Rihards Ērglis - SĒĻI

Ar Valoža ierašanos Ursulai likās beigušās visas bries­mas un šausmas, bet tā tas bija tikai pirmajā brīdī. Cīņai uzliesmojot, jaunava saprata stavokļa nopietnību. Ari viņas tālajā tēvijā zobens bieži izšķīra jaunavu un pat sievu liktenīgās gaitas. Tā tas arī būs šeit. Ja nu uzvar ienīstais bajārs? Lūk, cik briesmīgi viņš cērt! Ja tikai viens šāds cirtiens ķer dzīvu cilvēku, tad pēdējais vairs nevar būt dzīvotājs. Ak, kādas briesmas draud mīļajam, labajam Valodim. Tomēr tas jau ari ir tik stalts un spē­cīgs. Ari viņš skalda šausmīgi. Ak, cik skaisti! Ak! Gan­drīz butu bijis visām bēdām gals. Tikai tur tas otrais iz­vairījās un no jauna mācās virsu. Dievs Kungs, Svēta Jaunava Marija! Palīdziet Valodim. Ursula pali nevar pa­līdzēt, kaut arī tik karsti vēlētos to darīt. Viņas likteņi izšķiras, bet pašai viņai nekustoši jāguļ sūnas un tikai jānovēro. Varbūt pat būs vēl jānoskatās, ka viņas dēļ kritis mīļotais cilvēks. Bet vai tad viņa tiešām neko ne­spēj izdarīt? Rokas tai saistītas. Bet kājas? Ja viņa pieve­ļas cīkstoņiem tuvāk un pagrūž bajāram kāju, lai viņš klup. Jā, to viņa izdarīs. Ursula palīdzēs Valodim, cik vien ir viņas spēkos. Ja viņu arī ķer kāds zobena cir­tiens, nekas par to. Labāk mirt viņai nekā Valodim. Kas gan viņa ir? Tikai gūstekne, verdzene. Bet viņš nākošais valdnieks, varenāks ne vien par katru vienkāršu viņas tēvu zemes bruņinieku, bet pat par daudziem grafiem un dažu labu hercogu, kuru valstiņas un zemes nepār­sniedz Sēlpils novada platību.

Tiešām, taisījusi enerģisko lēmumu, Ursula steidzīgi šika velties tuvāk cīņas vielai. Jau viņa redzēja sev tīri priekšā plaši, cīņai piemēroti, ieplestās kājas, kas, likās, it ko būtu spēcīgi saaugušas ar zemi kopa. Jau viņa ce­rēja, ka, vēl paris reizes apvēlusies, varēs pagrūst šis pašas kājas un tādējādi varbūt galīgi izšķirt cīņas gaitas. Te notika kaut kas ārkārtīgs, Ursulai negaidīts. Spēcīgās kā­jas, kuras izlikās tik nesatricināmas, sagrīļojās, pastrei- puļoja, un nākoša acumirklī spiedošs smags svars uz­krita Ursulai virsū, aptašķīdams jaunavu ar asinīm. Viņa zaudēja gandrīz, vai samaņu. Bet jau acumirkli vēlāk sma­gais ķermenis tika pacelts un nosviests sāņus. Ursulas virves sagrieztas nokrita zemē, jaunavas rokas atbrīvojas, un Valodis pacēla viņu uz augšu, nostādīdams stāvus.

Brīdi gūstekne nemaz nesaprata, kas noticis. Tad viņa ieraudzīja zemē gulošo Ziglaiti. Bajārs nekustējās. Viņš bija miris. No laba pleca šķērsām pari sirdij krūtis viņam bija pāršķeltas. Plata, dziļa brūce bija pavērusies. Pār­cirstais linu tērps mirka sirds asinīs. Paris soļus no Ursu­las slavēja Valodis. Viņš smagi elpoja.

«Vai tikai viņš ari nav ievainots?» iešāvās Ursulai prāta.

Paceltām rokām viņa steidzās Valodim klāt, bet iekams jaunava paguva ko jautāt, Valodis to bija cieši ieslēdzis savas rokās. Abi neatjēdza, kā tas bija noticis. Tikai abiem apkampšanās un skūpsti izlikās tik saprotami. Kaut kāda izskaidrošanās par radušos stāvokli bija pilnīgi lieka. Tikai pēc laba brītiņa pārītis atjēdzās.

«Iesim pie upil.es nomazgāt asinis,» pirmais saka runāt Valodis. «Ari bajārs daudz maz pieklājīgi jānovieto zemē, jāapkrauj arī ar akmeņiem un zariem, lai zvēri netiek līķim klāt. Nelaiķis jau bija brašs karavīrs.»

