RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

Uz acumirkli it kā žēlums pamodās Gaismītē, uzskatot mirušo Zīg­bertu. Tad virsaiša meita ieraudzija bruņas. Tās noderēs. Tās viņa bija jau kādreiz pielaikojusi. Sis kara laupijums bija ļoti vajadzīgs un vērtīgs.

Raktes pilī un arī visā novadā bija iestājies bads. Vairākus gadus no vietas vācieši gan no samērā netāļās Svētkalna pils, gan no daudz attālākās Rīgas nemitīgi bija postijuši zemgaļu druvas. Nekādi sējumi nevarēja ienākties un dot ražu, nekāda labība nedabūja nobriest. Velti zemgaļu arājs šinī posta un nelaimes laikā dzina vagas, velti viņš izsēja jau tā grūti kopā sadabūjamo sēklu.

Ne labāk gāja zemgaļu ganam. Cik lopiņu atņēma un aizveda jeb nolietoja uz vietas ļaunais ienaidnieks! Un ja gans pagadijās jau dižāka auguma, ja viņš mēģināja aizstāvēt savas gotiņas jeb tikai nepaspēja laikā aizmukt un pazust, tad arī viņu pašu nobendēja svešnieku ieroči. Cik reizes vācieši nebija nolaupijuši lopus zemgaļiem pat aiz pils sētu sargājošiem žogiem, nopostot šTs patvēruma vietas, pie kam vietējiem kareivjiem nācās meklēt glābiņu pilīs. Dažam labam vajadzēja pat atdot dzīvību, aizstāvot savus tuviniekus un mantiņas pret piepeši un nemitīgi uzbrūkošiem ienaidniekiem. Tikko viens iebru­kums bija pārlaists un viņa sistās brūces daudz maz aizdziedētas, te vācieši bija atkal klāt un postija, kāva, laupija no jauna. Gan viņus uzmanija, gan arī viņiem uzbruka. Līdz ko kāds vāciešu sīkāks pulciņš iedrošinājās attālināties no Svētkalna pils apcietinājumiem, tā tas pa­zuda uz neredzēšanos, uz neatgriešanos. Zemgaļi piebeidza bez žēlas­tības katru jaunā ienaidnieka karavīru, kuram varēja ar ieročiem pie­kļūt. Tomēr sīkie panākumi maz līdzēja. Nepietika uzmanīt Svētkalna pili. Ienaidnieks nāca arī no Rīgas un Jelgavas, nāca pat no citām attālākām svētās Māras valsts malām. Pie tam vācieši iebruka Zemgalē, slapstīdamies pa apkārt vedošiem nomaļiem ceļiem, nevis iedami tais­nākos, parastākos virzienos. Ienaidnieki raudzija pārsteigt zemgaļus, nopostīt labību, apkaut vienu otru iedzīvotāju, kas pagadijās pa kājām, nodedzināt piļu sētas un pēc tam, neielaižoties lielākās kaujās, pazust.

Pārtikas trūkums Raktes novadā paosinājās vēl tādēļ, ka tur bija patvērumu atradušie arī nodedzinātās Tērvetes iemītnieki, mazākais — prāva viņu daļa.

Tomēr vecais virsaitis Gaidulis, savu dēlu un meitas atbalstīts, cerēja izvilkt dzīvību līdz pavasarim. Saulīte no jauna spēs atdzīvināt ir druvas, ir nospiestos ļaužu prātus.

Tā drūmi pagāja 1289. gada rudenis un iestājās ziemas sala. Nebija vēl sniegs uzkritis, kad kādu dienu Rakti uztrauca pavisam nepiere- i dzēts notikums. Pili un pilsētu, kuru nesen tikai beidza atjaunot pēoļ nesenā pēdējā vācu nopostijuma, pārpludināja dobeliešu bari. Ļaudis?! nāca gan kājām, gan jāšus, gan braukšus. Bērni, sirmgalvji un sievai: pārpildija ne vienu vien desmitu garo, plato zemgaliešu ratu. Tā bijaļ īsta tautas staigāšana. 1

Zemu locijās nesen tik lepnais Dobeles virsaitis Lāčaris sirmāļ Raktes lielkunga Gaiduļa priekšā un pazemīgi, kā lūdzējs, teica:

«Diženo virsaiti, neliedz pajumti Dobeles ļaudīm. Mums pašiem vairs nav ne savas pajumtes, kur patvērties, ne savas maizes garozas, ko pasniegt badā mirstošiem bērniem, nemaz nerunājot par pieaugušo izsalkuma apmierināšanu. Vācieši tik nemitīgi spaidija mūs un postija katru mūsu iedzīves pasākumu, ka mēs nospriedām atstāt mūsu tēvu. tēvu zemes stūrīti un meklēt paglābiņu pie tevis. Saprotams, nākam šurp tikai uz kādu laiciņu. Drīz vien saņemsimies atkal un ar atjaunotiem spēkiem, tevis atbalstīti, pārmācīsim ļauno ienaidnieku, atgriezīsimies atpakaļ sentēvu pajumtēs un tur no jauna uzsāksim laimīgāku dzīvi», Dziļi kustināts, virsaitis Gaidulis saņēma Lāčara roku un sirsnīgi teica.

