Rihards Ērglis - SĒĻI

r

neses Vjačeks ar savu divkosību ir jau padzīts, varbūt viņš jau trūd kaut kur svešā malā. Brašais Jersikas Vis­valdis gan daudz ko spētu, bet viņš redz mūsu nespeku, un viens ari gribot negribot spiests griezt vāciešiem ceļu, kaut ari pats droši vien ir jau norūpējies par savu zemju likteni un ne bez pamata. Mes nedrīkstam pār­steigties. Mūs var izkaut visus un sēļu vārdu noslaucīt no zemes virsus. Jānogaida. Varbūt radīsies kadas iz­redzes. Dieviem vajag iežēloties par mums, ja arī mēs būtu prot viņiem diezin kā noziegušies. Un tad, jā, tad es būšu pirmais, kas tvers pēc zobena. Ar prieku celšu kāju kāpšļos un vecuma dienas sēdīšos atkal kara zirga sedlos. Līdz tam laikam…» Virsaitis nokara galvu. Vir­saite asarainām acīm sāka mierināt savu vīru. Valodis devas laukā. Jau pie pirmiem soļiem pagalmā tam uzdra- zās virsu kāds vācietis. Tas bija vienkāršs kara kalps, bet augstprātīgi kaut ko sabreca niknā pavēlošā balsī Valo­dim. Jaunais sēļu augstmanis nesaprašanā kaut ko iebilda. Vācietis ņēmās mēdīdamies kliegt un vicināt ar dūrēm Valodim paša deguna priekšā. To virsaiša braļa dēls vairs nespēja paciest. Viņš tvēra pēc zobena un dusmīgi uz­sauca:

«Nozudi, jeb es tevi…»

Vācietis, redzēdams, ka nav vairs joki, acumirkli likās projām, bet sacēla pie savējiem lielu traci. Sēlis esot. viņam uzbrucis, gribējis to nogalināt ar zobenu, skrējis tam pakaļ ar ieroci rokā. Vācieši uztraucās, jo viņu tomēr nebija tik daudz. No sēļiem varēja sagaidīt to visļaunāko. Pilnā apbruņojumā vācieši novietojās viena pils pagalma stūrī. Arī visi sēļu karavīri, kas vien bija pili, apbruņojās. Tikai viņu nebija daudz. Ja vācieši būtu zinājuši viņu patieso skaitu, diezin vai Sēlpils sargu asi­nis nebūtu to dienu bagātīgi slacinājušas senu sena cie­tokšņa zemi.

Valodis, dūres vīstīdams, pieredzēja, ka pēdējais Sēl­pils virsaitis Vilnis zemojas vācu bruņinieku priekšā, izskaidrodams, ka viss cēlies vienīgi aiz pārpratuma, va­lodas neprašanas dēļ. Asaras spiedās Valodim acīs, kad viņš dzirdēja, ka arī sēļu virsaite zemojas, glaimojošā balsī vēl no savas puses nopūlēdamās novērst postu no savejiem un galvena kārLā no sava audžu dēla. Zemojas virsaite, kura tik nesen mēdza lepni apgalvot, ka virsaitis Vilnis valdot par novadu un vadot kaujas, bet viņa sieva vadot un valdot pašu virsaiti.

IDU

Beidzot vācieši apmierinājās, bet paziņoja, ka pili ieradīsies vēl viņu papildu speķi, jo uz daudziem sēļiem nemaz, nevarot palaisties.

Par daudz pazeminojoši likās Valodim visi šie pie- reclzejumi. Viņš bija taisījis lēmumu un steidzas to pa­ziņot saviem audžu vecākiem. Viņš negribēja vairs pa­likt Sēlpilī. Valodis dosies dziji iekšā mežos, kas šķīra sēļus no leišiem. Tur tumšā biezoknī viņš apmolīsies kopa ar savu sieviņu. Te Valodis neslēpa vairs it ne ka, bet izstastija visu par sevi un tJrsulu. Mūža meža vāciešiem visnepieejamākās vietas Valodis salasīs ap sevi visus pēc brīvības alkstošos tautas brāļus, uzcels pili, senajai Sēlpilij jaunu masu, varbūt pat vairakas pilis un tad, savacis spēkus, nogaidījis izdevīgu laiku, atgriezīsies at­pakaļ, lai atbrīvotu visu Sēliju no svešo jūga, lai gāztu postā un kaunā varmākas, lai senču mājokļos uzplauktu no jauna senu laiku brīvā, laimīgā dzīve, lai Sēlpili val­dītu atkal varens virsaitis.

Vilnis ar sievu uzmanīgi klausījas, audžu dēla vār­dos. Viņi necēla nekādus iebildumus. Nesen tik valdo­nīga virsaile, kura īsi un atri bija noteikusi, ka nekad neļaus nākošajam Sēlpils virsaitim pazemināt sevi ar ze­mas kārtas sievas apņemšanu, kura necieta pretrunas sa­viem rīkojumiem pat no vira puses, šī pati virsaite tagad, svešas varas sagrauzta un apkaunota, piekrita visam, ko Valodis bija izdarījis un nodomājis darīt. Viņa novēlēja, lai Laima pavadītu Valodi un viņa mūža biedreni arvien un visur. Tikai šķirties no audžu dēla virsaitei bija grūti. Labprāt viņa būtu redzējusi pie sevis arī vedeklu. Arī virsaitis Vilnis piekrita Valoža nodomiem.

