Rihards Ērglis - SĒĻI

Kad Ursulu pasauca pie virsaites, gūstekne vēl nemaz nenojauda, kas viņu gaida. I/dzirdusi ļauno ziņu, viņa la apmulsa, ka sākumā nemaz nesaprata visu nelaimes bez­galību. Kad Žiglaitis to satvēra pie rokas un gribēja vest projām, Ursula atguvās un sāka vaimanāt. Tad viņa no­krita pie kājām virsaitei un ņēmās to lūgt, lai neatdodot viņu prom uz svešumu. Jā, Sēlpils vairs nebija jaunavai sveša.

Virsaite pēc dabas nebija cietsirdīga. Viņai no sirds palika gūsteknes žēl. Tad viņa atminējās, kādēļ Ursula bija jāgādā projām no mājām, un saprata, ka citādi ne­maz nevar rikolies, kā pati ir darījusi. Bez tam līgums bija noslēgts, rokas sadotas, maksa saņemta. Ursula jau piederēja Žiglaitim. Neviens tur nekā nevarēja vairs grozīt.

Kad Žiglaitis sēdināja Ursulu zirgā, gūstekne izmisumā saka pretoties. Viņa kliedza, spārdījās, sila, cik spēdama, pat koda, ta kā nabaga bajārs uz bridi bija gandrīz pie­veikts. Tad jaunais leitis nosprieda rīkoties vīrišķīgi. Ne­kas neatlika pāri, kā sasiet mīļo ieguvumu. To jau neva­rēja vairs atstāt Sēlpilī. Gan jau Lietuva plašajā bajāra dzīvē, viņa sētā, skaistulei pāries katra iegriba trakot. Tagad tikai steidzīgāk projām no šejienes.

Atri Žiglaitis sasēja savam kārotam ieguvumam ro­kas. Neatlika nekas cits, ka to pašu darīt ar kājām. Drīzi Ursula atradas jātnieka priekšā uz zirga. Bezspēcīga un nevarīga viņa gulēja stiprajas jaunā bajāra rokās.

Jātnieks steidzīgi atvadījās no virsaiša pāra un devās uz vārtu pusi. Otrais zirgs, piesiets garā pavadā pie iepriekšēja segliem, sekoja pirmajam. Tas bija apkrauts ar ceļa vajadzību lietām un citam mantam. Varēja viņš arī noderēt jāšanai otram jātniekam, sadalot tāda gadī­jumā mantas uz abiem zirgiem.

Kad Žiglaitis jāja cauri pils vārtiem, tur stāvēja Valo­dis. Uztraukumā gūstekne nemaz neievēroja, cik bals bija jauneklis. Ursula savā izmisuma tikai paspēja iesaukties:

«Valodi! mīļais, labais Valodi! Glāb mani! Glāb jel mani! Glāb, glāb!»

Zigiaitis saskubināja zirgu. Uzceļamais tilts jau nodu­nēja un palika aizmugurē. Zirgi steigā devas lejā no pils­kalna. Zigiaitis tos nemitīgi skubināja. Drīzi Sēlpils bija tālu, un atstatums no viņas ar katru laika sprīdīti palie­linājās. Ar katru acumirkli Ursula attālinājās no vietām, kur grūtā darbā, bet arī sirds siltumā bija pārlaidusi divus pēdējos mūža gadus. Kas viņu sagaidīja jaunajā svešnie- ciba?

Valodis dūres vien vīstīja, kad dzirdēja, ka Ursula pretojas savai aizvešanai. Vairākas reizes viņš gribēja gāzties virsu Ziglaitim. Paris reizes viņš pat jau paspēra soli uz to pusi, tomēr laikā savaldījās. Ka lai viņš, vir­saiša brāļa dēls, uzbruktu pašu pilī virsaiša viesim? Un par ko? Ursula jau bija no Žiglaiša iegula kārtīga, liku­mīga, un galvenais miermīlīgi draudzīga ceļa. Kādu kaunu gan izpelnītos tas, kurš, lauzdams viesmīlības pamatjē­dzienus, raudzītu aplaupīt jauno leišu bajāru pašā Sēlpilī?

Tomēr pat šas jau ar zīdaiņa pienu iesūktās pārliec i- bas aptumšojās Valodim, kad Ursula, garām traucot, sauca pēc glābiņā. Valodis jau tvēra pie kreisajiem sā­niem. Par laimi viņš nebija apbruņojies. Citādi nākošais virsaitis būtu aptraipījis savu roku ar negodīgi izlietam asinīm.

Ka akmenī pārvērties, Valodis noskatījās Ursulai pa­kaļ. Šausmīgs ledains sastingums pārņēma jaunekli. Viņš viz reizi saprata, cik mīļa tam ir tapusi jaunā gūstekne. Bez viņas tukša izlikās staltā Sēlpils. Ka viņš te lai dzīvo, kad zinās, ka Ursula, šī smaidoša, viņam dārgā jaunava, mokas kaut kur svešumā? Un ka viņa vēlējās te palikt! Kā viņa lūdza Valodi pēc palīdzības!

Zigiaitis jāja ātri. Lauki un pļavas bija aiz muguras. Jau ilgāku laiku šaurā teka vijās starp mūžameža ko­kiem. Zirgi bija nokusuši. Tiem nācās dot atpulu. Bajars saka izmeklēt piemērotu vietu. Te priekšā pavērās klaju- minš nelielas upītes malā. Zirgi apstājās. Žiglaitis smai­dīdams aplūkoja savu gūstekni. Cik viņa skaista!

