Rihards Ērglis - SĒĻI

Jādams no pilskalna lejup, Valodis aplaida skatu pāri apkārtnei. Arī viņam acīs saplūda asaras. Viss te bija tik pierasts, iemīļots. Lai vel vairāk pastrīpotu zaudējuma krāšņumu, rīta saulīte pulējās, cik spēdama, apzeltīt ir uzkalniņus, ir ielejas, ir birztalas, ir sila malu, ir strau­tiņu gravas, ir Daugavas rāmo sidrabojošo gultni. Jā, žē­lums sažņaudza krūtis Valodim, bet tad viņš atcerējas dzīves tiešamību, atcerējās, ka viņu gaida mūža biedrene, ka tam jādodas svešumā, lai atgūtu sev brīvību un var­būt sūrā mūža darbā citiem brīvības nesēja slavu un godu.

Tanī pašā dienā Valodis ar IJrsulu atstaja uz visiem laikiem meža nameli. Ursula jāja uz tā paša zirga, uz kura viņu Ziglaitis bija aizvedis no Sēlpils. Tikai toreiz viņa bija saistīta un nelaimīga. Tagad viņa sekoja prie­cīga un cerību pilna savam iemīļotam vīram. Četri zirgi, abi nojumā Ursulas koptie, un divi, ar kuriem Valodis to dienu atstāja Sēlpili, drīzi pazuda mūža meža tumsa. No mežmalas ir jātnieks, ir jātniece vēl atskatījās atpakaļ, lai pēdējo reizi redzētu tumšo ēku, kur bija pārdzīvots īstas mīlas, īstas laimes rīta cēliens.

Pēc pāris dienām mežmalā ir dzīvojamo ēku, ir no­jumi niekodamies nodedzināja tur otrreiz atjājušie vā­cieši. Nevarēja jau ari zināt., vai tādas nomaļas ēkas ne­noder pie reizes par mitekli vietējiem brīvības meklētā­jiem, kad tiem jaslapstās no vācu kungu skatiem. Nebija jau tur ari vairs skaistās sievietes, kuru bruņinieki sa­stapa pie mājeles, pirmo reizi tik dziļi iejājot meža iekšā.

Jā, nesastapa viņi vairs IJrsulu un nevarēja arī viņu tur sastapt, jo Ursula mita jau talā meža biezoknī, skaislas upītes līcī, kur zvejnieku nekad nepieredzējušās zivis bezbēdīgi un jautri plunčājās dzidrajā atvariņā un aiz brīnumiem mutes vien plātīja, kad Valodis viņas vilka no ūdeņiem ara. Pat mednis un meža irbe par daudz pārgalvīgi brīnījās par savādajiem visa apkārtnē vēl ne­redzētajiem svešiniekiem, kuri gan bez. spārniem, bet to­mēr uz divām kājām staigāja gar upīti. Dažs no .meža putniem un zvēriem savu drošību samaksāja ar dzīvību, jo ne vienu vien skuju iemītnieku uzmeklēja asā bulta, kuru raidīja Valoža stops. Drīz vien visa apkārtne pa­zina jaunos ieceļotājus un zinaja, kur un kā tiem jā­griež ceļš.

Ari Valodim un Ursulai drīzi vien jaunas vietas palika pierastas un iemīļotas. Apmetās tur arī vēl bez viņiem viens otrs bēglis un bēgle. Gandiem tekot, šai skaistajā dabas stūrīti, sarādās ari labs pulciņš mazu mīļu brēkuļu. Staignajā uz stāva uzkalniņa uzcēla arī nelielu pili. Brī­vība laimīgi ritēja dienas brīvajiem ļaudīm. Tikai ne vi­ņiem, ne viņu bērniem, ne arī tuvākajam, nākošajam paaudzēm neizdevās atgriezties senajā Sēlpilī, neizdevās padzīt no turienes aizjūras ienācējus. Vāciešu vara ple­tās un pletās plašuma, nomākdama galīgi starp citiem arī sēļus, mazāko latvju tautas cilti. Pēc gadu simteņiem tikai Sēlpils nosaukums vēl atgādināja senos iedzīvotājus. Bel to, ko neizdevās sagaidīt Valodim, Ursulai un viņiem se­kojošām tuvākām paaudzēm, tas beidzot uzausa senās sēļu zemes iedzīvotājiem tad, kad dzima pastāvīgā Latvi­jas valsts, kura seno sēļu pēcnācēji ir saplūduši kopā ar pārējās Latvijas iemītniekiem. Svešo varu slogi tika no­velti, un atkal brīva tauta sāka dzīvot brīvā zemē.

13. gadsimts. Krusta kari Baltija. Vienu pēc otra vāci pakļauj Latvijas novadus: 1207. gadā Rigas bīskaps Al­berts un Zobenbrāļu ordenis sadala lībiešu zemes, 1208. gadā Koknesi spiests atsāt tās valdnieks Vetseke (nav gan zinama viņa etniskā piederība), tad pat sākas cīņas par igauņu zemēm. Nākošajā — 1209. gadā — bīskapa Alberta karaspēks ieņem Jersikas Visvalža galvaspilsētu.

