Rihards Ērglis - SĒĻI

D/.īva bija Daugavas māmuļas straume pie Sēlpils. Tur garam peldēja uz jūras pusi viss Polockas kņaza Vladimira karaspēks. Viegli plosti, liellaivas-strugas, apaļi uzvelvētiem galiem, daudz mazākas ar nedaudziem airu pāriem dzenamas laivas, tīri niecīgas no viena koka slum- bra izdobtas silītes, kuras gan bija pa lielākai daļai pie­sietas pie plostiem un liellaivām — viss tas ņudzēja juku jukām un slīdēja garām sēļu cietoksnim. Airēs plunk­šķēja, buras plandījās. Uz plostiem redzējās vienkāršo kareivju dažādās grupas, zirgi, pārlika cilvēkiem un lo­piem. Parejie kareivji, sevišķi cienījamākie viri un va­doņi. pašu kņazu līdzskaitot, bija novietojušies liellaivas. Visur spīguļoja bruņas, kustējās pa gaisu šķēpu asie gali, cilājās zobeni un vairogi. No pagaidu pavardiem, kas bija ierīkoti uz peldošajiem cilvēku mitekļiem, pacēlās dūmi. Tur gatavoja ēdienu karavīriem. Atsevišķo peldošo ieriču vadītāji sasaucas viens ar otru, dodami aizrādījumus par straumes novirzieniem, apakšudens akmeņiem, sēkļiem, pagriezieniem. Kareivji dziedāja gan pa vienam, gan ve­seliem pulciņiem. Šad tad iezviedzas zirgs. Dažs labs jāja­mais lopiņš, stāvēdams uz grīdas virs plosta apaļajiem ko­kiem, šaubīgi un ar lielu neuzticību novēroja Daugavas straumi un kustošos drebošos pamatus zem paša kājām.

Virsaitis Vilnis ar pulciņu karavīru — sēļu stāvēja uz krasta pie savam laivām. Viņš gribēja palaist lielo vai­rumu krievu garam un pievienoties galam ar dažam sa­vam laivām un sēļu karavīru daļu. Pārējiem — vairāku­mam vajadzēja sekot pa krastu Valoža vadībā. Sievas un meitas bija iznākušās izvadīt virsaiti un pārojos. Daža laba vēl steidzās izpušķot kara cepuri savam iecerētam tautu dēlam.

Jau krievu plosti un laivas peldēja retāk, jau virsaitis Vilnis taisījas dot rīkojumu atgrūst sēļu laivas no krasta. Viņš bija corejis, ka Vladimirs varbūt apstāsies pie Sēl­pils un ka valdnieks apsveiks valdnieku, bet Polockas kņazs papeldēja garām Sēlpilij, neizbāzis ne deguna laukā no savas strūgas. Te ne visai liela krievu laivči pagriezās pie krasta. Uz viņas priekšgala dēļiem nostājas kājās kāds pusmūža vīrs, kas prata letgaļu mēlē puslīdz labi saru- nalies. Viņš paziņoja, ka ir Polockas kņaza kada lielākā karapulka vadonis, tā saucamais tūkstošnieks jeb tisjat- skijs. un velējas runāt ar augsto Sēlpils virsaiti Vilni. Pēdējam viņš apvaicājās:

«Vai tu ņemsi šoreiz dalību kara?»

«Jā. Kā redzi, taisos jau laist savas laivas ceļā.»

«Tas ir labi, ka tu paklausi pavēlei,» iesaucās klaigā­jošā balsi krievs. Ģīmis tam bija sarkans. Viņš bija stipri piedzēries un šūpojās vien uz ka jum, tā kā viegli varēja i/velties no laivas pāri tās malai un iekrist ūdenī. Ari laivas dibenā atskanēja piedzērušu balsis un saucieni.

«Kas par pavēlēm?» brīnījās virsaitis Vilnis.

«Nu, jā, pavēles,» atkārtoja krievu karavadonis. «Tas ir labi, ka tu neesi tik stūrgalvīgs, ka Jersikas Visvaldis. Horošo! Horošol»

«Kā? Vai tad Jersikas virsaitis nepiedalās kara!» Brī­nījās Vilnis, nospriedis, ka nav ko piegriezt vērību pie­dzēruša cilvēka muldēšanai un nepieklājībai pienācī­gas cienības nepa rādīšanai no svešo puses Sēlpils virsai­tim

«Nē, draudziņ! Jersikas kņazs palika ar saviem vīriem mājas. Tie grib tupēt ar sievām aizkrāsnē,» nosmējās krievs.

«Kādēļ Visvaldis tā dara?» vaicaja Vilnis.

«Ej nu un paprasi, brāļuk, viņam,» skanēja atbilde. «Tikai, vai tu nezini neko teikt par Kokneses kņazu Vja- čoslavu? Vai viņš taisās līdzi mums kara?»

«Ka lai es to zinu? To jau Polockā vajadzēja labāk zināt no pašu sarunu vedējiem. Man liekas, ka Vjačo- kam būtu jākaro.»

«Būtu jau gan,» bez vajadzības smējās krievs. «Tikai man liekas, ka viņš nekaros.»

«Kamdēļ tu tā spriedi?»