«Gan arī manā mājā trūkums raugas iekšā pa visām šķirbām, tomēr

es un mans novads dalīsimies ar tevi un taviem ļaudīm visos dzīves piederumos, kas vien mums ir. Gan jau mēs ar tevi vienotiem spēkiem pieveiksim šo nelaimīgo laiku grūtības un sagaidīsim labākas dienas, laimīgākus laikus».

«Kaut tāds būtu mūžīgo dievu prāts!» Atbildēja viesis, sekodams no vārtiem nama tēvam uz pils dzīvojamām ēkām.

Kad Lāčaris satikās ar Gaismīti, viņš ilgi turēja jaunavas roku savējā un beidzot teica:

«Gaismīt, vai tu spēj nedusmoties uz mani? Daudz jauna tev esmu nodarījis. Par to arī pats no likteņa saņemu bargu sodu, par to arī es tik smagi ciešu. Tiešām! Ja mēs toreiz, vēl tik laimīgos laikos, būtu nodevuši visu Zemgali Vaira rokās, ja viņš būtu nosēdies Tērvetes pilī, droši vien daudz kas tagad pavisam citādi izskatītos, droši vien mūsu apvienotā tēvzemīte, spējīga vadoņa vadīta, būtu vēl arvienu stipra, varena un laimīga. Varbūt Vairis vēl atrastos starp dzīvajiem, kā visas zemes lielskungs, un tu pie viņa sāniem stiprajā Tērvetē. Jā! Vairis, bez šaubām, nebūtu pielaidis, sēdēdams tur, ka uzceļ viņa de­guna priekšā Svētkalna pili. Tagad Tērvetes pilskalnā pelnu kopiņa. Tagad…»

«Virsaiti, ko nu žēloties velti par to, kas vairs nav grozāms un labo­jams. Lai paliek vecās lietas! Domāsim par nākamām! Domāsim par atriebšanos visa ļauna cēlājiem!» Cieti noskanēja Gaismītes balss. Neviens vārdiņš nedrebēja. Nekas nenodeva runātāju, nekas nepa­rādīja, ka, L āčarim pieminot Vairi, Gaismīte i žēlabās asaras bija saplū­dušas acīs un elpa gandrīz aizrāvās. Tikai ar mokām virsaiša meita bija savaldijusies, lai sāpēs neiekliegtos, lai nesāktu šņukstēt. Tomēr, kad Lāčaris beidza runāt, Gaismīte jau bija spējusi dot rāmo, auksto atbildi.

Laiks ritēja uz priekšu. Dzīve Raktē sāka palikt ikdienišķākā, cik t au ir iespējams runāt par ikdienišķību tur, kur draud bads, kur saplū­duši bēgļi, kur iz katra krūma, aiz katra stūra uzglūn ļauns ienaidnieks. Ar pārtiku zemgaļi šā tā vilka uz priekšu. Lielu cerību viņi lika uz liemas medībām. Arī Lāčaris pūlējās, cik spēdams, lai atvieglotu ;mago nastu, ko bija uzkrāvis Raktei ar savu ierašanos. Bijušais Dobeles ( virsaitis nenoguris trenkāja briežus un aļņus, pieveica lāčus, lai tikai ' egūtu vairāk medijuma, ar ko spītēt trūkumam un aizdzīt bada uzmāk- anos.

Kādu dienu Lāčarim medībās bija sevišķi paveicies. Nerunājot 'ļ lemaz par vilku, kuram todien āda bija novilkta, nomedīts bija arī

varens alnis un uzieta tika lāča miga, kur nākošās dienās varēja iegūt par krietnu laupijumu pašu Zemgales mežu ķēniņu. Lāčaris ar savu ļaužu pulciņu atradās jau labu laiciņu ceļā uz mājām. Izdevīgu medību vietas nācās meklēt arvien attāļāk un attāļāk no Raktes pils.

Labs medijums, laba veiksme zvēru izsekošanā arvien iepriecina mednieku. Tādēļ Lāčaris, puslīdz piemirsis savu bēdīgo stāvokli, bija jautrā omā. Viņam likās, ka arī vispārīgais Zemgales stāvoklis gāja uz labo pusi. Ziemu katrā ziņā iespēs pārlaist, un pavasarī varēja sākt domāt par atgriešanos uz Dobeli. Gan nesen bija pienākusi vēsts, ka atstāto Dobeles pili vācieši nodedzinājuši; bet pili jau uzcels jaunu, varbūt vēl stiprāku kā agrāko. Citādi ziņas no atstātā novada pienāca apmierinošas. Uz vietas palikušais tautas vairums vai nu slapsti- jās pa paslēptuvēm vai liekuļoja nepieciešamo piesliešanos vāciešiem, kuri pēc pils nodedzināšanas nepiegrieza vairs novadam ne mazākās ^ ievērības. Viņi nerādijās vairs Dobeles apkārtnē, tā tad laupīšanas un nemitīgā cilvēku, kā vīru, tā sievu un bērnu, izkaušana vairs netur­pinājās Dobeles novadā. Ļaudis sāka atgūt pašapziņu, cilāja ieročus un gaidija sava vadoņa-virsaiša atgriešanos, lai stātos pie vāciešu iznī­cināšanas. Un Lāčaris nekavēsies. Tikai atvilkt elpu, sagatavot spēkus, dot atpūtu izmocītiem ļaudīm. Lāčaris parādīs vāciešiem, ko zemgaļi vēl spēj. Dobele atdzīvosies. Atgriezīsies vecie labie laiki.