Rihards Ērglis - SĒĻI

Vilnis grieza tagad vairāk ceļu Ursulai un bieži likās viņu nemaz neredzot. Tikai retumis, kad viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka virsaite nekādi nevar noskatīties viņa nedarbiņos tikai tad… Nu, bet par to labāk nemaz, ne- vajaga runāt. Kas zina, vai kāds nevar aiznest neapdo­mīgi izstāstītu noslēpumu uz veļu valsti un tā vēl sagadat nepatikšanas virsaitim Vilnim pat tur. Līdz ar vīra acīm redzamo labošanos uzlabojās arī virsaites garastāvoklis. Ursulas darbi viņai atkal likās tīri kārtīgi izpildīti. Vir­saites vērīgam skatam nevarēja paiet secen, ka Ursula bija tiešam lieliska strādniece un daudz ko prata veikt ar slavējamu rūpību uz visskaistāko. Tikko viņai ko iera­dīja, jau ta ņēmās ap jaunuzdolo darbu ar tādu sapratu un darba prieku, ka virsaitei domās nācās izteikt atzi­nību skaistajai gūsteknei. Sākot virsaite bija nodomā­jusi pie pirmās izdevības pārdot jeb pat atdāvināt kādam Ursulu, lai pasargātu Vilni no svešas skaistules iedomā­tiem kārdinājumiem. Tagad, kur Vilnis arī likās nācis pie prāta, virsaite vairs negribēja laist prom no Sēlpils jauno gūstekni. Ta Ursula, pati sev nozinot, bija pagai- dam paglābta no Sēlpils atstāšanas. Arī Vilnis viņu lika puslīdz, mierā. Šīs nepatikšanas, domāt, bija izbeigušas. Ursulai prāts palika mierīgāks.

Tomēr ziemas otrā pusē gūsteknei uzbruka jaunas raizes. Sēlpilī ieradās atkal leišu bajārs Ziglaitis ar kādu desmitu savu karavīru. Leišu viesus sēji uzņēma ka pa­rasts ar prieku un laipnību. Ursula tūlīt nojauda, ka Žīg- laitis nav bez iemesla mērojis tālo ceļu. Sēlpili saka uz kaut ko gatavoties. Vadāja pa pils pagalmu vienu zirgu, otru, trešo; strādāja pa ieroču kaltuvēm; cilāja zobenus, šķēpus, vāles. Žiglaitis ar Valodi kopa vien turējās, sprieda, kaut ko pārrunāja ar Vilni ari, 1111 drīz vien kādu ritu, labi apbruņoti, aizjāja no Sēlpils diezin uz kurieni,

Žiglaiša leišu un kādu pāris desmitu sēļu karavīru pa­vadībā.

Ursula saprata, ka tāds brašs jauneklis kā Valodis nevar mūžīgi mājās sēdēt. Tam bija jādodas karot, lai gūtu slavu un mantu. Tomēr jaunavai Sēlpils likās tik garlaicīga, kad tur nepiemājoja Valodis. Un iedomājoties, ka viņam apkārt lido bultas un šķēpi, vicinājās zobeni, kara cirvji un vāles, iedomājoties vien par to, Ursula zaudēja ēstgribu un miegu.

Pagāja dažas bezgalīgi garas dienas. Beidzot sirotāji atgriezās Sēlpilī. Bez vaicāšanas varēja noprast, ka viņiem nav labi veicies. Trūka divu leišu un viena sēļa, trūka dažu zirgu, divi sēļi atgriezās ievainoti. Visi bija sadrū- vuši, bēdīgi. Tikai Ursula atguva ēstgribu un miegu. Ko nozīmēja viņai kara slava, ja tikai jaunais koklētājs bi ja atkal sveiks un vesels Sēlpili! Ziglaitis nekavējoši posās uz mājām. Ursulai izdevās noklausīties, ka viņš šķiroties noteica Valodim:

«Gaidi! Pavasarī, līdz ko daudz maz nožūs ūdeņi, būšu klāt.»

«Labi,» atteica Valodis. «Vai tad tūliņ lai metam iero­čus krūmos, ja reiz nepaveicās.»

Tiešām pavasari Ziglaitis bija atkal Sēlpilī ar dažiem saviem karavīriem. Atkal sakās gatavošanās, atkal Valo­dis pazuda ar nedaudziem sēļiem uz vairākām dienām, atkal Ursulai nācās pārciest bailes par patīkamā koklētāja likteni. Jau noskatīdamās, kā Valodis ar pārējiem kara­vīriem izjāj caur pils vārtiem, gūstekne noprātoja:

«Gluži lāpai dzimtenē — Vācija bruņinieki dodas no savām pilīm, lai meklētu cīņas ar citiem bruņiniekiem, lai pieredzētu dēkas, lai uzglūnētu ceļojošiem tirgotājiem un visiem pārējiem, kas kaut ko vērtīgāku pārvadā, lai p<-c izdevīga uzbrukuma atgrieztos savas pilīs ar laupījumu, ko nolikt pie kājām savām dāmām. Ak! cik galanti tas viss tur notiek. Tikai ne katru reizi viss norisinājās gludi, dažreiz…»

