RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

Tomēr neko nevarēja darīt. Jāt bija jājāj. Nedrīkstēja taču aizvest svešumā, pretim nezināmām liktenim, dievu svētīto ieroci. To bija jāat­stāj dzimtajā zemē, dārgajā Zemgalē, un pie tam kādā dieviem mīļā vie­tā, pēc iespējas tuvāk ieroča valdītāju senu senajai mītnei — Tērvetes pilskalnam. Vispiemērotākais likās Svētkalns, bet tas bija tagad vāciešu apgānīts. Svešnieki arī ieroci varētu tur atrast un piesavināties, ja tikai vispārīgi izdotos noslēpt zobenu pie kalna svešnieku pils tuvumā, par ko bija vairāk jāšaubas. Ņemot to vērā, izvēlēja kādu citu svēto bir­zi. Tur pie dievību ozola pēdējā Raktes virsaiša dēls Saulainis ar kara cirvi izkapāja dziļu bedri un virsaiša meita Gaismīte noguldīja zem svētā koka saknēm Zemgales valdnieku seno zobenu. Bedri nolīdzināja un pārklāja ar zariem un skujām, lai padarīto darbu apslēptu ļaunu acu skatiem.

«Kad atgriezīsimies mājās un Zemgales valdniekam vajadzēs apjost svētīto ieroci, tad šeit viņam tāds būs saglabāts.» Noteica Saulainis.

«Lai atjaunotās tēvijas vadonis valkā seno virsaišu zobenu par godu un slavu sev un tautai.» Piemetināja svinīgi Gaismīte. «Līdz tam laikam, dievi, nododam aso tēraudu jūsu glabāšanā. Vareno Pērkoņtēvl Sūti Zemgalei drīzi jo drīzi spēcīgu glābēju, zobenam cienīgu lietotāju, tautai nepieciešamo vadoni.»

Klusums iestājās mežā. Tikai pēc brīža ziemelis iebrāzās ozola zaros. Nikni svētais koks sakustināja savu kuplo galotni, tā kā sakaltušās la­pas, vasaras krāšņuma pārpalikums, čaukstēdamas aizvirpuļoja pa snie­ga virsu tāļu prom no resnā stumbra. Vai tā bija zīme un papriekšslu- dinājums par garajām zemei draudošajām nedienām? Gaismīte ar Sau­laini jau sen jāja atpakaļ uz Rakti. Bija jāsteidzas veikt prāvo ceļa gabalu.

No Raktes pils un pa daļai arī no visa novada plūda projām ļaudis. Daļa devās uz leišiem, lai tur kādu laiciņu pabūtu un tad, pie pirmās 1 izdevības ar atjaunotiem spēkiem, atgrieztos atpakaļ dzimtajā zemē un sagrautu vāciešus. Otrai daļai bija tādi paši nolūki uz atgriešanos. Tikai

šie raktieši nemaz nedomāja atstāt Zemgali, bet nosprieda pārlaist grūtās dienas tēvzemes nomaļākajā stūrītī Sidrabē. Pie pēdējiem piederēja pats virsaitis Gaidulis ar savējiem. Viņiem pievienojās arī Tērvetes atstājējs, nesenais Skujenes kungs labietis Kaisis.

Jau otru dienu mantu un bērnu vezumi, kā arī ļaužu pulciņi gan jā­šus, gan kājām kustējās pa ceļiem, attālinādamies no Raktes, no mīļajām ierastajām sētiņām, kur tik daudz pārdzīvots, kur saistījās tik daudz sil­tu atmiņu — visas jau nodzīvotās mūža daļas saturs..

Laiks bija klāt, kad nācās uzsākt svešniecības gaitas paša virsaiša ģimenei. Galīgi novecojies, rūpju un bēdu sagrauzts, Gaidulis ar lielām pūlēm, tikai visus spēkus kopā saņemot, spēja uzsēsties zirgā. Bēdīgi skatus apkārt mezdams, sirmais virsaitis lēni jāja cauri pils vārtiem. Vēl viņš paskatijās uz tukšo torni — pils greznumu. No žēlabām tumšs vien sametās vecajam vīram acu priekšā. Virsaitim palika nelabi. Savāds stindzinošs gurdenums pārņēma sirmgalvi.

«Nav viegli šķirties,» Gaidulis nočukstēja, «no vietiņas, kur pavadīts viss garais mūžs, šķirties ar apziņu, ka nekad tava kāja vaiVs te nestaigās. Palīdzat man vēl nokāpt no zirga, ļaujat man vēl pāris acumir­kļu pakavēties manu senču zemē.

Smagi elpodams, vecais virsaitis pavilkās dažus soļus nost no zirga un ar muguru atspiedās pret vārtu stabu. Gaiduļa skati gurdi pārvērsās uz leju, kur ceļš pāri pils grāvja tiltam aizlocijās tālumā. Tad virsjitis pa­grieza galvu atpakaļ uz pils pusi un, likās, sastinga. Brītiņu Gaidulis stāvē­ja nekustoši. Tad lielais, kādreiz tik varenais stāvs, sāka slīdēt uz leju. Pie­steidzās klāt dēli, bet viņu rokas satvēra tikai tēva līķi. Virsaiša gars mita jau veļu valstībā, bet miesas nebija spējušas šķirties no dzimtās pils mā­jokļiem.

