Rihards Ērglis - SĒĻI

«Tu atkal triec, ka mazs bērns. Kā tad gan kauja ne­varētu dabūt galu? Priekš tam jau kaujas, lai viens otru nogalinātu. Tur jau glaudīšana nav? Ko tad es vēl tur lai domāju? Es jau zinu, ka bez kādas domāšanas reizi mani nostieps garšļaukus. Pat neprasīs man, vai es vēlos, lai 1o izdara ar šķēpu, vali, zobenu, kara cirvi jeb kadu citu ieroci.»

«Ak, Dievs, ak Dievs!» vaimanāja Ursula. «Kas lai ar mani notiek, ja Valodis nepārnāk?»

«Jā, tiešām!» Sēļmalis domīgi noteica. «Labu galu tad tu gan nevarēsi ņemt. Tiešām žēl man tevis, nabadzītes. Bet ko darīt?»

Un Sēļmalis sāka krākt. Viņš bija aizmidzis. Otrā rītā jauka saulaina ziemas diena nemaz neiepriecināja Ursulu, kaut ari naktī nekas nebija traucējis meža namiņa abus gulētājus. Sēļmalis bija pabarojis zirgus un drūmi stai­gāja apkart, neizlaizdams no rokam ieroču, brīžiem klau­sīdamies kādā neparastākā skaņā, kas padzirdējās tuvēja mežā. Bija jau pusdienas laiks, kad viņš piepeši uzšāvās kājās no durvju sliekšņa, uz kura ārpusē bija sēdējis. Viņš satvēra ieročus un iesaucās:

«Jātnieks! Uzmanies! Es viņu pārmācīšu, bet tu pa tam bēdz. Paķer ari vairāk ēdamā līdzi un 110 drēbēm…»

Tālāk viņš nelika, jo iz meža izjāja Valodis. Grūti iedomāties Ursulas priekus. Pat Sēļmalis palika tads sa­vāds. Viņš saņēma Valoža rumaku pie iemauktiem, lai aizvestu sajāto zirgu uz nojumi, bet nekustējās no vietas, klausīdamies īso notikumu atstāstījumu, ko Valodis izbēra savai sievai. Tacl dabūjis rīkojumu atgriezties Sēlpili, viņš uztrausās ne paša zirgā, bet sava kunga melni un jau laidās uz meža pusi, tomēr drīz vien apķērās un nospļā­vies norūca:

«Ka tevi zili brīnumi! Ar tiem sasodītiem vāciešiem tev, godīgam cilvēkam, tīri galva sak apkārt griezties. Pat ieročus gandrīz būtu tepat aizmirsis.»

Tad viņš kārtīgi atgriezās uz Sēlpili. Tikai vārtu sargs pilī nobrīnījās vien, kad ieraudzīja atjajošo mūžam drūmo Sēļmali šoreiz ar smaidā savilktu ģīmi. Tiešām, Sējmalis bija apmierināts par sava kunga laimīgu atgriešanos mājās.

Bet meža mājiņā divi laimīgi cilvēki pārsprieda savas nākotnes gaitas.

«Saki jel, mīļā,» runāja Valodis. «Kā lai es tagad kaut ko par tevi atklāju saviem audžu vecākiem, kad jau tā tiem tik daudz rūpju un raižu? Vācieši gan pašureiz ir projām. Nezinām arī, kādēļ viņi tik steidzīgi atgriezās uz Rīgu atpakaļ. Tikai viena lieta ir droša, viņiem Sēlpils ir tagad kā dadzis acīs. Viņi zina, ka mēs esam tiem ienaid­nieki, ka mēs kopā ar leišiem rīkojāmies pret viņiem. Tamdē] nevar būt izdevīgāka laika kā tagad, lai izrēķinā­tos ar mums. Ja tikai vāciešiem nav cits kas steidzamāks, tad tie mums uzbruks. Un mums ies grūti, ļoti grūti. Vir­saitis ir stipri domīgs, un ir arī, ko galvu lauzīt. Pat vir- saite ir pavisam nolaidusies. Pavisam neizskatās pēc tās sparīgās sievietes, kādu 1u viņu pazīsti. Viņa jau arvienu dzīvo līdzi savam vīram visās darīšanās. Kā es pie tāda stāvokļa lai bāžos virsā ar savam grūtībām. Jāpagaida vēl.»

«Es jau, mīļo Valodi, neko nesaku, man ir tiK labi, es esmu tik laimīga, ka neko vairāk nevēlos. Mani tikai biedē tas, ka tu pastāvīgi esi briesmās. Sitie pastāvīgie kari. Jau man vecākus karš atņēma. Ja nu tagad tevi… Dievs lai no ta pasargā mani… Tikai iedomājies vien. Šodien tev labi iziet viena karā, rit otrā, parit trešā… Cik tad ilgi tā var iet? Kada kauja taču var uzbrukt ne­laime, un tu …»

«Es jau esmu karavīrs. Vai tad lai es sēžu mājās, kad visiem jāķeras pie iero;iem? Tu pati mani nemīlēsi, ja es būšu bailīgs un gļēvs.»

«Ak, tevi nemīlēt gan es nevarētu nekad. Bet kas no­tiks, ja Sēlpilij uzbruks?»