«Es saprotu,» viņš teica, «ka Sēlpili tev nav vairs palikšana. Lai Pērkoņtēvs ir tev arvien žēlīgs un piešķir panākumus tavam zobenam.»

Pēc visiem šiem piedzīvojumiem Valodis nekavējoši devās uz meža majeli pie savas Ursulas un steidzīgi stās­tīja tai par visu notikušo, par saviem nodomiem. Jaunā sieva uzmanīgi uzklausījās. Kad stāsts bija gala, Valodis vaicāja:

«No tevis tagad viss atkarājas, ka mēs darīsim. Ko tu teiksi par maniem nodomiem.»

Ursula uzlika roku uz sava vīra pleca, mīļi nolūkojās tam acīs un atbildēja:

«Ja tu to atzīsti par labu, tad arī es tāpat domāju.»

«Bet varbūt, ka lov labāk patiktu dzīve tavu tautas brāļu tuvumā?» nedroši ieprasījās Valodis. «Droši vicu vācieši bija šodien te ne pēdējo reizi. Droši vien viņi uz priekšu bieži atklejos līdz šejienei.»

Mīļi Ursula pieglauda savu galviņu pie vīra pleca un atteica:

«Mans dārgais vīrs! Tagad tava tauta ir arī mana tauta; tavi tautas brāļi ari man ir tautas brāļi, un tavi ienaidnieki būs arvienu mani ienaidnieki. Kurp tu iesi, tur es tev sekošu, kaut arī mums draudētu briesmas, kaul arī mums draudētu bads.»

Pavasara saulīte tikko kā bija izlīdusi pāri koku ga­liem, kad Sēlpils vārti alvērās. Sava diženajā rumakā sēdēdams, paša senču pili atstaja Valodis, cilvēks, kam dienās vajadzēja valdīt no šī cietokšņa augšas pār ap­kārtējiem kalniem un lejām, mežiem un upēm. Bez jāt­niekā rumakam vajadzēja nest ieroču un citu mantu smagu naslu. Tāpat stipri apkrauts ar dažādām mantām bija otrais zirgs, kas sekoja melnajam rumakam. Valodis ņēma līdzi daudz lietu, kas noderēs nākošās dzīves ierī­košanai. Ari kokles nebija aizmirstas. Tām vairs nenāk­sies novārtā atdusēties, putekļiem pārklātām, uz plaukta, ka tas bija pēdējās raižu pārpilnajās dienās Sēlpili. Nā­kotnē tām vajadzēs traucēt mūža meža klusumu un sal­di nat ar prieka pilnam skaņām brīvu ļaužu laimīgu dzīvi, dzivi pie dabas māmuļas krūtīm.

Valodis veda līdzi ari virsaiša un virsaites dāvanas, aizkavējušas kāzu balvas. Vesela pūra lāde, pielocīta pilna gan ar pašu zemes smalkiem linu audumiem, vilnas vērpumiem un adījumiem, gan ar svešās malās daudzu paaudžu zobeniem iegūtām mantām, stingri piestiprināta zirga mugurā, ceļoja projām no Sēlpils virsaišu mantas kambariem pie savas jaunās īpašnieces.

Pie pils vārtiem no Valoža atvadījās viņa audžu vecāki.

«Cik labprāt es tev sekotu,» teica virsaitis Vilnis. «Es taisni smoku nost šeit vāciešu cilpās. Tikai es nespēju l.stāt Sēlpili, ja, nespēju. Šeit es augu, še es mācījos cilāt zobenu un šķēpu. No šejienes es pavadīju daudzos karos savu vectēvu un tēvu. No šejienes pats vadīju uz asiņainiem slavas darbiem sava novada karavīrus. Šurp

veļu laikā atgriežas kritušo kara biedru un senču gari. la mēs te nebūsim, kas viņus pamielos? Un apkārtējas druvas un pļavas? Manas kājas it kā ar stiprākajam liepu lūku virvēm ir saistītas pie šīs zemes, ka ar saknēm ir ieaugušas pāri par ceļiem mīkstos, irdenajos arumos un zāļainajos klajumos. Nē! Projām no šejienes es nelieku. Citur es neesmu vairs es, es neesmu vairs nemaz dzīvs cilvēks. Lai dievi pavada tevi, lai palīdz tev.»

Virsaite, lepna, cietā, nelokāmā virsaite raudāja. Viņa glaudīja Valodim roku un reizi pēc reizes atkartoja:

'•(Atgriezies, atgriezies un drīzāk atsvabini mūs no vācu sloga. Kur mēs paši! Esam jau par veciem. Par daudz mēs saauguši ar šiem uzkalniem.»