desmiti jātnieku gar Daugavas dienvidus krastu jāja uz rītiem. Tie bija Sēlpils virsaiša karavīri ar Valodi priekšgalā.

Pagājušo ziemu pretim Aizkrauklei Livonijas kara­spēks bija apkāvis lielu skaitu leišu. Jau ziemā pēc Sēl­pils iekarošanas virsaitis Vilnis parūpējās par kritušo karavīru sadedzinašanu uz. lieliem sārtiem. Kritušie jau bija sēļu sabiedrotie. To miesas nevarēja atstāt nepie­koptas. Viņi bija izpelnījušies godīgu aizvadīšanu uz. veļu valsti. Nevarēja arī ļaut tādam lielam līķu skaitam palikt līdz vasarai un galīgi saindēt apkārtni. Tada kārtā jau ziemā viss vairums kritušo leišu bija pieklājīgi nokopts, ka to prasīja karavīru cieņa. Tomēr ne visus varēja toreiz novākt. Sava kara gājienā prot Sēlpili bīskapa Alberta karavīri devas pāri tām vietām, kur gulēja leiši. Uzvā­rētāji daudzus līķus bija sakapājuši gabalos, kurus iz­svaidījuši pa sniega kupenām. Daži līķi jau pirms tam bija apputināti un nesameklējami. Dažus karaspēks, pari iedams, bija dziļi ieminis sniega ir tīši, ir netīši. Tamdēļ viena daļa kritušo palika ziema nesadedzināta. Pēc sniegu nokušanas vajadzēja nobeigt iesākto darbu, un šodien sēļi beidza sadedzinat pēdējos leišu kritušos. Tā viņi bija parādījuši Lietuvas karā kautiem dēliem pēdējo godu.

Pēc. beigta darba Valodis ar saviem karavīriem jāja uz mājām, uz Sēlpili. Ceļš veda gar Daugavu. Otra puse vajadzēja drīz parādīties Kokneses pilij. Te, kas tas? Pāri neaugstajam uzkalniņam, kas vēl aizsedza Koknesi jāt­nieku skatiem, pacēlās dzirksteļu un dumu stabi. Kad pakalns bija apjāts un sēļiem visa pilnībā atklājās otrpus Daugavas Koknese, Valodis ar saviem ļaudīm izbrīnēju­šies ieraudzīja, ka deg Vjačeka pils. Lai labāk noskatītos ugunsgrēkā, sēļi piejāja pie paša upes krasta un apturēja tur savus zirgus. Jā, Kokneses pils dega pilnās liesmās.

«Bet tur jau nav neviena paša cilvēka!» iesaucas dažas balsis.

«Tiešām brīnums!» domīgi piebilda Valodis. «Kas gan varētu but tas, kas pili aizdedzinājis? Nekāds karaspēks to neapsēž. Neredz pat pils iemītniekus. Kur tie palikuši? Kādēļ tie nodzēš uguni.»

t-

Visu tālāko ceļu līdz pat Sēlpilij jātnieki brīnījās un pārsprieda gan šā, gan tā par savado Kokneses degšanu. Tomēr neviens no viņiem ceļā nespēja atrisināt šo mīklu.

Tikai, kad lielā tumsā sēļu pulciņš ar Valodi sasniedza Sēlpilī, visa ugunsgrēka liela noskaidrojas. Sēlpili jau priekšā atradās Kokneses kņazs Vjačeks. Tas bija ļoti uztraukts, plātījās, lielījās, bel virsaiti Vilni sauca pade­vīgi par savu vareno tēvišķo draugu. Kņazam līdzi bija kādi piecpadsmit cilvēku, visi krievi. Kad Valodis iogaja pie virsaiša Viļņa, lai tam izstāstītu par paša veiktām gaitām, Vjačeks pašlaik stāstīja par saviem darbiem.

«Redzi, mīļais, varenais draugs, jau pērno pavasari es piešmaucu bīskapu. Dabūjis zināt, ka viņam daudz kara­vīru to gadu sabraukuši no aizjūras, es sapratu, ka joki jāliek pie malas, ka man Koknesē ari var iet slikti. Tam­dēļ jau pie laika taisījos uz Rīgu. Tur šie saņēma mani ar lielu godu, kā labu draugu. Ciemojos vairākas dienas paša bīskapa namā. Stāstīju tam visādus niekus. Slavēju viņu pašu un lūdzu mani aizsargal no leišiem-negantnie- kiem. Domāju, nav jau nemaz slikti, ja viņš saietu matos ar leišiem. Lai abi paplūcas. Es jau gan pratīšu pietaisī­ties klat tam, kas uzvarēs. Bīskaps klausas, ausis nokāris, un smaida vien par manām slavas dziesmām. Tad uz reizi teiks, ka labi jau viss tas esot, ko es sakot, bet lai es pievienojoties ar savu zemi un pili viņa valstij, svētas jaunavas Marijas zemei. Man auksti vien sametās. Palikt par Rīgas rokas puisi, nē, tas man neder. Tomēr sagud­roju tūlit, kā izsprukt no lača ķetnām. Es liku viņam priekšā saņemt no manis kā davanu pusi no manas pils un zemes un to izdot man pašam lēņu lietošanā, par ko Koknesei pēc iespējas jāpalīdz bīskapam karos, bet Al­bertam atkal jāaizsargā mani pret visiem. Rdzi, ka ar gudru galvu var izkulties no grūtībām. Tā es piešmaucu vāciešus. Es jau gan ir nedomāju iet viņiem kādu reizi palīgā. Augsto virsaiti, es…»