Tad sākas apspriede, ko darīt tālāk. Ursula prātoja, ko jaatgrie/.os Sēlpilī. Viņai likās tīri dabīgi, ka tagad visām likstām gals un varenajā, pili dzīve rites uz priekšu

51

st)

bez ērkšķiem un dadžiem. Pavisam citādās domās bija Valodis. Viņš jau agrāk zināja, ka Sēlpils virsaišu pari pūlēsies izmeklēt tam cienīgu un bagātu mūža biedreni. Bez tam pēc Ursulas aizvešanas Valodim pili bija iznā­kusi saruna, kura virsaite tam skaidri pateica, ka Ursula aizgādāta projām galvenā kārtā tamdēļ, lai nākošajam Sēlpils virsaitim nedraudētu apkaunojošas precēšanās bries­mas. Tātad uz pili nevarēja doties. Tur droši vien uz ātru roku nogādātu Ursulu atkal projām, pie tam varbūt tā, ka pat Valodis nezinātu, uz kurieni viņa aizvesta. Jau šodien, ja viņš nebūtu gadījies mājās… Bet ko tur par to domāt. Viss jau tik labi beidzies. Tikai ko lai tagad uzsāk, to abi divi nezināja. Tomēr jauki bija sedet. bla­kus zem nosunojušā ozola un vērot, kā vāverite, nezin 110 kurienes nākdama, ielēca netalajā bērzā, no tā vēl tuvakaja kuplajā egle un tur paslēpās kāda prāvākā perklī.

«Arī mums būs sava ligzdiņa,» iebilda Valodis, un Ursulai tas likās tīri saprotama lieta.

Tikai kur šo ligzdiņu lai ceļ? Kā Valodis arī nelauzija galvu, nekādu prātīgu izeju viņš nevarēja izdomāt. Bei­dzot tika nolemts pagaidām apmesties kādā vientuļa buda — no apaļiem kokiem celta namelē, kas atradās diezgan dziļi mežos. Tur Sēlpils virsaitis bija senāk iedo­mājis ierīkot sev nelielas mājas, nolīdis meža gabalu, ieplēsis druvas, uzcēlis nameli un pajumti zirgiem. Tomēr vieta bija par atstatu. Tamdēļ druvu aizlaida pļavās, bet sīkās celtnes uzturēja daudz maz kārtība un lietoja tās vienīgi darbinieku novietošanai pa siena vākšanas laiku. Citādi tur neviens nedzīvoja. Valodis nosprieda pagaidām novietot tur Ursulu. Gan jau vēlāk ko izdomās. Gan jau radīsies kada izeja. Ursulai bija viss vienalga, ja tikai Valodis, mīļais, labais Valodis atradas pie viņas. Jaunava bija bezgalīgi laimīga un tamdēļ pieticīga. Tāda būda, kur viņi būtu divi vien ar Valodi, tikai divi vien, kur trūktu katra radījuma, kas spējīgs traucēt laimes kluso burvī­gumu, lada buda šai brīdī pat likās Ursulai labāka par pašu lepno Sēlpili.

Vēla vakarā, jau tumsai iestājoties, pārītis piejāja pie vientuļas ēkas. Zirgus novietoja pajumtē. No kaudzītes istabelē pārnestiem pāris klēpjiem smaržojošā siena pie­krita kāzu gultas loma. Dievišķīga, neizmērojami dziļa īsta laime, kādu tikai retais cilvēks piedzīvo sava mūža gaitas, iemitinājās nelielajā tumšajā ēkā mežonīga bie­zokņa mala. Cik karaļpils līdz ar lo apdzīvotajiem, mir­dzot zelta un mākslas izgreznojumu spožumā, varētu ap­skaust rupjo celtni un abus tas laimīgos iemītniekus.

Kad otrā rīta Ursula apskatīja savu jauno mītni un tas apkārtni, viņa varēja tikai priecāties par visu to. līka milzīgo bērzu, egļu un apšu piekājē, pats varenais mežs un saules staru apzeltītā pļava, viss tas likās aplūkotājai tik mīļš un jauks, tik tuvs un it ka jau sen pazīstams. Bet kaut viss tas bulu simtkārtīgi sliktāks, neskaistāks un drūmāks, tomēr to rītu Ursula par visu to laimīgi smai­dītu. Nopietna jeb pat drūma būt viņa nemaz nespēja, jo kad tad gan lai viņa smaidītu, ja ne šodien, kad viņai piedereja tāds dārgums, tada bagātība kā viņas mīļais vīrs Valodis.

Lietas gan bija norisinājušās ļoti straujā gaita. Vēl likai vakar… Bet ko par vakardienu domāt, kad rītdiena la uzsmaidīja. Ja, un kartība, kādā viņa bija tikusi pie vīra, ari nebija gluži tāda, ka Ursula to sev agrāk iztē­lojās. Trūka garīdznieka ceremonijas. Tomēr viņas dzim­tenē ari daudzreiz norisinājās tāpat vien. Zemākās šķirās tas notika bieži vien, bet arī augstākajās baznīcas svētība dažu labu reizi 'tikai apstiprināja jau agrāk notikušo, se­višķi vel tad, kad sievu paņēma — ar zobena palīdzību. Šoreiz, baznīcai jau ta ka ta nācās izpalikt, jo Ursulas vīram ta bija sveša. Zināms, sēļu augstmanim pieklātos rīkoties ar visām tām svinīgi jautrām paražām, kādas Valoža tauta izpildīja kāzu gadījumā. To Ursula, dzīvo­dama Sēlpilī, jau bija pieredzējusi ne reizi vien. Tomēr ari te reizēm iztika bez visām svinībām. Lai nu kā! Valo­dis pats labāk zina, kā rīkoties. Gan jau viss bus labi, ja tikai Valodis pieder viņai, Ursulai. Un tas citādi ne­maz vairs nevar but.