Rihards Ērglis - SĒĻI

«Deg, deg!» pie baznīcas āra durvīm sauca vairākas balsis. «Visās malās ugunsgrēki.»

Priestera vardi nebija nemaz vairs sadzirdami troksnī, kas sacēlās, visiem spraucoties uz ara durvīm. Tiešam netālajā ciemā dega vairākas ēkas. Uz. otru pusi cauri retās birzes kokiem varēja redzēt, ka uguns mēles šau­dījās ari tur pa kadu māju jumtiem. Ari vel citur tālāk pāri koku galiem pacēlās melni dūmi. Visur dega.

«Leiši, leiši!» dzirdējās saucieni. «Bēgat, bēgat! Slēp­jaties. Atrak mežos iekša!»

Tiešām leiši bija klāt. Jau ziemassvētku priekšvakara viņi bija sasnieguši Toreidu. Pirmos ziemassvētkos, die­nai austot, iebrucēji jau gāja pari Gaujai un ielauzās ve­selā rindā sādžu uz reizi, izdalījušies vairākos atsevišķos pulkos. Ienaidnieki ieradās toreidiešiem pilnīgi negaidīti. Tamdēļ par pretošanos nevarēja ne domāt, jo nekur ne­bija kopa no desmit lībiešu karavīru. Iebrucēju laupījums bija licis. Gūstekņu skaits auga augdams.

Arī Kube/.oli sasniedza vispārīgais toreidiešu liklenis. Vairums meses apmeklētāju drazās no baznīcas taisni uz mežu. Tiem arī izdevās paglābties. Bēdīgs liktenis uzbruka tiem, kas steidzās uz mājām vai nu palīgā tuviniekiem vai pēc ieročiem jeb vērtīgākām mantam. Tie ieskrēja lei­šiem un viņu sabiedrotiem sēļiem taisni rokās. Kas pre­tojas — krita, pārējos saņēma gūstā. Karš jau citādi ne­varēja būt. Tāpat rīkotos lībieši, ja tie bulu uzbrucēji.

Jauna sarkanvaidze pirmās izbailēs no baznīcas pa­skrēja pāris desmitus soļu uz meža pusi. Tas izredzētais Votela sekoja savai ļaudaviņai. Te jaunava apstājas. Tur mājas palika viņas krāšņā villaine, arī tikko pagatavotais skaistais tērps un Votela dāvātā sudraba rota. To visu zaudēt? Nē, to jaunava nespēja. Viņa ātri apsviedās ap­kar! un steidzās atpakaļ uz ciemata pusi. Votele viņu neatstaja vienu. Viņš gan nojauda lielās briesmas, bet saprata arī savu ļaudaviņu. Jau pa gabalu abi ieraudzīja attiecīgo nameli. Te jaunavu saķēra kāds iebrucēju kara­vīrs. Lībiete bija ieskrējusi tam taisni krūtīs. Votele stei­dzas palīga, bet, šķēpa ķerts, nokrita beigts zemē blakus otra lībieša līķim. Tas bija īlo, kas vairs nekad nenokļūs līdz Gaujas zivju bagatajiem āliņģiem.

Priesteri vēl nepaspēja atstāt baznīcu, kad leiši uz saviem atrajiem zirdziņiem bija klat. Viņi šaudījās šurp un turp ap baznīcu, bet tad devās uz priestera māju, sāka dzīt no turienes laukā zirgus un raga lopus un kraut raga­vās drānas, ēdamo un visu citu, ko vien atrada vērtīgāku. Priesteri par baznīcas atstāšanu nevarēja vairs ne domāt, ja negribēja ieskriet taisni rokas ienaidniekiem. Savās bailes priesteris Johans ņēmās lasīt evanģeliju un izda­rīt aizlūgumu, lai panāktu glābšanu no Dieva, jo ne no kādas pasaulīgas varas to vairs nevarēja gaidīt. Pries­teris Teodorihs un kāds viņa kalps, kas vienīgais bija baznīcā aizkavējies no dievvārdu klausītajiem, pievienoja arī savas lūgšanas Visuvarenajam pēc glābiņa.

Piepeši ara uzliesmoja uguns. Iebrucējiem priestera nama izlaupīšana gāja uz beigām, un tamdēļ viņi bija to aizdedzinājuši. Tagad droši vien tie dosies uz Dievnamu. Negantas bailes pārņēma visus trīs baznīcēnus. Leišu vārds toreiz, daudzās zemēs iedvesa paniskas šausmas. Tūlīt šiem briesmīgajiem karavīriem vajadzēja parādīties baznīcas durvīs. Abi priesteri un viņu kalps trīcēja, it ka kad kaili stāvētu sniegos visstiprākajā ziemas aukstumā. Ar drebošām lupām visi trīs novēlēja savas dvēseles Dieva rokas viņpasaules dzīvei, bez panākumiem droši­nādami sevi ar domām par mocekļu nāves svētību.

