Rihards Ērglis - SĒĻI

Vienpadsmit dienas Polockas kņazs Vladimirs apsēda niecīgo Salaspili un nespēja ar visiem saviem daudzajiem karavīriem ieņemt diezgan vājo apcietinājumu. Labs skaits krievu bija krituši un ievainoti. Vladimirs zaudēja pašpaļāvību, sāka šaubīties un devās ar kaunu savās lai­vās atpakaļ uz mājām, nekā nepanācis, ar savu steidzibu nepaguvis izmantot lībiešu pusē jau radušos nodevības nodomu. Klusēdami, bez dziesmām vilkās polockieši ga­ram Sēlpilij. Par uzbrukšanu un karošanu Vladimirs ir nedomāja. Pietika ar neveiksmēm pie Salaspils, ko vēl domāt par Sēlpili.

Alkal nemanot pagāja gads. Sēlpili nekas sevišķs ne­atgadījās. Uz. Līgo svētkiem vasaras vidū ieradās pie sē-

ļiem ciemiņi no Lietuvas, tarp tiem bija arī bajārs 2ig- laitis. Svētki ritēja ārkārtīgi jautri. Dziesmas, dejas, rota­ļas sekoja viena otrai. Tuvās birzes malā, vakaram iesl.a- jolies, ap ugunskuriem trakoja jauni un veci. Arī Ursula atradas līgotāju skaitā. Tā viņa jau bija saradusi ar sēļu parašām un dzīvi. Tikai šovakar vācu gūstekne nejutās sevišķi omulīgi, jo tai visur uzmācīgi sekoja Žiglaitis. Tamdēļ Ursula turējās ciešāk pie lielā bara, kas pulcējās ap pašu virsaiti. Vilnis līgo svētkos bija ārkārtīgi jautrs un ne tikai vien ļāvās sievietēm un jaunavām ievilkt sevi visas spēlēs, bet ari pats izradīja visur uzņēmību iaulro trakulību sarīkošana.

Ar virsaiti ne katru dienu izdodas iet rotaļas. Tamdēļ viens sievu un jaunavu pulciņš pēc otra ieriņķoja Vilni, apdziedāja to, slavinot viņa kara gājienus un citu rīcību.

Dienas gaismas atliekas nodzisa. Nakts pūlējas sabie­zināt tumsu. Līgošana pārcēlās no birztalas uz pils pa­galmu, Jautrība bija sasniegusi augstāko pakāpi. Visam baram pa vidu vēl arvienu jaucas pats virsaitis. Miestiņš arī darīja savu darbu ne bez panākumiem. Izlietodams kādas rotaļas paņēmienus, Vilnis ņēmās ar glītāko meiču skupstīšanu pēc kārtas. Jau ar vairākām viņš bija izvedis galā šo nopietno darbu. Sievietes spiedza, puslīdz preto­jas, puslīdz pieļāvās veca vira skūpstiem. Te Vilnis ierau­dzīja Ursulu. Ari 1ās kārta bija pienākusi. Cieši saķēris gūstekni, virsaitis pūlējas lo noskūpstīt. Ursula pārsteigta ķepurojās pretim. Visapkārt skanēja jautri smiekli un saucieni. Te visi apklusa. Rokas iespiedusi sānos, vīram blakus nostājās virsaite. Viņu taisni šai bridi nelaimīga sagadīšanās uzveda uz skal.uves. Dusmīgi saraukusi pieri, virsaite sauca:

«Ak, tad šitāds tu man esi! tiešām labs virs! To nu gan es no tevis negaidīju. Vai tad tev kauna nemaz nav? Un virsaitis! Ak, kas virsaišatn par godu ķerstīties un skūp­stīties ar kalponi, pie tam vēl ar verdzeni no svešas ze­mes. Bet tu meitentiņ! Gan es tev paradīšu krist uz vītu­šiem ir jauniem, ir veciem. Tu man drīz vien padziedāsi citu dziesmiņu. Tu . ..»

«Bet es jau neko …» taisnojās Ursula.

«Ak, tu neko? Palūko vien! Pati tīrā nevainība. Šī neko. Viss tas tev neesot nekas. Saki, kas tad gan priekš tevis ir kas?»

«Es jau nemaz, neesmu vainīga,» raudulīgi noskanēja Ursulas balsiiņa.

«Esi gan vainīga un stipri vien vainīga. Ko tu viļini .sev klāt visus vīriešus! No tevis jau nevienam ūsainim un bārdainim nav miera ne acumirkli. Na! Šoreiz bez soda es tevi nepalaidīšu. Rītu pat es tevi saprecinašu, aizdošu par sievu uz pašu attālāko novada galu iebūvie­tim Vījupam. Jeb varbūt tev sirmais Sēļmalis labāk palīk. Tu jau krīti uz večukiem. Labi! Dabūsi Sēļmali.»

Kad virsaišu pāris drīz vien pēc tam nozuda no pils pagalma, tur jautrība atjaunojas. Tikai Ursula bija sa­triekta. Ja nu virsaite izpilda savus draudus? Vecais Sēļmalis, Valoz.a uzticams karakalps, pastāvīgs nākoša virsaiša pavadonis visās viņa kara gaitās, gan diezin vai būs piedabūjams pie precēšanās ar Ursulu. Bet iebūvietis Vijups? Ak, Dievs! Projām no šejienes uz. būdu mež­malā! Ursula pie domām vien par šādu nepelnītu sodu nespēja asaras valdīt. Viņa sakoda zobus, lai nesāktu skaļi šņukstēt.

