RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

Pa tam sāka degt pilsēta. Uguns bija laikam pasprukusi kādam ļ;u karavīram pie zemgaļu mājas izlaupīšanas. Liesmas kavēja vācie- i turpināt uzbrukumus Sidrabes pilij. Viņi visi steidzās laupīt jau ļošo pilsētu. Tur pabeidza iznīcināt katru dzīvību, vai tā piede- i cilvēkam, kas vēl mēģināja slapstīties no ienaidniekiem, jeb lopam, šo nežēlīgo izkaušanu vēl daudz gadus vēlāk Hēlijās kara dalīb- ici Livonijā. Par šo pašu varoņdarbu sajūsmā simtām reižu stāstīja niem un bērnu bērniem kristīgajā Vācijā mājās atgriezušies krust- i-svētceļotāji, pamācoši aizrādīdami, kāds Dieva sods uzbrucis ānu zemgaļu sievām un bērniem līdz ar viņu bagāto un plašo pil- 1 Sidrabi.

Lielu un bagātīgu laupijumu bija ieguvuši vācieši Sidrabē. Uzva- ji sev līdzi aizveda verdzībā arī 60 gūstekņu: jaunas meitas un ;ius, kas par izglābšanos no nāves briesmīgās izkaušanas brīdī :ja pateikties ienaidnieku mantkārīgam un tālredzīgam aprēķinam, vergi sastādija bagātību. Tamdēļ Kristus mācības nesēji un izplatī- viņus bija saudzējuši, nelikdami vērtīgajiem pagāniem izjust «pel- > Dieva bardzību ar zobenu un šķēpu piepalīdzību, aupijums bija ļoti ievērojams, vāciešu panākumi ārkārtīgi lieli, 'ī pārējos Zemgales novados, kur vien piekļuva klāt, visu nopos-

tija, visu izlaupija. Mestra karaspēki, Dievu slavēdami un līksmoda­mies, atgriezās Rīgā, kaut arī ne Sidrabes, ne Dobeles pilis nebija paveicies ieņemt un kaut arī bija krituši daudzi krietni vācu karotā­ji. Par viņiem nebija ko bēdāt, kamēr Livonijai dzīvo karavīru bija pietiekoši liels skaits. Labos darbos mirušo dvēseles jau līksmojās de­besīs, kur žēlastības Dieva tuvumā atpūtās pēc zemgaļu puišeļu un meiteņu iznīcināšanas grūtajiem darbiem Sidrabes pilsētā. Rīgas diev­namos skanēja pateicības himnas Dievam. Zemodamies Visaugstākā priekšā un nepūlēdamies sev vien pierakstīt panākumu godu, kristīgie karavīri atmina visu padarīto par Dieva roku darbu un pateicās Tam .par visu. Kronķts ņēma savu pergamentu un tanī ierakstija sakarā ar tikko notikušo, ka Jēzus Kristus patiešām slavēšanas cienīgs par palīdzību Zemgalē. Tomēr grūti iedomāties nejēdzīgāku un nevajadzīgāku sie­viešu un neapsargātu bērnu apkaušanu, kā to, kuru ordeņa mestrs Kuno izdarīja 1289. gadā Sidrabes pilsētā, pavasara ziediem plaukstot, visai dzīvībai dabā atmostoties pēc ziemas aukstuma un sastinguma.

Tikai trīs dienas pēc vāciešu aiziešanas varenais žemaišu un zem­gaļu apvienotais karaspēks pārjāja mājās un atrada Zemgali šausmīgi nopostītu. Gan neviens neapzinājās, ka zemgaļu tautas ziedu laiki bija beigušies uz daudziem gariem, gariem gadu simteņiem, tomēr bēdas un sašutums bija neaprakstami. Visur kurnēja. Visur atskanēja balsis:

«Ja Vairis būtu dzīvs, nekas tamlīdzīgs nevarētu atgadīties.» Tiešām, ja Vairis būtu dzīvs, ja nebūtu Zemgalei trūcis vadoņa, tad… JāI ko par to daudz runāt, kas nav vairs grozāms.

Nodedzinātās piļu sētas steidzīgi uzcēla no jauna. Tomēr tagad arī Svētkalna vācieši jau palika droši un ņēmās no jauna atkārtoti postīt visur, kur vien pietika klāt. Komturs Gerhards un viņa biedrs Klauss b piepešos uzbrukumos paspēja nodedzināt vēl pa pils sētai, kura gan arvienu tika atjaunota bez kavēšanās, jo netrūka koku mežos, ne arī darbīgu roku Zemgalē. Svētkalniešu nedarbi galvenā kārtā ķēra Do­beli un Rakti. Sevišķi čakli vācieši likās uz druvu un visu sējumu pos­tīšanu Zemgalē. Dažs labs arājs un sējējs kopā ar zirgu krita ienaid­nieku rokās, pirms paguva /abi uzsākt savu darbu. Daža druva nepaspēja ne sazelt, kad to galīgi izmīdija un sadampāja vācu zirgu kājas. Dažs labs labības lauks nesagaidija pļāvēju smagajām vārpām, jo ie­naidnieki izdauzija graudus, apkapāja vārpas un neatstāja neko pāri ļaudīm, kas bija sviedrus lējuši pie zemes iestrādāšanas un sēklas ie- ^ sēšanas. Gan vienu otru postītāju pašu zemnieki aizraidija uz viņu sauli, tomēr ar to raža nebija atjaunojama.