Ursulai ienāca prātā atmiņas par kādu gadījumu, kas bija norisinājies vēl viņas bērnībā. Divi brāļi — bruņinieki ar četriem saviem kara algādžiem jautri un priecīgi bija uzbrukuši kāda tirgotājā dārglietu pārvadātajiem, kuri devās no vienas pilsētas uz otru. Tikai laupītāju brūni-

nieki neieguva dārgās mantas karoto laupījumu, bet sakapāti un sadurstīti palika guļot mežmale, jo tirgotājs bija apbruņojies un viņa kalpi prata veikli cilāt ieročus, tā kā uzbrucējus pārspēja un padarīja nekaitīgus. Volti toreiz bruņinieku damas gaidīja savus galantos kavalierus atgriežoties mājās. Pat kraukļi neatnesa no tiem sver i e- nus. Otrreiz atkal vairāku sīku piļu iemītniekiem bija palaimējies atņemt tirgotajiem ceļā prāvas bagātības, bet divas pilsētas apvienoja savus spēkus un uzbruka laupī­tāju pilīm, pie kam katla grafa un otra vienkāršā bruņi­nieka kalnu ligzdas l ika ieņemtas un nopostītas līdz [lamā­tiem, un piļu īpašniekus… Ursula nodrebēja. Ja nu ar Valodi kas ļauns atgaditos. Šinī zemē, kur tagad Ursula atradas, gan nebija gluži tādas ierašas kā Vācija. Te trūka tādu laupītāju bruņinieku tiešā nozīmē. Tomēr arī te zobens vairoja viņa īpašnieka mantu, un katra varonība te stāvēja ne zemākā godā kā tur Vācijā. Ursulai kā sava laikmeta cilvēkam likās, ka tam tā pienakas būt krietnas tautas paražas un ka citādi uz tamlīdzīgām būša­nām nekad un nekur nevar skatīties, ja tikai ļaudis ne­paliek kādā zemē gļēvi un neuzņēmīgi. Tomēr par droši- niekiem arvien nācās baiļoties. Tamdēļ Ursula apmieri­nājās tikai tad, kad Valodis ar pārējiem atgriezās Sēl­pili.

Šoreiz Sēlpils sirotājiem bija paveicies. Jautri dziedā­dami, viņi iejāja pa pils vārtiem Gūstekņu gan viņi šo- leiz neatveda, bet gan dažādas sīkākas mantas, ieročus un vairākus zirgus. Starp pēdējiem sevišķi acīs dūrās melns varens rumaks ar spīdošu spalvu. Tas dižoja vien. Pie laupījuma dalīšanas skaistais lops piekrita Valodim.

Drīz Ursula dabūja zinai visus sirojuma sīkumus. Bīs­kaps Alberts arvien gribēja izpatikt Polockas kņazam Vladimiram, kurami Daugavmales lībieši no vecu veciem laikiem vārda pēc bija padoti. Bīskaps Meinhards savā laika pat bija lūdzis no Polockas valdnieka atļauju no­darboties ar lībiešu kristīšanu. Alberta spēki gan bija nesalīdzināmi pārāki par Meinharda, bet no Polockas tomēr nācās izvairīties. Tamdēļ 120G. gada Rig-is vald­nieks, sākdams plašāk rīkoties ar Livonijas iekarošanu, gribēja novērst Polockas iemaisīšanos lībiešu lielās. Va­jadzēja kņazu Vladimiru noskaņot par labu vāciešiem. Alberts zināja, ka riteņi nečīkst ja ir pienācīgi iesmērēti. Tamdēļ viņš sūtīja abatu Teodorihu ar pavadonibu uz Polocku. Sūtniecība veda līdzi priekš kņaza Vladimira dažādas davanas, kuru skaitā redzamu vietu ieņēma va­rens melns jājamais zirgs. Dāvanām vajadzēja ieprieci­nāt kņazu, un parējais piekrita Teodoriha lunkanai mēlei un saldajai balsij. Tikai cilvēks, kaut tas ari būtu pats Livonijas garīgais valdnieks, doma, bet apstākļi rit savu gaitu. Šoreiz kņazs Vladimirs pat ne redzēt nedabūja viņam novēlētas dāvanas.

Kādā skaista Daugavas līkumā omulīgais abats Teodo- rihs pēc tam dienā ne visai gara jājiena uzcēla nometni, lai atpūtinātu savas mīkstas miesas un stiprinātos ai uz­kožamiem. Šie svētīgie un svarīgie darbi paveicas tīri labi. Jau Dieva vīrs bija novadījis savas gaitas līdz dien­dusas snaudienam, kad to uzmodināja troksnis. Vēl acis neatvēris, abats steidzīgi sagatavoja vārdus bārienam ne­miera cēlajiem. Bet jau nākošā acumirkli pilnīgās garīga tēva miesas ārkārtīgi veikli uzšāvās kājas. Ka arī nē? Acis atplētis, Teodorihs bija ieraudzījis dažus soļus no sevis briesmīgu šķēpa asmini, kas acumirkli spēja izbeigt abata šis pasaules ciešanas un nogādāt viņa dvēseli tieši paradīzē.