Te Teodoriham iešāvās galvā cerības stars uz glābša­nos. Steidzīgi viņš norāva no altāra pārklāju, paķēra pāris baznīcas Iraukus, kuriem vienīgiem bija tur zināma vēr­tība un, pamājis abiem pārējiem, lai tam seko, devas sakristejas lumšajā kakta, kur bija sakrauti šādi tādi sē­dekļi un citu vairs nederīgu lietaskoka gabali un daļas. Aiz šo kramu kaudzes visi trīs paslēpās un tā pieplaka tumsā ietītajai grīdai, ka tiešam bija jābrīnās, ka trīs lielu vīru ķermeņi izveidoja tik nelielu kopiņu.

Tikko viņi paspēja nosleplies, kad baznīcas durvis at­sprāga ar troksni vaļā un iekšā ieskrēja kāds leišu kara­vīrs. Tas steidzīgi krustoja baznīcu dažādos virzienos, pa­meta skatus ari sakristejā, bet, nekur neieraudzījis neko līdzņemšanai noderīgu, izsteidzās atkal laukā no baznīcas ar nicināšanas pilnu izsaucienu:

«Ba, ba! Viss tukšs! Plikadīdu nabadzība!»

Kad pirmais leišu bars bija projām, pie baznīcas iera­dās otrais un trešais. Arvien kāds ieskatījās baznīcā, kuras durvis tagad bija plaši jo plaši atvērtas.. Kads kareivis pat iejaja jāšus, bet otrais iebrauca braukšus iekša. To­mēr neviens neko tuvāk nepārmeklēja, jo visiem likās, ka baznīca jau izlaupīta no iepriekšējiem sirotājiem. Arī sēļu pulciņš neko tur neatrada.

Tā tas gaj.i līdz pat vakar; rn. Visu dienu sakristejas kaktā uz grīdas nekustēdamies gulēja trīs vīri. Viņi pat nejuta, cik stipri tiem sāni atspiesti un ka viena otra kāja un roka aiz notirpuma gandrīz vai pamirusi. Tikai naktstumsā viņi visi trīs bailīgi izlīda no savas paslēptu­ves un, izzagusies no baznīcas, iebēga mežos. Tris dienas tie slapstījās pa biezokņiem, pateikdamies Dievam par brīnišķīgo glābšanos, bet ceturtajā, badā aizmiruši, sa­sniedza Rīgu.

Vairākas dienas sirotāji postīja Toreidu. Kad bagā­tākā, plašāka, spēcīgākā un politiska ziņā visu nozīmīgāka līvu zemes - l.ivonijas daļa bija pārvērstā drupu kaudzē, leišiem tāpat ka sēļiem likās, ka ienīstai aizjūras varai rokās atrodošās zeme dabujusi negantu triecienu, no ku­ras ne-.pēs atspirgt daudzus gadus. Tiešām karotāji To- reidā bija stipri izkauti, nemaz jau nerunājot par visu pārējo postu. Un bez karotājiem jau karš nav iedomā­ta janis. Bez kara atkal Sēlija nav apdraudama, par Lietuvu noma/, nerunājot. Tā svešo speķi, kas visu Livoniju gum­dīja un lid* ar to apdraudēja kaimiņus, likās nopietni vājināti. Toreida jau bija kritis no iebrucēju zobeniem arī viens otrs vācietis, kas sev par nelaimi tur pagadījās uzvarētajiem pa kājām. Neviens pats svešinieks, kuram pielika klāt, nekļuva dzīvs vaļā. Par tādiem panākumiem taču varēja priecāties. Briesmas ari nekādas nevarēja draudēt stiprajam iebrucēju karaspēkam no sakautajiem, skaita ziņa stipri sarukušajiem un izkaisītajiem preti­niekiem.

Tamdēļ leiši un sēļi nepavisam nesteidzās uz mājam. Viņi sapulcināja visus savus spēkus kādā lībiešu sādžā, atpūtās tur vienu nakti un otra rītā devās mājās ar ba- gatigu laupījumu un lielu sagūstīto sievu, meiteņu un puisēnu skaitu. Sasnieguši Lielvārdi, uzvarētāji nakti p ir- gaja ledu pāri Daugavai un nesteigdamies, ka jau tādi, kuriem nekādas briesmas ne no kurienes nevar draudēt, devas uz māju pusi.

Vienīgi Valodis steidzās. Sēļu vadonis zināja, ka viņu karsti gaidīja uztraukti pukstoša sirsniņa meža namiņā. Saņēmuši rāvu daļu laupījuma, sēji jau pie Lielvārdes atvadījās no kara biedriem, kuri šoreiz, nedomāja iegriez­ties Sēlpili, bet tiešā ceļa devās uz Lietuvu. Valodis pir­mais pārgāja pār upi un atstāja leišus, nogriezdamies gar Daugavu, uz S'ēlenes pusi, lai drīzāk sasniegtu Sēlpili. Viņu ari nekavēja ātri doties uz priekšu gūstekņi, kuri visi bija pie laupījuma dalīšanas atstali leišu īpašumā, jo no Sēlijas tie bulu varējuši ātrāk izbēgt. Ne ta no Lietuvas. Tikai pāris desmit sēļu ziņkārības dēļ paliek vel pie leišiem, bez nopietnas vajadzības.