Rihards Ērglis - SĒĻI

Alkal uzliesmoja kara briesmas ziņojošie sārti uz Sēl­pils novada uzkalniņiem. Sāka steidzīgi vien salasīties kopā karavīri. Valodis jau tai pašā naktī ar pulciņu pa­vadoņu izjāja no Sēlpils uz Aizkraukles pusi, lai novērotu gaidāmā vācu uzbrukuma virzienu. Visur sēļu ģimenes steidzīgi noslēpās mežos.

Tomēr uztraukums drīzi vien pārgāja. Pienāca ziņas, ka vācieši pēc uzvaras aizgājuši uz mājam. Atgriezās pilī arī Valodis ar saviem karavīriem.

Tiešām bīskapa Albrta karaspēks bija jau tālu. Lī­biešu gūstekņi bija palaisti brīvā, pie kam tika izziņots, ka bīskapa tēvs to visžēlīgi dara, neprasot no gūstekņu piederīgiem nekādas maksas par atbrīvošanu. Leišu To­reida iegūto laupījumu gluži tāpat kā pašiem leišiem at­ņemtas mantas, galvenā kārta ieročus un zirgus uzskatīja par kopigu karā iegūtu laupījumu, no kura liela daļa pie­krita bīskapam pašam un baznīcai. Atlikumu sadalīja kaujas dalībnieku starpā. Toreidieši savas leišu aizvestās mantiņas vairs nekad neredzēja pie sevis mājas. Visā Livonijā skanēja baznīcu zvani. Visur turēja pateicības dievkalpojumus par slaveno uzvaru, jo pirmo reizi Livo­nijas valdnieks ar saviem im sev padoto ļaužu spēkiem bija uzstājies bez svešas palīdzības pret lielu leišu kara­spēku un pie tam vēl sakāvis bīstamos pretiniekus.

5'

Vēl Sēļmalis nebija ieradies pie Ursulas, kad jau agra rīta viņas namiņam pasteidzas garām, pazuzdamas mežā, vairākas sievietes ar bērniem, stiepdamas mantu saiņus uz muguras. Pēc Sēļmaļa ierašanās viss kļuva saprotams: kamēr karavīri devās cīnīties pret vāciešiem, viņu piederīgie steidzās uzmeklēt drošākās paslēptuves vai nu pili jeb meža. Veselu pusdienu plūda bēgļi garam Ursulas mājoklim, gan dzīdami lopus, gan vezdami man­tām apkrautus zirgus, gan paši apkrāvušies ar nastām. Viena otra sieviete, garām steigdamās, mudināja arī Ursulu doties dziļāk mežos iekša, jo te ienaidnieks atradīšot ir viņu, ir viņas mantas. Padomdevējas domāja, ka ari Ur­sula atbēgusi uz meža māju, slēpdamās no vāciešiem. Pati Ursula gan visiem bija sveša, bet veco Sēlpils kara kalpu Sēļmali daudzi pazina un nosprieda, ka jau arī pašā pili nevar justies droši, ja no turienes bēg uz mežu.

67

Bēdzēju palika aizvien mazak un uz pusdienu vairs neviens nerādījās. Kad vakara klusais nopietnais Sēļmalis nemaz netaisījās aizjāt, Ursula noprasīja tam, kādēļ viņš neatgriežas uz, pili.

«Mans kungs lika man paliki te un apsargāt tevi!» skanēja atbilde.

«Vai tad nedrošība ir tik liela?» ieprasījās Ursula, jo līdz tam Valodis nekad nebija tā rīkojies. Viņš arvien likās pārliecināts, ka Ursulu neviens neaizskars.

«Kas tad te var būl par drošību,» Sēļmalis ruca. «Ja tik liels ienaidnieku karaspēks ielauzies zeme.»

«Tad jau tu man nevarēsi neko līdzēt!»

«Viss jau var būt, ka mani ari tepat nogulda,» saīgušā mierīga balsi teica kara kalps. «Tikai var gadīties, ka pirmā skrējiena šurp atdrāžas viens divi, ta sakot, nedau­dzi plesoņi. Tad jau es nestāvēšu dīkā, bet liem sabojāšu ādu un pa kadam kaulam. Ja lo būs lielāks skaits, 11u tad man droši vien izcirtis no miesas vienu otru prāvāku gabalu speķa vai liesuma ar visiem kauliem. Tad tu daudz nežāvājies, bet diedz likai taisni meža iekšā. Nesāc tepat laukmalā daudz gudrot, bet ļauj kājām vaļu, cik vien spēj.»

«Kā tad lai es tevi atstāju? Kas ar tevi notiks?»

«Tā gan ir tikai tāda sieviešu runāšana!» Sēļmalis pukojās. «Apdomā pati, kas tur var notikt, ja vienam uzbrūk daudzi. Beigts viņš ir. Bet pa pirmās kņadas laiku tev var palaimēties izsprukt. Pašas vaina būs, ja ilgi žā­vāsies.»

Abi apklusa. Tad Ursula no jauna saka izvaicāt veco:

«Mīļo Sēļmali, ka tu doma, vai Valodim nekas ne­notiks?»