Arī Raktes virsaiša dē/i pūlējās, cik vien spēdami, aizkavēt vācu nedarbniekus viņu postīšanas gaitās. Tomēr ne katru reizi tas pavei­cās zemgaļiem. Daudzas druvas pašas pils tuvumā stipri vien bija jau cietušas. Virsaiša Gaiduļa ģimene lielas cerības lika uz kādu patāļā- ku savu īpašumu. Tas atradās atstatu no lielākiem ceļiem, paslēpies aiz birstalām un šiliņiem, tā tad svešniekiem bija grūti atrodams. To gadu tur visa labība bija skaisti paauguši un solija bagātīgu ražu. Turp mēdza bieži nojāt viens vai otrs Gaiduļa dēls, lai apskatītos, vai vācieši nav atraduši šo pašreizējo īsto Raktes virsaiša klēti. Arvienu jātnieki atgriezās apmierināfi pilī. Nē! vāciešu deguniem neuzokšķe- rēt nomaļās druvas.

Kādu dienu Laimdotis atkal saposās aizjāt uz turieni. Līdzi viņš pa­ņēma divus kara kalpus. Nesen vēl visi būtu smējušies, ja kāds pa pils apkārtni jādelētu apbruņotu karavīru apsardzībā. Tagad tādas no­drošināšanās bija tīrā nepieciešamība, jo nekad neviens nevarēja justies drošs, vai neiznāks sastapšanās cīņa ar Svētkalna pils vāciešiem. Tie bija palikuši bezgalīgi uzbāzīgi.

Rikšos Laimdotis izjāja cauri mežiņam. Savāda baiga nojauta uzmācās jauneklim. Gan arī agrāk viņš bija gandrīz vai katru reizi ar bažām tuvo­jies attāļajiem laukiem, tomēr šoreiz viņu nospieda, kā likās, sevišķs smagums. Visi trīs zemgaļi pārjāja upītei pāri seklā braslas vietā. Drīzi viņi bija cauri nelielajam bērzājam. Vēl pāris krūmāju, un jātnie­ku acīm atvērās skats uz druvu. Bet kas tas1

Pašas birstalas malā vācu bruņenieks vadija savu smago zirgu uz priekšu un atpakaļ, likdams lopiņam nomīdīt gandrīz jau nobriedušo labību. Laimdoti pārņēma tāds dusmu uzplūdums, k§ viņš neredzēja pat otru bruņenieku, kas jādelēja blakus pirmajam. Kā satrakots lācis, virsaiša dēls gāzās virsū ienaidniekam.

Bruņenieks bija nodevies savam postīšanas darbam un nemaz ne­pamanīja draudošās briesmas. Kad viņš, padzirdējis no meža puses zirga soļus, pacēla acis, bija jau par vēlu. Virsaiša dēla kara cirvis jau svilpdams šķēla gaisu. Nākošā acu mirklī bruņenieks nedzīvs nokrita zemē. Viņa biedrs gan nelaimi redzēja, bet arī viņam neveicās ar pa­līgā steigšanos, jo viens no Laimdoša pavadoņiem jau pacēla pret bruņu cepurē slēpto galvu savu smago, ar zaraino galu rotāto vāli. Bruņenieks gan izvairijās no tās un, savukārt, ar smago zobenu apdrau­dēja uzbrucēju. Te no otras puses cita vāle ar negantu sparu nokrita uz leju, skanīgi atsizdamās pret bruņenieka ar spalvu kušķi izgreznoto ķiveri. Tanī paslēptais galvas kauss sašķīda, pašai ķiverei salokoties.

Visa apkārtne atdzīvojās! Tikai tagad zemgaļi pamanija, ka vesels bars vāciešu ņēmās, aizrāvušies ar labības nomīdīšanu un apkapāšanu. Visi viņi pameta svētīgo nodarbošanos un gāzās virsū Laimdotim un diviem viņa palīgiem. Zemgaļi nepaguva ne apskatīties, kad viņus ieslēdza savā vidū vairāki bruņenieki un pulks vienkāršu karavīru. Par izvairīšanos nebija ko domāt, un visi trīs zemgaļi to arī nemaz ne-

"*mēģināja darīt. Sākās cīņa. Gan vēl zemgaļu ieroči paspēja nodarīt 'pretiniekiem pa zaudējumam, bet pārspēks bija pārmērīgi liels. Par ga­līgo iznākumu nevarēja būt šaubu.

21.

Dažas stundas vēlāk vācu karaspēka nodaļa jāja pa ceļu Svēt­kalna pils virzienā jau prāvā atstatumā no Raktes. Vadi ja bruņenieks Klauss. Vairāki jātnieki bija ievainoti. Uz zirgiem novietotus, veda mājās divu bruņenieku un divu kara kalpu līķus. Jājiens noritēja „ kārtīgi un bez traucējumiem.