«Mēs gan pratīsim aizstāvēties. Lai lavu vāciešu būtu diezin cik daudz, mēs tiem pratīsim sasalīl virumu. Lai

nemaz daudz neplātās! Pils mums ir slipra, karavīri ari nav zemē metami. Mēs nebēgsim no vāciešiem.»

Ar lepnumu Ursula noskatījās uz savu vīru. Laimē acis tai spulgoja vien. Jā, laimīgi bija abi cilvēki tur tumšajā būdā biezokņa malā.

Liels bija virsaiša Viļņa nemiers, kuru ar viņu dalīja brašā, mūžam uzņēmīga virsaite. Apspriedās virsaišu paris savā starpā, aspriedās ar Valodi, apspriedās ar ļaužu ve­cajiem, ar ievērojamākiem labiešiem bajāriem, ar pie- dzīvojušākiem karavīriem. Neviens nezināja neko citu teikt, kā vienīgi to, ka jābūt gataviem uz ciņu. Pils ir stipra, gan izturēs. Gan vācieši aplauzīs ragus. Pagaja dienas. Pie draudošo briesmu stāvokļa pierada. Likās, ka vācieši vēl tūliņ nenāks. Ja jau viņi aizgājuši mājās, tad līdz nākošam uzbrukumam paies kads laiciņš. Pa tam var daudz kas grozīties.

Tomēr ta bija maldīšanās. Bīskaps Alberts nemaz ne­bija tas virs, kas atliktu to, kas ir darāms, kas kavētos izmantot izdevīgumu gadījumu. Sēlpils tiešām bija kā da­dzis acis ar savu atbalstu un palīdzību leišiem. Ja Alberts gribēja justies daudz maz drošībā pie Daugavas, tad sēļus bija jāpadara sev padevīgus. Tamdēļ Livonija sāka rīko­ties bez kavēšanās.

Tūlīt pec savas atgriešanas Piga, Alberts izsūtīja sūt­ņus pa visu Livoniju un pat Letgalijas kristīto daļu un uz­aicināja visus steidzīgi vien sapulcēties uz. karu. Sagata­voja vajadzīgās cietokšņa apsēšanas ierīces un mašīnas. Tad lielu lielais karaspēks, kurā ietilpa visi, ko vien to­reiz vāciskā Livonija spēja sadzīt kopā, devas pret Sēl­pili. Arī lelgaļi un lībieši devās pret sēļiem. Likteņa iro­nija. Arī šoreiz tie, kuriem bija kopīgi jāuzstājas pret svešniekiem, plūcas savā starpā, lai palīdzētu viens otru vājināt un nodot svešā kakla kunga rokas. Virsvadonību uzņemas kareiviski garīdznieki: abats Teodorihs un prā­vests Engelberls, abi bīskapam tuvi cilvēki.

Bija atnācis janvāris. Vel Rīgā skaitīja 1207. gadu, jo toreiz jauns gads iesākās tikai ar Marijas pasludināšanas dienu, ar 25. martu. Pēc vēlākas laika skaitīšanas bija jau 1208. gads. Ziemas saulīte, likdama saviem stariem vizuļot sasalušajā sniegā, tomēr nepavisam nesildīja. Sēl­pilī torņa sargs nemaz nevarēja snaust. Aukstums Irau-

■cēja viņu nodoties šim tik svētīgajam darbam, Tamdēļ sargs vērīgi no savas paaugstinātas vietas reizi pēc rei­zes lika saviem skatiem slīdēt pāri baltās ziemas tērpa ietīstītai apkārtnei. Te, kas tas! Nevarēja būt šaubu, ka cilvēkam, kas lik neapdomīgi ātri trieca uz priekšu savu zirgu, bija kaut kur ļoti jāsteidzas. Pie tam svarīgiem va­jadzēja būt tiem iemesliem, kas jātnieku spieda tik traki aulekšot. Svešais griezās uz pils pusi. Jau viņš ir apakša, jau pie vārtiem.

«Kur virsaitis? Vācieši nāk!» Noskanēja aizsmakusi balss. Ka Iraks rībēja sitamais pret vārtu tornī iekārto dēli. Ra-ta-tā, ra-ta-tā. Likās, ka rieti akmeņi bira 110 prāva augstuma tukšas koka pura lādes dibena. Drīz, visa pils bija kājās. Pulks vāciešu tuvojoties upei no viņas puses kara gaitas pret Sēlpili. Neesot to sevišķi daudz. Tadu ziņu bija padevis kāds sēļu labvēlis no Daugavas /iemeļkrasta.

Ne tik vien pati pils, bet viss novads bija puslīdz sa­gatavojies uz pretošanos vāciešiem. Visur jau kustējās karavīri. Tikai kopā sanākuši tie vēl nebija, kaut gan pili jau dažs labs bija paspējis ierasties. Tamdēļ virsaitis Vilnis, Valodis 1111 prāvs pulciņš karavīru drīz vien iz­jāja uz. to vietu Daugavas krastā, kur ceļš no viņas pu­ses pāri upei locījās uz augšu Sēlpils virziena. Tiešām tur jau parādījās ienaidnieki, citi kājām, citi jāšus. Bija tur arī daži dzelžos kalti bruņinieki, bet lielums bija vien­kāršu vācu karavīru.