RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

Gaismīte pārmainija jau nodegušo skalu ar jaunu un devās ielaist vēlo apmeklētāju. Līdz ko koka aizšaujamais bija atbīdīts, durvīs parādi- jās Sidrabes pils kalpone Skaidrīte. Viņa nekavējoši lika plūst valodas straumei:

«Cildeno Gaismīt! Vēlu gan es tevi traucēju, bet laikāk nevarēju. Nācu tevi brīdināt. Jums visiem draud briesmas, lielas briesmas. Un man tevis ļoti žēl. Mūsu abu likteņi jau puslīdz vienādi. Mans vīrs Vel­dzēns krita tanī pašā kaujā, kurā vācieši nokāva mūsu vareno virsaiti Vairi, tavu līgavaini.»

Vārdi plūda tālāk bez apstāšanās. Tikai pēc brīža Gaismīte dabūja dzirdēt, kādu briemu vēsti Skaidrīte atnesusi. Ziņas tiešām bija draudo­šas. No Sidrabes pils jau priekš laba laiciņa bija aizsūtīti vēstneši uz Jel­gavu. Pilī sprieduši, ka pienācis laiks darīt galu nenoteiktajam stāvoklim. Pavasaris esot klāt. Drīz jāsākot domāt par lauku apsēšanu, bet vācieši atkal varot ierasties, visu nopostīt un novest-šinā gadā arī Sidrabi līdz tādam pat postam, kādā nonākuši citi Zemgales novadi. Tamdēļ sūtņiem ticis uzdots paziņot vāciešiem par Sidrabes labprātīgu padoša­nos. Tagad, pašu laiku, vēl tikai pievakarē atgriezies mājās viens no tiem, kas bija aizjājuši uz Jelgavu. Pārējos vācieši paturējuši savas drošības dēļ par ķīlniekiem Jelgavā. Pārjājējs atvedis gaidītājiem labas ziņas. Vācieši loti priecājušies par zemgaļu vēlēšanos padoties. Vin : 'jlīt sekošot ziņnesim, droši vien ar lielu karaspēku. Ne vēlāk kā rītdien vā­cieši būšot pie Sidrabes. Nevarēja būt šaubu, ka viņi ar lielu niknumu un nežēlību bez kavēšanās stāsies pie to iznīcināšanas, kas vēl pūlējās apstrīdēt vācu kundzību Zemgalē. Tā tad tiešām lielas briesmas drau­dēja ir Gaismītei, ir viņas brāļiem, ir Tērvetes bajāram Kalsim, ir sidra­biešu kareiviskās daļas vadonim labietim Vargribim līdz ar pārējiem bēgļiem, līdz ar vietējiem sidrabiešiem — Vargribja piekritējiem.

zklāstijusi gari un plaši savas ziņas, Skaidrīte pietrūkās kājās, ie­saukdamās:

«Ak! Nu man gan jāsteidzas atpakaļ uz pili! Esmu brīdinājusi. Dariet paši, kā ziniet. Man tikai sametās šodien ap sirdi tik žēl, tik žēl, jo mans vīrs jau ar tavu līgavaini…»

Vārdi atkal bira kā krusas grauj.'. Vēl aiz durvīm, jau otrpus sliekšņa, Skaidrīte noteica:

«Jā, cildeno Gaismīt, man tevis ļoti žēl! Es tomēr esmu laimīgāka par tevi. Man ir dēlēm un skuķītis. Es ar savu Veldzēnu nodzīvoju da­žus laimīgus gadus. Cik jauka bija dzīve! No tiem laikiem man ir tik daudz atmiņu. Līdz ko iekrīt pie darbiem vaļas brītiņš, tā es tūlīt pār­domāju, ko viņš teica tanī reizē, kā viņš rīkojās pie cita gadijuma, kā es ar viņu paniekojos. Ek, labas dienas bija toreiz! Neredzēt man vairs tādu laiku. Bet tev pat nav ko atminēties. Ak, tu nabadzīte! Un vēl va­rena virsaiša meita. Zēl man tevis, ļoti žēl.» ' Skaidrīte pazuda tumsā.

«Arī man ir savas atmiņas, mīļas un sildošas.» Nodomāja Gaismīte. «Tomēr, vai tiešām nebūtu labāk iznācis, ja es toreiz mežā būtu piekri­tusi Vaira piedāvājumam nekavēties ar precinieku sūtīšanu pie tēva? Tad es arī būtu pastaigājusi pa Sidrabes pili kā laimīga virsaite. Varbūt Vairis tad būtu bijis uzmanīgāks kaujā, netiektos tik strauji un steidzīgi iegūt Tērveti un līdz ar to arī mani. Varbūt viņš vēl tagad dzīvotu šinī pašā pilī, kur viņa Gaismīti vairs nelaiž iekšā. Tad arī Zemgale izskatītos citāda. Jā, varbūt, laime dzīvē jāsatver nekavējoši, līdz ko tā nāk. Tā neatgriežas. Tikai toreiz tik skaistas likās iedomas par Tērveti, par visas Zemgales valdnieces godu! Tēvzemes dēļ arī jāliek svaru kausā pašam sevi, savu laimi. Neviens nevar teikt, kas un kā būtu bijis pie citādiem apstākļiem. Tomēr velti tagad prātot, velti nožēlot. Brīdis ir drausmīgs, laika maz. Jārīkojass strauji.»