Te gūsteknei pienāca klāt. bajars Žiglaitis. Viņš ņēmās ar Ursulas mierināšanu, kā vien prazdams. Viņa runas bija mīļas, ja pat varbūt par daudz sirsnīgas priekš precēta vīrieša. Nu, laikam Līgo vakara sajūsma tur bija vainīga. Tomēr Žiglaitis nemaz vairs neatstaja Ursulu vienu. Visu laiku viņš tai sekoja. Beidzot bajārs saka taujāt, vai Ur­sula negribētu sekot viņam uz Lietuvu. Tur neviens lai neuzbāztos ar sodu draudiem. Ursula neuzņēma šadas ru­nas nopietni. Viņai likās, ka leišu bajars iztukšojis par daudz kausu stiprā miestiņa un saldā medus. Tomēr vaļā tikt no Ziglaiša gūsteknei to vakaru agrāk neizdevās, ka tikai tad, kad viņa aizgāja pie miera. Ja pec virsaites bāršanas Ursulai vel būtu pieejama līksmošanās ēna tanī vakarā, tad to galīgi sabojāja Ziglaiša uzmākšanās un, likās, nenozīmīga pļāpāšana.

Vēl otrs cilvēks bija līgotāju barā, kas sašuta arvien vairāk un vairāk par bajāru Žiglaiti. Tas bija Valodis. Viņš bija dzirdējis virsaites draudus, redzēja, ka Ursul i bēdājās un, juzdams līdzcietību pret jauno gūstekni, gri­bēja pēdējai izteikt dažus mierināšanas vārdus, bet Žig­laitis visu laiku maisījās pa vielu. Gan Valodis jau pāri reizes pat uzsāka runāt, bet bajars to mūžīgi pārtrauca jau pie otra vārda, la ka Valodis beidzot sašutumā at­gāja pie malas. Visu pārējo vakara daļu viņš juta pret savu cīņu un sirojumu biedri ta kā naidu, kas arvien pie­auga.

Līdzko otra dienā Valodis ieraudzīja Ursulu, viņš tai piegāja klāt un mierinādams teica:

«Nebēdā tik daudz. Gan jau viss bus labi. Cildenā virsaite par tavu izprecināšanu izrunājās tikai dusmās. Neviens jau tevi ar varu nespiedīs pie veca jeb nemīļota vira. Par Sēļmali jau var tikai pa jokam la runāt. Bez tam, ja jau tiešām kas ļauns tev draudētu, es aizrunāšu par l.evi, un viss nokārtosies uz iabāko. Tamdēļ neraudi vairs, nebojā ačteles.»

Dzirdot Valoža līdzjūtīgos vārdus, Ursula pasmaidīja. Saraudātas acīs iegailējos prieks. Ģīmīlis noskaidrojās. Lielus laiku bija nomainījušas saulainas debesis.

Arī Žiglaitis otrā dienā vel turpināja pulēs izradīt līdz jutību Ursulai. Viņš meklēja gadījumu pēc gadī juma ar jaunavu izmainīt pa vārdiņam. Valodis to redzēja, un nezin kamdēļ, arvien vairāk un vairāk sašuta pret cie­miņu no Lietuvas. Attiecības abu cīņu biedru starpā bija tik vēsas, ka Žiglaitis drīz vien jutās spiests atstāt Sēl­pili un atgriezties mājās uz Lietuvu. Pec tam kā par brī­numu Valodim tīri bieži iznāca krustot Ursulas gaitu ce­ļus, apmainīties ar to pa vārdiņam jeb smaidam un iz­teikt gūsteknei kadu joku jeb ķircinājumu.

Visu to redzēja virsaites vērīgas acis. Viņa gan vairs netaisījās Ursulu izprecināt kādam tepat Sēlpili, bet bija galīgi nolēmusi aizgadāt vācu gūstekni projām no mā­jās, projām no savas apkārtnes. Žēl gan bija pazaudēt tik labu darbinieci. Tomēr tur nevarēja neko darīt. Ja citādi nevarēs, virsaite pat atdāvinās Ursulu kādam, bet Sēl­pili viņu neatstās. Jānogaida tikai izdevīgs gadījums. Citādi pēc virsaites domām ir veci, ir jauni vīrieši zaudēs galīgi pratu. Patiesībā tik trakas tās lietas nemaz nebija. Virsaite redzēja vienīgi savus tuviniekus un no tiem, kā tai likās, ir vecais virsaitis Vilnis, ir ta jaunais brāļa dēls Valodis bija sapinušies jau sen veikli izmestajos Ur­sulas tiklos.

«Kas tai meitenei ir par pievilkšanas vārdiem un līdzekļiem?» virsaite prātoja. «Tīrā burve. Citādi nemaz nevar būt. Tā sava zemē bus iemācījusies kādus pesteļus. Pat Žiglaitis, precējies cilvēks, acis vien blisina uz to.»