RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

Te uz ceļa līkuma Klauss sarāva pēkšņi iemauktus un apturēja zirgu. Brīdi viņš raudzijās pārsteigts uz priekšu. Tad nodudināja:

«Nesaprotama lieta. Tas jau ir bruņenieks!» Klauss ļāva zirgam no jauna turpināt ceļu.

Vācu karavīriem pretim jāja trīs jātnieki. Priekšējais, bez šaubām, bija bruņenieks. Tikai pēc garākas sarunas Klauss viņu pazina. Tas bija burgundietis Zīgberts. Arī viņš beidzot atcerējās bruņenieku Klausu. Abi bija Rīgā un Cēsīs tikušies priekš pāris gadiem.

«Uz kurieni dodas augstdzimušais grāfa kungs?» Vaicāja Klauss.

«Uz Raktes pili». Skanēja atbilde.

«Ko? Uz Rakti?» Brīnijās Klauss. «Ar tik nelielu pavadoņu skaitu? Tas nav iespējams. Šie pagāni zemgaļi jau vispārīgi ir nikni kā meža kuiļi, bet tagad viņu negantums nemaz nav aprakstams».

«Pirms dažiem gadiem par zemgaļiem man to pašu stāstija, bet es Raktē nodzīvoju labu laiciņu kā viesis. Pie tam arvienu tur pret mani izturējās, kā pret viesi un pastāvīgi izrādija laipnību. Bet kādās gaitās tad staigā cienijamais bruņenieks? Redzu kritušus un ievainotus. Tā tad jūs nākat no kaujas ļauka?» ^ «Patiesība nav noslēpjama augstdzimušajiem skatiem. Tie ir visu redzoši». Atbildēja bruņenieks Klauss. «Tiešām, mums iznāca neliela sadursme. Mēs šinīs gados pastāvīgi postam šiem pagāniem viņu druvas. Arī šodien bijām aizjājuši paveikt tamlīdzīgus darbus. Pie mums Svētkalna pilī ieradās pirms kāda laiciņa divi ordeņa brāļi, švābu zemes bruņenieki. Viņi bija krituši zemgaļu gūstā ta, kaujā, kurā atrada svētīgu slavenu nāvi mūsu cienijamais mestrs Vilekins. Zemgaļi kādu laiku abus švābus bija turējuši Raktes pilī, kamēr viņus atlaida brīvībā par augstu izpirkšanas maksu. Pa gūstniecības laiku bruņenieki bija daudz ko novērojuši un zināja, kur atrodas arī' tādas zemgaļu druvas, kas bija palikušas mums nezināmās, tā tad arī vēl nenopostītas. Tās viņi mums šodien parādija. Dievs mūsu gaitām

ir piešķīris veiksmi. Tagad zemgaļiem būs maz prieka arī no šiem viņu labības laukiem. Mēs tur pasaimniekojām ar krietniem panākumiem. Tikai žēl, abi švābu zemes ordeņa brāļi dabūja pie tam galu. Par viņu labajiem darbiem Jēzum Kristum par godu un slavu, tas debesu Tēvs viņiem ierādīs goda viefas paradizē. Kā redziet, augstdzimu- šais draugs, šinī zemē iet diezgan asiņaini. Varbūt mums jau pakaļ dzenas lielāki zemgaļu spēki. Ja jūs krītat viņu rokās? Lai nu kā, bet ar diviem vien pavadoņiem jūs nekādi nedrīkstat jāt tālāk. Jums kopā ar mani jāatgriežas Svētkalna pilī. Tādu cienijamu bruņenieku, kā jūs, es nedrīkstu laist tieši rīklē asinskāram pūķim».

«Jūs pārspīlējat, cienijamo bruņeniek». Sausi noteica Zīgberts. «Manas gaitas ved mani tieši uz Raktes pili. Pats labi zinu, ko daru. Un par laišanu jeb nelaišanu nevar būt ne runas».

«Ka tā, tā!» noņurdēja Klauss, «vari vest savu ādu kaut uz elli. Ne mana cūka, ne mana druva. Neesi jau mūsu ordeņa brālis. Pie mums neviens par tevi neraudās, ja tu kaut šodien pat lauztu sev kaklu».

Drīz vien Zīgberts sava ieroču nesēja Konrādā un agrākā pava­doņa letgaļa sabiedrībā jāja tālāk uz Raktes pili, bet Svētkalna pils vāciešu karavīri skubināja zirgus un, steidzīgi jādami, attāļinājās pre­tējā virzienā.

Kas Burgundas bruņenieku bija atkal atvedis Zemgalē? Atgriezies no Rīgas Burgundā, Zīgberts visu laiku jutās nospiests. Drīzi vien viņš saprata, ka to vārdzina ilgas pēc Gaismītes. Raktē ar Gaismīti kopā pavadītais laiks, kopīgā jādelēšana, svešādi neparastais dzīves veids zemgaļu pilī — viss tas bija Zīgbertu tuvinājjs virsaiša meitai, viss tas likās atmiņās tik savādi pievilcīgs, saistošs. Savas tēvzemes jaunavas, salīdzinot ar Gaismīti, Zīgberts atrada par vienmuļām. Ar Gaismīti tam bija iespējams saprasties pat bruņnieciski kareiviskos jautājumos. Ar šo zemgalieti varēja pamatīgi izrunāties par ieroču lietderību, par skaistiem, veikliem zobena cirtieniem, par mākslinie­ciskiem bultas trāpijumiem, par visu ko, kas tikai sajūsmināja tā laika bruņenieka prātus. Turpretim, kad Zīgberts kaimiņu pils īpašnieka meitai, kuru jaunā grāfa tēvs labprāt būtu 'redzējis pār savu vedeklu, mēģināja pastāstīt kāda neliela kautiņa nenozīmīgus sīkumus, augst- dzimusē burgundiete gandrīz paģība jeb, mazākais, likās ģībstam. Mode prasija, lai sievietes sapņotu un runātu par mīlu, par bruņenieka uzticību līdz nāvei izredzētai dāmai, par šķiršanās rūgtumu un atkalre­dzēšanās priekiem, bet nevis par kādām tur meionībām un dažādu tērau­du pārākumu par citiem.