Steidzīgi Gaismīte piecēla brāļus. Nebija viņa pabeigusi vēl izstāstīt visu, ko pati zināia, kcrl pie durvīm atkal sāka grabināties. Iekšā steidzī­gi ienāca Vargribis ar Kalsi. Sidrabes bajāram sakari ar pili nebija bei­gušies nekad. Tur viņam bija draugi, pat radi. Arī šovakar viņš jau pir­mais bija saņēmis vēsti par vāciešu gaidamo ierašanos. Tūlīt Vargribis bija atsteidzies uz pils sētu, piecēlis Kalsi, un pašreiz abi ieradās pie Rakies virsaiša dēliem.

Drūmg , Miervaldis reizi noteica:

«Vai tiešām nebūtu labāk izlīgt ar vāciešiem!»

«Brāl, kā tu vari tā runāt?» Dzīvi iesaucās Gaismīte. «Vai nav mūsu pienākums glābt Zemgali? Vai nokauto gari nesauc, neaicina uz atrieb­šanos?»

Arī pārējie piebalsoja cits caur citu: «Kāda var būt zemgaļiem izlīgšana ar vāciešiem!»

Vai lai mēs līdz zemei lokāmies svešo priekšā paši savā zeme?»

«Tas būtu (cauna darbs! Bet nav kauns krist karā par tēvzemi!»

«Tiešām.» Arī Miervaldis piebalsoja. «Labāk krist, nekā ar kaunu dzīvot.»

Par sekmīgu pretošanos vāciešiem ar ieročiem rokās pie tagadējiem apstākļiem nevarēja ne domāt. Atlika tikai viens: doties uz Lietavu. Tur zemgaļi atpūtīsies, savāks spēkus un tad atgriezīsies tēvzemē — iznicināt vāciešus. Pa tam arī te palikušie būs pieredzējuši vācu varas jaukumus un verdzības kaunu un piebiedrosies atbrīvotājiem.

Vēl bija nakts, kad bēgļu bari sāka plūst no Sidrabes uz Lietavas pusi.

Ar prāvu karaspēku pie Sidrabes ieradās Jelgavas komturs. Vi­ņam bija pievienotas stipras karavīru nodaļas no Rīgas, kurās ietil­pa prāvs skaits b r uņenieku. Netrūka pat Svētkalna pils ļaužu. Ne seviš­ķi ticēja Jelgavas komturs zemgaliešu gribai padoties. Viņš pūlējās rī­koties apdomīgi, lai neiekristu lamatās, neskatoties uz Jelgavā aizturētiem ķīlniekiem. Komturs gribēja pārbaudīt sidrabiešus. Tāmdēļ viņš noslēpa savu karaspēku mežā pils tuvumā ar uzdevumu steigties palīgā pie pir­mās vajadzības. Vācu vadonis pats viena bruņenieka un nedaudzu kara kalpu pavadībā piejāja pie pils vārtiem, lai novērotu sidrabiešu īsto gara stāvokli un patiesos nodomus. Viņu tā saņēma, ka nebija ne mazāko šau­bu, ka izmocītā un novārgusē zemgaļu saujiņa ir nedomā par kara dar­biem jeb viltus pilniem soļiem pret vāciešiem. Drīzi vien pavērās pils vār­ti, lai kā gaidītus viesus ielaistu Sidrabē vāciešu kara pulkus. Stiprais cie­toksnis — pēdējais brīvās Zemgales stūrītis, padevās pārspēkam. Tikko komturs dabūja zināt par vienas zemgaļu daļas bēgšanu uz Lietavu, tūlīt viņš lika karavīriem dzīties bēgļiem pakaļ.

Lielais vairums Zemgales izceļotāju bija jau sasniedzis Lietavu. Tur, rī­kodamies un kārtodami, jau atradās arī vadoņi Saulainis un Vargribis.. Tikai neliela bēgļu daļa vēl nebija pārkļuvusi pāri radniecīgās kaimiņu zemes robežai. Priekš izglābšanās bija jau pienācis pats pēdējais laiks, jo no muguras puses vācieši mācās virsū kā melna nakts. Sākot viņi pa­rādījās tikai nelielos pulciņos, kurus vēl bija iespējams atgaiņāt. Bet svešo spēki pieauga. Līdz ar to auga arī zemgaļu grūtības. Jau bija norisinājušās pāris nopietnas cīņas. Gan tās beidzās vēl puslīdz labi priekš zemgaļiem, kaut arī cīnoties krita labietis Kaisis.

Pašu reizi atkal iedegās negants kautiņš. Zemgaļu pulciņš ar Mier­valdi priekšgalā pūlējās atgaiņāt prāvus vācu spēkus, lai tie neuz­bruktu pakaļējiem zemgaļu vezumiem ar sievām un bērniem. Gaismīte nosprieda steigties atpakaļ savējiem palīgā. Jau iztālēm viņa novē­roja, ka zemgaļu pulciņš kūst. Kad virsaiša meita pieauļoja pie cīņas vietas, viņa ieraudzīja, ka līdztautiešu pārpalicis tīri niecīgs skaits, un tie paši ieslēgti no visām pusēm vācu bruņenieku un vienkāršu karavīru vidū. Pašu laiku Miervaldis krustoja zobenu ar kādu dzelžos ieslēpušos bruņenieku, kurš nebija neviens cits, ka milzenis Gerhards. Velti zemgaļa zobens pūlējās piekļūt vācietim klāt. Arī bruņenieks neko neiespēja pret Raktes virsaiša dēlu. Te pieauļoja klāt otrs bru­ņenieks un viņa zobens no muguras puses caurdūra Miervaldi, kurš māsas acu priekŠU beigts novēlas no zirga.