«Nu, manu milulīl!» bajārs laipni teica. «Vai tu būsi beidzot prātīga palikusi? Te mums drusku jāatpūšas, jā­uzkož, lai līdz tumsai paspētu nojāt vel krietnu gabalu. Tā dnzak tiksim mājās. Tur tu man būsi mīļa, laba sie­viņa, kā jau pieklājas. Ba jā i ienes gods nav zemē metams.

No pirmo reizi ari Lietuvas dēli pārved sev kara gailas iegūtas mūža biedrenes. Ne tu pirmā, ne pēdējā. Visur tā dara, kur vien prot zobenus cilāt. Tov virves spiež rociņas un kājiņas? Es jau tevi atbrīvotu, pavisam atrai­sītu vaļā visas saites, ja tik tu man būtu prātīgākā un labiņa. Nu kājiņas gan es tev atsiešu kaut uz bridi.»

Bajārs taustīja virvju saišķus, ar labpatiku pie tam pieskārdamies jaunavai. Smaidīdams viņš sāka glaudīt tās vaigus un plecus. Tad Žiglaitis aprāvās un devās apkopt zirgus. Nogurušos lopiņus viņš piesēja tā, ka tie varēja ēst zāli. Beidzis zirgu nokārtošanu, bajārs atgriezās pie Ursulas, apgādājies ar ēdamo priekš abiem. Viņš nosēdās mīkstajā sūnā, blakus noguldītajai gūsteknei un ēda pats, bet raudzīja arī bāzt Ursulai mutē pa gardākam kumo­sam. Tikai šī, zobus sakodusi, pretojās barošanai. Viņa bija nolēmusi neko neēst un nomirt badā, lai tā izglāb­tos no sava neapskaužamā likteņa. Pa tam Žiglaitis sprie­delēja:

«Ak, tā! Es jau gribēju tev kājiņas atsiet vaļa. Varbūt tad tu kļūsi man vēlīgākā. Tad būs arī ērtāk iekost kādu k u mosu.»

Bajāra rokas sāka rīkoties ap virvēm. Jaunava bija tik pamatīgi saistīta, ka tās atbrīvošana vilkās labu lai­ciņu, kaut arī Žiglaitis drošības pēc roku saites atstāja neatsietas. Beidzot virves no kājām bija noņemtas. Bajāru arvien noteiktāk pārņēma vienas un tās pa­šas neatlaidīgas domas. Sieviete, pēc kuras viņš tik ilgi bija karojis, gulēja viņa priekšā uz sūnas nespējīga pre­toties, nespējīga novērst to, kam tā kā tā vajadzēja reiz nākt. Kādēļ kavēties? Kādēļ vēl atlikt līdz māju sasnieg­šanas laikam to, ko jau tepat varēja iegūt. Ar izbailēm Ursula nojauda Ziglaiša nolūku. Viņa pretosies. Bet ko viņa, sieviete, ar saistītām rokām, spēja uzsākt prot spē­cīgo karavīru? Ursulai likās, ka viņas liktenis ir izšķirts.

Te dobji iedunējās zirga aulokšošanas skaņas. Nākošā acumirklī pie viņiem upītes malā iokrākdamies apstājās putās nodzīts varens melns rumaks, kuru vadīja nākošais Sēlpils novada virsaitis.

49

Žiglaitis uzlēca kājas. Viņš bija pārsteigts un sanik­nots. Ari Valodis bija uztraukts un dusmīgs. Pārlaidis skalu pār apkārtni, viņš saprata lietu palieso stāvokli. Asinis vēl vairāk sakapa tam galvā. Paķēris vairogu, viņš nolēca no zirga un, nostājies Ziglaiša priekšā, uz­sauca tam tik skaļi, ka abi piesietie zirgi salecas.

-1 — 4i ; 4

«Bajār, ņem zobenu un vairogu! Aizstāvies! Dzīvs es lev neatdošu Ursula Sēlpilī tu biji viesis. Tur es neva­rēju ne varda bilst. Te mēs mūža meža vidū esam abi līdzīgi. Dažu kauju mēs esam izcīnījuši plecu pie pleca. Tagad mēs esam ļaunākie ienaidnieki lidz pat nāvei, kura vienam no mums ir luvu. Cik reizes jau sievietes deļ draugs pacēlis zobenu pret draugu! Ne mēs pirmie, ne pēdējie.»

«Ak, tā! Par to tu man dārgi samaksasi,» dusmās šņāca bajārs.

Zobeni sakrustojās un, cirzdamies kopā, šķīla ugunis. Cirtienu pēc cirtiena uztvēra vairogi. Arvien straujāk ci­lājās smagie ieroči. Arvien niknāk bruka viens otram virsū cīkstoņi.

Tā divi stalli brieži rudeņa saulainajā dienā, nikni spārdīdami zemi, vērš viens pret otru varenos ragus. Viņi jut, ka stiprākajam pieder pasaule. Stiprakajam piederēs ari briežu cilts skaistule, kas, savrup nostājusies, liekas, vienaldzīgi novēro cīņas gaitu. Spēks un varonība izšķirs, kurš no cīkstoņiem bus viņas izredzētais. Tikai gadās, ka neviens no tiem nav laimīgais. Dažreiz varenie ragi ta saķeras kopā, ka tos nav iespējams uzvarētājam atsva- binal. no uzvarētā. Tad abiem cīkstoņiem jāaiziet boja. Un skaistule — cīņas sacēlēja, viņas iemesls? Tā aiziet pie trešā — laimīgāka. Ko viņai dzīvai un spēcīgai iesaki pie trūdošajiem?