Liela loma droši vien piekrita Zīgberta sarūgtinājumā arī apstā­klim, ka izlutinātais jauneklis nedabūja bez kavēšanās, kā parasti, spēļu lietiņu, ko kāroja, fsi sakot, Zīgberts nāca pie atziņas, ka bez Gaismī­tes viņš ir nelaimīgākais cilvēks zemes virsū un ka pats izdarijis neap- rakstamu muļķību, neapprecēdams Raktes virsaiša meitu, saprotams, iepriekš pārvedot kristīgā ticībā pagānu jaunavu. Ka Gaismīte būtu

bez apdomāšanās piekritusi viņa pagodinošam bildinājumam un pa­griezusi muguru savam izredzētam, neaptēstajam zemgalim, tas Zīg­bertam likās pati par sevi saprotama lieta. Paša tēvi gan laikam būtu bijis pretim šādām kāzām, bet arī viņam nāktos pjekāpties. Jā! Zīg- berts tagad zināja, cik muļķīgi pats bija rīkojies. Tiķai tagad bija par vēlu: neko vairs nevarēja grozīt uz labo pusi. GaismUe droši vien jau sen būs izgājusi pie vīra un auklē savu pirmdzimto kādā koka pilī. Tādas jau mēdz celt tur, tāļajā ziemeļu zemē, kuru sauc laikam par Zem­gali, jeb kaut kādi tam līdzīgi.

Drīz nomira Zīgberta tēvs, atstādams dēlam kuplu mantojumu: i zemes un pilis, mežus un laukus, kalpus un kalpones. Tagad Zīgberts jļ vārēja rīkoties, kā vien viņa sirdij iekārojās. Ilgi bruņenieks nedomāja. | Viņš nosprieda doties otrreiz uz Livoniju. Ceļojumam gan trūka no- ļ teiktu mērķu, tomēr kāds spēks grāfu it kā vilka uz Zemgali. Rīgā viņš ļ» dabūja dzirdēt par virsaiša Vaira nāvi. Drīzi vien Zīgberts uzzināja, ka Raktes virsaiša meita vēl nav precējusies. Uz ātru roku Burgundas grāfs nosprieda, ka bez kavēšanās precēs Gaismīti. Zīgbertam likās, ka pat Dievam tāds bruņenieka solis būs sevišķi patīkams, jo Gaismī- tes dvēsele ar kristīšanu būs glābta no elles mokārr^ Pati Gaismīte, saprotams, ar rokām un kājām pieķersies precību piedāvājumām. Viņas i augstā kārta pašas zemē un sensenā cilts nevarēja nāKt par apkauno­šanu arī Zīgbertam. Kaimiņiem nebūs ko degunus šķobīt par grāfa ' Zīgberta sievu, kaut arī no svešas zemes atvestu. Gaismīte jau cēlusies no valdonīgas ģimenes.

Sadabūja rokā Zīgberts agrāko tulku lf*nali, kaut, arī bruņenieks pats bija pratis Savā laikā daudz maz sarunāties zemgaliski, un uzai­cināja šo ceļa rādītāju sev līdzi. Letgalis gan sākot kratijās nost no jā- ' jiena pa Zemgali nemiera pilnajās dienās, bet pēdīgi tomēr ļāvās par labu maksu pierunāties. Tā Zīgberts ar uzticamo ieroču nesēju Konrādu i un pavadoni letgali atradās ceļā uz Raktes pili taisni tad, kad Zemgalē ļ[ trakoja cīņa uz dzīvību un nāvi, pareizāki sakot, uz navi.

Visus aizrādījumus par briesmām, kas savienotas ar jājienu uz Rakti / paasināta iznīcināšanas kara brīdī, Zīgberts nebija līdz šim nemaz | ievērojis. Viņu jau pazina Raktē. Tāpat pirmā brīdī siaruna ar ordeņa brāli Klausu neatstāja ne mazākā iespaida uz Burgundas bruņenieku. Tikai, pajājis labu gabalu tāļāk, Zīgberts sāka pārdomāt. Tiešām, i Klausa nostāsti par ordeņa darbiem Zemgalē un par zemgaļu dusmām i un sašutumu katram varēja dot diezgan pamata palikt domīgam. Tomēr J nieki! Kas gan ļauns viņam, Zīgbertam, varēja draudēt te, kur pirms nedaudz gadiem viņš bija mēnešiem ilgi baudijis sirsnīgu viesmīlību? Ar nolūku stiprināt sevī drošības pārliecību, Zīgberts griezās pie sava pavadoņa letgaļa ar jautājumu: