RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

Virsaitis smaidija, kavēdamies pie šādām domām. Nebija vairs tāli līdz Raktei. Vēl cauri birsfalai, pāri nelielam laukumam, tad šiliņš un aiz tā plašāks līdzenums, kura vidū pacēlās pils. Te pa taciņu skriešus vien pretim medniekiem steidzās klupdama, krizdama sieviete. Neliela nastiņa-vīstoklītis bija viņai rokās. Sieviete pamanija Lāčari un pārējos zemgaļus tikai tad, kad bija pieskrējusi viņiem gluži klāt. Izmisuma " pilns izbaiļu sauciens izlauzās skrējējai pār lūpām, bet jau nākošā acumirklī viņa pazina pašu ļaudis un sāka stāstīt.

Raktei bija atkal uzbrukuši vācieši. Ienaidnieki bija pārsteiguši ļ zemgaļus un atkārtojās parastais. Pilsētu ordeņa karavīri izlaupīja, nopostija un nodedzināja. Ļaudis, kas nepaspēja patvērties pašā pilī, > mita jau veļu valstībā. Arī apkārtni postija.

«Mēs ar vīru no savas sētiņas nepaguvām nokfūt pilī». Stāstija bēdzēja. «Nebija pat laika apskatīties, kad vācieši atdrāzās pie mums. Dzīvojām mazā būdiņā, tepat viņā mežmalā. Es paspēju tikai paķert iz šūpuļa savu maziņo. Ir tad nebūtu izmukusi, bet vīrs uz ceļa stājās vāciešiem pretim, lai negantniekus aizkavētu dzīties man pakaļ. Vīru nokāva, bet es paguvu ieskriet mežā. No mežmalas vēl redzēju, kā sacirta un sadūra mana ,mūža līdzdzīvotāju, mana maziņā tēti, manu bēdu līdzbēdātāju. Tagad man palicis dzīvs tikai viens dārgumiņš — sīkais bērniņš. Pūlos paglābt viņa nevarīgo dzīvībiņu. Te uzskrēju ļ jums virsū. Pagalam pārbijos. Domāju, ka vācieši. Bet raugos paldies Laimas māmuļai, nav nekādi vācieši, bet pašu, zemgaļu ļaudis. Pasteidzaties, mīļie! Vācieši droši vien tagad kauj kaimiņu sētā. Tā tepat blakus».

Lāčara acis zvēroja. Iz krūtīm lauzās uz āru šņācoša elpa, kā satra­kotam zvēram. Atkal šie nolādētie vācieši! Tikko virsaitis bija prātojis par Dobeles novada atplaukšanu, un te vācieši dzen pie pēdējā posta arī Rakti. Nav ko gudrot, jāsteidz*:: palīgā.

Atstājuši turpat uz meža ceļa ragavas ar nomedīto alni, zemgaļi steidzās uz priekšu. Drīzi vien nelielā atstatumā padzirdējās vaimanas un kliedzieni. Takai paliecoties ap līkumu, zemgaļi ieraudzīja bēgošu sievieti, kurai līdzi skrēja pulciņš ir mazāku, ir lielāku bērnu. Pāri desmit soļu nopakaļ savējiem sekoja vīrietis, kuram ātri tuvojās vairāki vācu kara kalpi. Nepaspēja Lāčaris ne apskatīties, kad vāci bija zemgali panākuši, jo nabags kavējās, gribēdams dot iespēju bērnu kājiņām noskriet lielāku atstatumu. Gan viens vācu kalps uzdūrās uz zemgaļa šķēpa, bet jau nākošā acumirklī savēju aizstāvis gulēja garšļaukus, aizraidīts pie veļiem.

Lāčaris ar saviem ļaudīm gan nebija bruņojies pilnīgi piemēroti kara gaitām, bet nedrošajos laikos neviens nemēdza pa mežiem staigāt tīri neapbruņots un arī medībām bija nepieciešami ieroči. Pirms vācu pulciņš atguvās, to sāka apstrādāt dobelieši. Drīz vien nokau­tajam zemgalim blakus izstiepās viņa nokāvēji. Tikai divi vācieši, zem­gaļu trenkāti, paspēja laist ļekas vaļā, bet viens vienīgs no viņiem sasniedza tuvāko vācu nodaļu, kuru rīkoja bruņenieks Klauss.

Bēgļiem uz pēdām sekoja Lāčaris, un Klauss nedabūja ne apskatīties, kad saniknotā virsaiša zobens jau dārdēja pret bruņenieka spožo ķiveri. Arī pārējie dobelieši bija klāt un uzbruka pārsteigtajiem Svētkalna pils ķaravīriem ar tādu sparu, ka vācieši sāka mukt, atstādami vairākus savus biedrus vārtāmies asinīs. Arī pats bruņenieks Klauss, kurš tik daudz bija mīdijis zemgaļu druvas, postijis viņu mājokļus un kāvis bez izšķirības vīrus, sievas un bērnus, arī viņš šoreiz dārgi samaksāja par agrākiem panākumiem, jo Lāčara trakojošais zobens izpūta lepnā aizjūras karavīra dzīvību.

Saprāts būtu licis Lāčaram pēc sasniegtajiem panākumiem doties projām, noslēpties kaut kur un paslēptuvē nogaidīt, kamēr vācieši aiziet. Tikai virsaitis bija tā saniknots, ka viņam ar saprātu vairs nebija ne mazākās sazināšanās. Lāčaris tikai nojauda, ka tur netāli priekšā atrodas ienīstie vācieši. Viņš alktin alka kaut un iznīcināt jaunos ienaid­niekus, cik vien rastos iespējas. Visam pārējam nebija vairs nekādas nozīmes. Tamdēļ dobelieši devās uz priekšu.

Arī vāciešu galveno spēku uzmanība bija jau pievērsta zemgaļu karavīru nodaļai, kura tik pēkšņi bija parādijusies un ar tādu drosmi rīkojās. Sākot bija padzirdējies patāļas cīņas troksnis, kas vēl maz ko nozīmēja, jo tas varēja celties dažiem pārsteigtiem zemgaļiem aizstāvoties. Bet tad izbiedēti ieradās pie savējo galveniem spēkiem vācu bēgļi, bruņenieka Klausa pavadoņi. Pārbiedēti, viņi stāstija sa-

raustītos teikumos pārspīlētas lietas par Lāčari pašu un par šī briesmīgā zemgaļa pavadoņu skaitu. Pats vācu vadonis, kas nebija neviens cits kā milzenis bruņenieks Gerhards, ar prāviem spēkiem devās Lāčarim pretim. Lielā pārspēka nomākts, blakus savam virsaitim apgūlās viss dobeliešu mednieku pulciņš, krāsodams sarkanu ar savām un naidnieku asinīm dzimtām Zemgales, kaut arī ne dzimtā novada, balto sniegu.

Tā beidza sava mūža dienas ar zobenu rokā pēdējais Dobe/es virsaitis.

Drūmi izskatījās Raktes pilī. Blakus pilskalnam vēl kūpēja pilsētas gruveši. Vēl nepievākti mētājās šur tur apkārt nokauto zemgaļu līķi bez dzimuma un vecuma izšķirības. Gandrīz visi no agrākajiem vācu iebru­kumiem izglābtie lopi bija projām. Tikai pašā pilī novietotie zirgi vēl bija pāri palikuši.

Vecais virsaitis Gaidulis sēdēja sakņupis savējo vidū un ar gurdu, pilnīgi nespēcīga sirmgalvja, skatu stīvi noraudzījās savā priekšā.

«Es saprotu,» viņš teica, un balss skanēja tik dobji, it kā nākdama no aizsaules, «es saprotu, ka mums Rakti uz laiku jāatstāj. Bet cik tas ir smagil Jūs esat jauni. Jūs atgriezīsaties atpakaļ un redzēsat atkal mīļās vietiņas, pierastos uzkalniņus un iel a ;iņas, upītes un strauti­ņus, birstalas un siliņus. Bet es? Pat mani kauli neatradīs mūžīgo mieru dzimtajā novadā.»

Gan meita un dēli ņēmās mierināt veco tēvu, izteikdami cerību, ka sirmgalvis piedzīvos mājās atgriešanās dienu. Gaidulis tikai kratīja galvu un noteica:

«Diezi, diezi! Kas var zināt, kā mums vēl ies svešumā. Cik būs to, kas atgriezīsies? Kad tas notiks? Kuri būs laimīgie? Ne vieglas dienas mūs gaida. Pat vēl pašu mājās šodien mums sāk trūkt, ko ēst. Kas būs priekšdienās svešā malā?»

Tomēr piepeši ēdamais pats ieradās pilī, nevienam negaidot, bet visiem par prieku, it kā papriekšsludinādams laimīgākas dienas nākot­nē ar izdevīgu gaitu un notikumu norisi. Lāčaris bija aijtājis mežā zir­gu, iejūgtu ragavās, kurās atradās nomedītais alnis. Dobelieši bija lopi­ņu steigā šā tā piesējuši pie krūmāja. Tur viņš visu nakti un lielāko dienas daļu sala. Tad zirgs, nesagaidijis savu kungu, pielietoja visu veiklību, lai izmanīgi atraisītos, un steidzīgi devās uz mājām. Pa tam vācieši bija jau projām un neviens nekavēja uzticīgo cilvēka kalpu, gan jau krēslai iestājoties, sasniegt Rakti. Gudrais lops pārveda mā­jās alni kā dāvanu no veļu valstībā jau mītošā bijušā Dobeles vir­saiša.

Raktē posās uz izceļošanu. Tikai dažas dienas atlikās līdz noliktajai stundai, kad Gaismīte sava brāļa Saulaina pavadībā rīta krēslā steidzīgi izjāja pa pils vārtiem. Līdzi abi jātnieki bija paņēmuši smago Zemga­les valdnieku zobenu, Nameja, Viestura un daudzu senu seno virsaišu iemīļoto ieroci.

Klusēdami jāja brālis un māsa. Viņus šīs dienas gaitas veda uz se­nās Tērvetes pusi. Ceļš nebija tuvais, ne arī vieglais. Visā pasākumā 'pat draudēja briesmas, jo jātnieki varēja uzdurties virsū klejojošam Svētkalna pils vācu karavīru baram.