«Uz to gan maza cerība,» skanēja atbilde, kas 110- džinkstēja Ursulas ausīs ka rjingas sitiens. Atguvusies viņa drebošā balsi iesaucās:

«Sēļmali! Es visu laiku domāju, ka tu mīli savu kungu, bet tu tik vienaldzīgi izsakies par viņa dzīvību. Vai tad…»

«Ka tevi jupis!» noteica vecais. «Tu gan vari runāt tīri kā bez prāta! Sievišķis jau paliek sievišķis! Vai tu doma, ka man nebija žel, kad es sava kunga tēvu iznesu ievai­notu uz saviem kamiešiem no kautiņa lauka un tad pa­manīju, ka viņš jau beigts? Asaras man bija acīs, pilnas acis asaru! Vai tas ta par jokiem ir, ja Sēļmalis raud, ja viņš pinkšķ ka veca raudulīga baba. Manu acu priekša

Valodis auga arvienu lieliņaks un lielinaks, līdz kamēr ir iznācis, lūk, kāds stalts puisis. Prieks noskatīties! Ja cits kāds krīt, ir tad žēl, bet šis manis paša lolotais. Tik labs man kungs! Bet ko tad es varu tur līdzēt? Apdoma pati! Vāciešu, lībiešu, lelgaļu un vēl kādu tur iebrucis sēļu zemē tāds vairums, ka sienāžu siena laika nebūs vairāk visā Sēlpils novadā. Un cik tad Valodim to karavīru? Viņš jau gan pats kaujas tūlīt nemeklēs, jo aizjāja tikai izlūkot un apskatīties, vai nevar kur vēl leišiem piepalīdzēt. Tikai saproti pati, kas tā par izlūkošanu, kur malu malas pilnas ienaidnieku. Ja leiši tiešām vēl kur turas, tad tiem tagad virsu mācās droši desmitkārt stiprāks ienaidnieks. Ej tad nu ar tādu varzu kauties! Cik tur nu iznāk cerību uz mā­jas atgriešanos? Vai tagad saproti?»

Ursula saprata gan, bet, sirsniņai spēcīgi dauzoties, nezina ja nekā cita ko teikt, ka vienīgi vaicāt tālāk:

«Vai tad tev nebija labāk pavadīt savu kungu jajienā, nekā …»

«Man gan ada var palikt šite veselāka, nekā jādelējot gar vāciešu dzelžos paslēptiem deguniem. Surp varbūt tomēr neviens neatkulsies 110 tiem aizjūras dzelžu brā­ļiem. Tomēr tev taisnība, ka man vajadzētu but tagad pie mana kunga. Tikpat jau vienu otru reizi aizšautu tam sargājoši priekšā savu vairogu, un tas kaujā ir pie gadī­juma stipri veselīga lieta. Bet vai tad mans prāts var pie­pildīties? Mans kungs lika man jāt pie tevis, un te es esmu. Vai tad es būtu sievišķa cilvēks? Vai tad es lai viņam lieku tik pat spocīgus jautājumus priekšā, kā tu man šodien? Nē, karavīram tas neklājas.»

Jo vairāk Ursula domāja, jo briesmīgākas lietas tai iztēlojās. Labāk tomēr bija runāt ar veco Sēļmali, runāt kaut ko, lai tikai nepaliktu viena pati ar savam domam.

Beidzot iestājās nakts. Sēļmalis cieši nobultēja no iek­šas durvis, pamēģināja ar pirkstu, cik kara cirvis ass, un izstiepās durvju priekšā visā garuma, palicis pagalvī sev kādu vīstokli. Tad, jau gulēdams, viņš paraudzīja, vai ērti var sasniegt ar roku šķēpu un kara cirvi, kurus bija no­licis sev ieblakus. Ursula apgūlās savā parastā vietā ista­bas dibenā un, ka sevi mierinādama, noteica:

«Nu, nakti jau mūs gan neviens netraucēs!»

«Lika drusciņ pagaidīt!» atsaucās dobji Sēlmala balss tumsā. «Karavīru ceļus jau nakts nekavē. Cik reizes es pats neesmu… Ko tur runai? Pielūko tikai, ka paša spoku laikā 111us neiztraucē no miega ienaidnieki. Kad tikai vācieši vēl nepiezogas klāt un nepiekur uguni mūsu namam. Atmodisimies jau pusccpti.»

«Ak, Dievs!» nočukstēja Ursula. «Kadas lietas tu, mīļo Sēļmali, vari sarunāt.»

«Kas ir, tas ir!» Sēļmalis atsaucās. «Tur nav ne nieka ko slēpt. Vai tad man kara lietas nav zināmas? Vāciešus ari jau tīri labi pazīstu. Kaut visi jodi viņus aiztrenktu atpakaļ pāri jūrai.»

«Bet vai tad tev, Sēļmali, nemaz, nav bail?»

«Kā tad bez bailēm? Bailes jau ir gan, bet ko lai ar tām panāk. Jābūt prātīgam un jādara, kas pienakas. Ko tur citu!»

«Vai tu neesi domājis, ka kaujā tevi var nogalināt?»