Rihards Ērglis - SĒĻI

«Ko mani pavadoņi un sargi dara, ka neglābj savu priekšnieku?» Bija pirmās Teodoriha domas pēc pilnīgas atmošanas. Bet tad viņš nokrita ceļos un, pacēlis rokas uz augšu, letgaliski sauca:

«Vareno, dižo kareivi! Novērs savas dusmas no tava kalpa. Taupi manu necienīgo dzīvību. Mūžīgais Dievs tev to atmaksās šeit laicīgi un tur mūžīgi. Arī tavi dievi vis­spēcības pilnība un savas neizdibināmas saprātības dziļu­mos atzīs tavu labo darbu attiecība uz. mani, nevarīgu vecu vīru, un atlīdzinās tev tūkstoškārtīgi par to, ka tu mani būsi žēlīgi atstājis pie dzīvības.»

Valodis lika savest visus vāciešus un viņu pavadoņus kopa nometnes vidu. Drīz Teodorihs stavēja starp saviem ļaudīm, kuri visi bija sveiki un veseli. Trūka tikai divu karavīru, kuri bija paspējuši iemukl krūmos un, atpakaļ neskatīdamies, skrēja gar Daugavu Rīgas virzienā, pie kam tie atradās jau labā gabalā. Teodorihs vēl arvienu turpinaja savu daiļrunātnību, cenzdamies pārliecināt uz­brucēju vadoņus Valodi un Ziglaiti, cik izdevīgi tiem būtu atstat dzīvu viņu, tāda Dieva kalpu, kurš var par viena pašu cilvēka apžēlošanu atmaksāt ar neaprakstā­miem dārgumiem. Sēļi un leiši tiešam likās mīkstināti. Viņi pat bija redzami jautri un smejas, jo abata milzīgais vēders tiem likās par daudz smīdinošs un pavisam nepa­rasts. Kāds kara kalps aptaustīja šo neredzēto aizjūras daiktu ar sava šķēpa neaso galu — ar koka kātu, un smiekli atskanēja no jauna. Kaut ari ar skābu sajūtu, šoreiz citiem līdzi smējās arī Teodorihs pats. Virjš no- jauda, ka tā dārgajai dzīvībai vairs nekādas briesmas ne­draud. Tiešām pēc uzbrucēju domām nebija ne kāda iemesla apkaut ienaidniekus, kuri nepretojas. Valodis un Ziglaitis apspriedās un naca pie neapšaubāma atzinuma, ka neviens no svešajiem neder par gūstekni. Drusku ra­dās šaubas, vai abata vēders nebulu jāparāda ari Sēlijā un Lietuvā, ka kaut kas reli brīnumains un vispārīgas ap­skatīšanas cienīgs. Tomēr ari šis ievērības cienīgais priekšmets neatrada pienācīgu novērtējumu. Tas varētu noderēt par lieku pierādījumu baltu tautu zemam kultūras līmenim XIII gadu simteņa sākuma.

Lai kā, bet Teodorihs ar pārējiem saviem ļaudīm drīz vien bija atkal brīvi pasaules pilsoņi, jo Valodis lika tiem nekavējoši atstat nometni. Šo pavēli nenācās divreiz at­kārtot, kaut arī, ta ir jau pati par sevi saprotama lieta, viss, kas bija nometne, palika turpat. Tikai nepiecieša­mākās drēbes, lai daudz maz apsegtu kailumu, varēja ņemt līdzi. Zirgi, ieroči, teltis, segas, nauda un viss pare- jais bija sēļu 1111 leišu likumīgs kara laupījums. Viņu vietā tapai būtu rīkojušies ari vācieši un Teodorihs pats. Vienīgi pagānus gan abats pie tās pašas reizes būtu licis apk aut.

Tikai pec krietni ilgas ārkārtīgi steidzīgas iešanas Teodorihs atguvās, ka viņš nemaz nespēj tik veikli soļot, un, samazinājis ātrumu uz pusi, ņēma izbārt savus nelai­mes biedrus par mazdūšību un nespēju pat neuzsākt pre­tošanos noladetajiem, nekristītajiem «leišiem». Bet drīz viņš pat bārties mitējas, jo kāds no pavadoņiem aizrā­dīja, ka ar «leišiem» tā ka ta nebūtu galā tikuši un, ja būtu sākuši cīņu, tad droši vien visi vairs neatrastos pie mīļās veselības un spirgtuma. Varbūt pat cienījamais pa- ters Teodorihs vairs nevarētu ne soli paspert šis pasaules raudu ielejas. Abatam bija japiekrīl šiem aizrādījumiem. Viņš atminējās, cik nelabi bija juties, kad svešais kara­vīrs tam taustīja vēderu ar šķēpa kāta galu. Un ja nu nolādētais pagāns būtu to kruķējis ar šķēpa asmini? Brr! brrl Dievs tiešām labi dara, ko darīdams.