«Es tev, drauģel, pateikšu, kā pie mums Polockā runā par Vjačeku. Tāds vīrs ka Vjačeks neko neprot izdarīt bez viltus un nepiekrāpis abas puses. Viņš arī tagad droši vien priecātos, ja ir mes, ir Rīgas vācu plukatas vieni otrus apkautu līdz pēdējam vīram. Tā kā viņš saprot, ka par to nevar būt ne runa, tad koknesietis droši vien no­gaidīs, kurš uzvarēs, lai pēc tam piesmērētos tam klāt. Tikai mums viņš nebūs vajadzīgs, kad būsim Rīgu no­svilinājuši un turienes lateiņu popus apkāvuši. Patiesību sakot, mūsu kņazam pašam ir tik liels karaspēks, ka ne­viena palīga mums nevajaga. Ja! nevajaga ne tevis, ne Vjačeka, ne Visvalža. Tikai ta nu pieklājas, ka meslu maksātājiem jāiet arvien palīgā savam virskungam. Man ari likts lev paziņot, ka uz kara laupījuma daļu tu lai ir nedomājot, cerēt, jo tev ka Polockas apakšniekam tāpat jāiet karā, kad tevi sauc.»

«Kas es jums par apakšnieku!» pārskaities sauca vir­saitis Vilnis. «Vai Sēlpils kādreiz, ir maksājusi meslus Polockā i? Nekad un nevienam. Sēlpils virsaiši var iet pa­līgā draugam, bet paklausīt pavēlēm ir nedoma.»

«Visi svētie! Ak, tu čorls!» teica krievs. «Kāds tu dusmīgs! Tāds pāls kā Jersikas Visvaldis. 'Tas art gan­drīz lika mani sasiet un mest aiz restēm pagraba.»

«Pelnījis laikam arī biji,» nosprieda Vilnis. «Tagad es saprotu, kamdēļ Visvaldis atteicas iet kopa ar tavu kņazu Vladimiru kara gaitās. Tu viņu arī nosauci par Polockas pavalstnieku un meslu maksātāju »

«Ko tad gan es šam citu būtu teicis?» brīnījās krievs.

Krievu laiva ātri attālinājās no krasta. Tikai no upes vidus atskanēja vēl sauciens:

«Piesargies! Kad nāksim atpakaļ, nodedzināsim arī tavu pili. Tai var uzbrukt tads pats liktenis, kāds paredzams Rīgai.»

«Nāciet vien!» skanēja no krasta atbilde. «Gan mums būs a tliku likām diezgan bultu un šķēpu, ko jūs uzcie­nāt. Varēsiet atkost zobus pret pils vaļņiem.»

Saniknotais virsaitis Vilnis palika ar saviem karavī­riem mājās un gaidīja krievus atgriežamies. Tiešām tie drīz a;ī devās uz mājām ar aplauztiem ragiem un nokār­tiem deguniem gan ne kā sakautie, bet arī ne ka uzvarē­tāji, gan ne iznicināti, bet cietuši prāvus un jutamus zau­dējumus.

Polockas Vladimirs uzbruka Ikšķiles pilij, bet viņam nebija nekādu cietokšņa apsēžamo mašīnu. Akmeņu svie­šanas rīkus krievi nepazina. Ikšķiles pili atradās vācieši, gan ne lielā skaitā, bel apgādāti ar akrnoņa sviedēm. Akmeņi sāka birt uz polockiešiem un vairākus no tiem ievainoja un notrieca zeme. Vladimirs atmeta ar roku Ik­šķilei un devās uz Salaspili, kuru ieslēdza no visām pu­

sēm. Tagad lībieši vairs nelurejas tik vienprātīgi visi kopā pret vāciešiem kā nesen. Lielākā daļa domāja prā­tīgāki darot, ja vairs nemaz neiejauktos karā, un bēga no krieviem uz mežu biezokņiem. Daži salasījās pie vācie­šiem. Salaspili, kas nesen bija atradusies lībiešu vienu pašu rokās, tagad pēc nesenas lībiešu sakaušanas, uztu­rējās ari vācieši. Akmeņu sviedes arī šeit saka dragāt uzbrūkošos krievus. Krievi lietoja stopus un viņu bultas ķēra dažu labu pils aizstāvi. Vairākas dienas ap Salas­pils vaļņiem norisinājās cīņas, kurās daudzus krievus ievainoja un nogalināja. Pili ieņemt neveicās.

Tagad kņazs Vladimirs izsūtīja vēstnešus pie lībie­šiem toreidiešiem un letgaļiem, uzaicinādams visus nakt palīgā pret vāciešiem. Toreidieši nekavējoši ieradās. Viņiem uzdeva piegādāt pilij klāt malku, lai to vēlāk aizdedzinātu un tā uguns pārsviestos ari mūriem pāri. Pie šī darba daudzi krita no pils aizstāvju bultām. Salas­pili atradas tikai neliels skaits vāciešu. Pārējie pils aiz­stāvji bija lībieši, kuriem vāci novarēja sevišķi uzticē­ties. Tamdēļ vācu karavīri dienu un nakti sēdēja uz ap­cietinājumiem un, baidīdamies no lībiešu nodevības, sar­ga ja pili no draugiem iekšpusē un no naidniekiem ār­pusē. Lībieši jau uzsāka sarunas ar kņazu Vladimiru, kā veiklāk ar viltu sagūstīt vāciešus un nodot krievu rokas. Ja karš būtu ilgāk vilcies, tad ne Salaspils, ne arī pati Rīga nebūtu spējusi aizstāvēties, jo vāciešiem bija par maz karavīru. Par ciņu klajā laukā nevarēja pat būt ne runa. Rīgas apcietinājumi ari vēl nebija pabeigti.