Tiesa, sarežģītas ir arī vietējo tautu attiecības. Krievu kņazi cenšas uzkundzēties Austrumbaltijai, gan te, gan tur parādās lietuviešu sirotāji, ķildojas latgali ar igau­ņiem … Draugi šogad — naidnieki citugad. Un otrādi. Nav jābrīnās, ka šādos apstakjos vācu sabiedrotie cīņās ar igauņiem kļuva lālavieši (kuri tomēr 1212. gadā kopā ar lībiešiem centās nokratīt vācu jūgu), bel kara savie­nību pret lietuviešiem slēdza vēlāk niknākais vācu naid­nieks Tērvetes Viestards.

So 13. gadsimta sākuma situāciju labi raksturo Riharda Frgļa darbs «Sēļi». Zinama mērā tā virsraksts ir maldi­nošs: būtība autors sniedz svarīgāko 13. gadsimta sakuma notikumu apskatu, brīžiem sasaucoties ar ta laika nozīmīgāko avotu — Latviešu Indriķa hroniku. II/. vēs­turisko precizitāti varam paļauties R. Ērglis pēc i/.gh tības bija būvinženieris un vēsturnieks. Vēsturē gan vai rāk bija viņa vaļasprieks, tomēr R. Ērglis publicējis un vairākus zinātniskus darbus, starp kuriem no/.unigakais ir «Zemgales neatkarības vēsture» (1930), kas vt-llils 13. gadsimta cīņām.

Kas bija sēļi? seni Vidzemes un Sēlijas iedzīvotāji, kuru zemes iesniedzās latu Z/c mejaustrumlietuva un ap­tvēra arī Braslavu Baltkrievijā. Diezgan ātri, viņu zemēs ienākot aukšlaiširm un latgaļiem, sēļi zaudēja savas īpat­nības. Lietuva sēļu novadi iekļāvās Nalšas zemē (vistica­māk, ka tieši no Nalšas ceļas Jersikas Visvalža sievas­tēvs Dangeruts). Latvijas teritorija un Braslavā (toreizējā Polockas kņazistē) sēļu kultūra grūti atšķirama no latgaļu kultūras.

Zināmu savdabību sēļi, protams, saglabāja, īpaši runā­jot par valodu. 13. gadsimta, viņi atzīmēti Koknesē, kur dzīvoja kopā ar lalgaļit m, pie Rīgas un, protams, Sēlpilī. 1208. gada Sēlpili ieņēma bīskapa Alberta karaspēks. Šie notikumi tad arī ir R. Ērgļa darba kulminācija. Vāci pie­spieda sēļus kristīties, dot ķīlniekus, kā arī prasīja atteik­ties no sadarbības ar lietuviešiem. Sēlpils pakļaušana bīs­kapam bija ļoti nozīmīga, jo tā atradas pie pārceltuves pār Daugavu un pie kara un tirdzniecbas ceļa ar Lietuvu. Vēlāk šai vielā, kas bija apdzīvota jau kopš 1 gadu tūk­stoša pirms mūsu eras, vāci uzcēla savu mūra pili. 1218. gada tika nodibinātā īpaša Sēlijas bīskapija, tomēr 122(5. gada attāluma no Rīgas un mazapdzīvotības dēļ to likvi­dēja, apvienojot ar Zemgales bīskapiju. 1255. gadā poli­tisku apsvērumu pēc sēļu zemes (Medeni, Tauraģi u. c.) Livonijas ordenim dāvāja Lietuvas karalis Mindaugs. Sis acīmredzot ir sēļu zemes tag. Lietuvā, kuras lietuvieši vēlāk atguva jeb, pareizāk sakot, vācu vara te vēl nepa­spēja nost iprināties.

Diemžēl tuvāku ziņu par Sēliju 13. gadsimtā saglabā­jies maz. Hronikās galvena vērība pievērsta igauņu no­vadu iekarošanai (tos kopā ar latgaļu Tālavus un Adzeles zemēm 1224. gadā sadalīja vācu iekarotāji), ka arī cīņām Kursa un Zemgale, kas turpinājās gandrīz visu gadsimtu. 13. gadsimta otrajā puse pret vācu varu sacēlās prūši, kuru zemēs kopš 30. gadiem saka nostiprināties Vācu ordenis. Diemžēl to sacelšanās beidzās neveiksmīgi, kaut ari ilga 14 gadus. Pret iekarotāju tīkojumiem izdevās no­turēties Zemaišiem, izauga un nostiprinājās Lietuvas valsts, kuras valdnieks Ģedimins titulēja sevi arī par Zemgales valdnieku. Taču šīs tēmas jau ir ārpus «Sēļu» ietvariem.

Mii N TIS AUNS, vēsturnieks

VĒSTURISKO ROMĀNU virkne «LATVIEŠI»

IZNĀKUŠĀS SEKOJOŠAS GRĀMATAS:

Modris Zeberiņš «Zelta lielceļi»

VĒSTURISKS ROMĀNS PAR HERCOGA BIRONA V A L DIŠ A N ASS AK l J M A LAIKU KURZEME XVII GADSIMTĀ.

Skuju Fridis-Milbergs

«Uz tām prūšu robežām»