«Vairi, mīļais Vairi! kaut jel tu būtu te un palīdzētu savai Gaismītei pārdzīvot visas šīs nelaimes, pārciest visas šīs ciešanas.» Nokunkstēja Gaismīte un izslaucīja steidzīgi asaras iz acīm, lai neviens tās neierau­dzītu.

Vēl vienu sāpīgu skatu nācās pieredzēt pēdējiem raktiešu bēgļiem pēc nedaudzām dienām, kad viņi beidzot vilkās projām pa ceļu uz Sid­rabes pusi, novietojuši daudz maz ar cieņu, cik jau tas bija iespējams pašreizējos grūtajos apstākļos, sava virsaiša izdzisušās miesas tām no­lemtajā mūžīgā miera vietā. Lai šo pienākumu izpildītu, daļai zemgaļu vajadzēja uz dažām dienām nokavēties ar nodomātā izceļojuma uzsāk­šanu. Tamdēļ iznāca, ka pirmie izceļotāji bija jau svešumā, kad beidzot arī pēdējie Raktei iemītnieki atstāja pili.

Kad šie aizkavējušies no kādas patāļas paaugstākas vietas atskatījās atpakaļ, lai vēl pēdējo reizi redzētu iztālēm dzimto pili, viņi sastinga. Kā tas lai arī citādi būtu? Rakte dega gaišās liesmās. Vārtu tornis Icā spoža milzu lāpa dienas laikā laistijās vienās ugunīs, kamēr sabruka. Acīm re­dzot, kāds vācu bars atkal bija atklīdis līdz Raktei, atradis pili tukšu un pielicis tai uguni. Tā tad raktiešiem pie ceramās atgriešanās mājās būs

jāceļ jauna pils. Nekas! To viņi arī izdarīs. Jaunā pilī būs arī jauna laime. Bef gan vācieši tad saņems pelnīto sodu. Bēgļi dūres vien vīstīja, bet dusmas nespēja izklīdināt drūmās domas, sāpīgās nojautas. Galvas no­kāruši, vilkās uz priekšu savu dzimteni pazaudējušie zemgalieši. Klu­sums, kapa klusums valdija bēgļu rindās. Pat bērni neraudāja. Arī viņi, likās, saprata visas tautas drausmīgo stāvokli. Tomēr visi vēl cerēja. Ce­rības bija nesatricināmas. Neviens nešaubijās par tautas atdzimšanu, par tēvzemes atplaukšanu, lai cik drūmi pašreiz viss izskatijās. Tikai kad tas būs?

Raibi notikumi norisinājās Sidrabē 1290. gada sākumā. Tur bija sap­lūduši bēgļi no pārējās Zemgales. Lielais viņu vairums sastāvēja no rak­tiešiem, bet netrūka r !drabē arī tērvetiešu, dobeliešu un citu. Vārda pēc par Sidrabes novada virsaiti pēc Vaira nāves skaitijās kritušā lielkunga pusbrāli r . Brīvulis, bet viņš bija vēl par jaunu, bez karavīra slavas, bez prasmes daudz maz veikli saturēt savās rokās novada pārvaldīšanas grožus. Tamdēļ daudz lielāka nozīme bija Brīvuļa mātei Pasērstei. Tomēr ari viņa nevarēja būt īsta virsaite, jo nespēja iegūt tādu varu un iespaidu, kā virsaišiem Zemgalē bija parasts no senu seniem laikiem. Pa­tiesībā arī Sidrabei jau trūka Zemgalē parastās kārtības. Arī tur dzīve neritēja vairs īstajās sliedēs, jo arī tur jau pa daļai valdija apjukums. Pa­rastā dzīves ikdienišķība bija satricināta. To bija panākuši vairāki pēdē­jā laika vācu iebrukumi un postijumi, kas bija paspējuši aizsniegties arī līdz tāļajai, aiz mežiem paslēptajai Sidrabei. Apjukumu bija palielinā­juši arī daudzie bēgļi, kuri atveda sev līdzi nemieru un vairāk atzina sa­vu novadu vadoņus, nekā Sidrabes varas nesējus. Tomēr droši vien pats galvenais iemeslis visām nekārtībām bija īsta kopīga vadoņa trūkums, la būtu bijis tāds, tad, bez šaubām, Sidra bē izskatītos daudz kas pavisam :itādi, kā tas bija īstenībā.

Pašā pilī raktiešiem nemaz neļāva novietoties. Arī virsaiša Gaiduļa ģimenei nācās apmierināties ar mitekli pils sētā, kura nesen tikko bija no auna uzcelta pēc pēdējā vācu iebrukuma. Smagi nopūtās Gaismīte. Tā 'iņas Vaira pils saņēma to, kurai vajadzēja būt Sidrabes lielkundzes go­tā.' Cik liktenis varēja būt ļauns un grozīgs.