Visa ša notikuma to daļu, ko zināja sirotāji, dabūja dzirdei arī Ursula Sēlpili. Viņa pati nemaz neapzinājās, ka varbūt varēja brīnīties par to, ka viņa priecājās par

vāciešu zaudejumiem. Ari viņa bez smiekliem nespēja iedomāties, kā resnais abats Teodorihs, kuru viņa pali Rīga bija redzējusi, tik viegli cilāja savas smagas miesas un tik padevīgi slavināja savus sagūstītajus. Ja, Ursula, pašai nemaz nemanot, bija nepilna gada laikā tik stipri saaugusi ar Sēlpili un sēļiem, ka priecājās līdzi savai jau­najai apkārtnei pat tad, kad šos priekus izsauca vācu neveiksme. Saprotams, šādai pārmaiņai takas bija nolīdzi­nājis Valoža staltais stāvs. Jauneklis Ursulas acīs bija ne vien dzejisks koklētājs, bet ari bruņniecisks drošinieks un varens karavīrs, kas nekādi nepalika pakaļ pat izcilus vīriešiem, kādus bija redzējusi un pieradusi skaitīt par varoņiem bruņinieka meita sava tēvijā Vācija.

Jau agri vasaras rīta saule saka karsēt no dzidrajam debesim. Sēlpils kalpones steidza veleties Daugavas malā, jo pēc brokastīm vajadzēja doties pie siena novakšanas. Vāles rakstā cilājas uz augšu un nokrita ar sparu uz nelaimīgajiem veļas gabaliem. Gan viena gan otra maz­gātāja pārtrauca darbu uz brīdi, lai pārkārtotos nākošām vāles cilāšanas posmam. Tomēr visā visumā velēšanās troksnis neaprima ne uz acumirkli. Pēkšņi iestājās klu­sums. Visas sievietes pārtrauca darbu. Visu viņu acis pa- versas uz upes līkumu. No turienes izpeldēja kāda prā­vāka laiva un, straujo udeņu nesta, atri tuvojas veļas mazgātajam. Sakot laiva peldēja pa upes vidu, bet tad sagriezās un piestāja pie krasta taisni blakus Sēlpils strādniecēm.

Nevarēja bul šaubu, ka laiva bija nākusi no tālas svešas malas. Ari laivinieki nerunāja vietējās melēs, bet krieviski. Pie stūres sēdošais bardainis kaut ko uz­sauca sievietēm. Tas laikam bija sveicinājums, bet notika saprasts vispārīgā čalošanā. Kad laivas priekšgals atsitās prot krastu, no viņas izlēca jauns kareivis un, cenzdamies nokārtot citu izkāpšanu mala, jautri izsaucās krievu valodā:

«Ak! tad tikai te ir smukas meitas!»

«Vienu otru vajadzētu paķert mums līdzi,» atsaucās kāds no laivā sēdētājiem.

«Paņemsim ari sev pilnu laivu ar tik jauku mantu,» teica trešais.

«Tikai, diezin, vai naks mums līdzi,» kads šaubījās.

«.It» nonāks ar labu, paņemsim bez prasīšanas,» no­sprieda runas uzsācējs.

Visa saruna bija bez šaubām pa jokam domāta, bet ne tā to iztulkoja katla sēlpiliete, kura bērnībā bija dzīvojusi letgaļu zemē krievu pierobeža un vel tagad daudzmaz saprata krieviski. Pārbijusies viņa pavēstīja biedrenem: «Tie krievi solās raus vest projām ar varu, cik tik varēšot iesēdināt savā laiva.»

«Bēgsim! Bēgsim!» nočukstēja dažas balsis. Visas sievietes, kā izbaidēts aitu bars, metās skrie­šus no krasta kalnā uz pils pusi. Citai bija rokās velējamā vāle, citai kāds veļas gabals, citai rokas bija tukšas. Sakot bēgles skrēja, klusu ciezdamas, bet, kad bija pagu­vušas nokļūt gabaliņu no krasta piekalnē un krievu bries­mas atradās jau krietni vien aiz muguras, mutes atdarī­jos, un sākās skaļa vaimanāšana un kliegšana: «Glābiet, glābiet! Ak, vai, vai! Glābiet!» Tas sacēla pili uztraukumu. Tur tvēra pec ieročiem. Tomēr drīzi noskaidrojās, ka krieviem nekādu ļaunu no­domu nav. Pavisam otrādi. Tos bija sūtījis Polockas kņazs Vladimirs, lai uzaicinātu virsaiti Vilni piedalīties kara pret Rīgas vāciešiem. Pats Polockas valdnieks ar lielu karaspēku uz plostiem un liellaivas atradās jau ceļā un tuvojas Sēlpilij pa straujajiem Daugavas ūdeņiem. At­braukušajā laivā novietojas neliela priekšpulku nodaļa, kuras vadonim nācās izpildīt sevišķu uzdevumu pie Sēl­pils valdnieka. Vienīgais Sēlpils zaudējums no sūtņu iera­šanas pastāvēja dažos veļas gabalos, kas bija pazuduši mazgalujām. Tās bēgdamas laikam veļu bija iesviedušas ūdenī. Daugavas māmuļa tos bija uzskatījusi par ziedu sev un pievākuši savā straumē.