RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

Arī uzvarētājs saņēma atmaksu. Bruņenieks pat neredzēja, kas bija raidijis bultu, kura viņam no muguras puses sadragāja kakla skrie­meļus un izpūta dzīvību. Nākošā Gaismītes bulta ķēra sirdī tuvāko vācu kara kalpu; trešā paspēja smagi ievainot kādu citu vācu kara­vīru, jo Gaismītei sākot neviens nebija piegriezis vērību. Visi vācie­ši bija aizrāvušies ar ieslēgtās zemgaļu kareivju nodaļas iznīcināšanas darbu. Neviens vairogs nepacēlās, lai sargātu savu lietotāju no Gaismī­tes ieročiem. Tikai, kad visi ielenktie zemgaļi bija nostiepti zemē un kad Gaismītes šķēps izdūrās cauri vēl kādam Rīgas bruņeniekam, vācieši pamanija jauno negaidīto ienaidnieku. Viss bars bez kavēšanās bruka viņam virsū. Te bruņenieks Gerhards uzsauca:

«Pagaidiet! Es pats izdarīšos ar šo knauķi. Atdodiet viņu man vienam pašam, ko paspēlēties. Šis puišelis pieder manam zobenam».

Savādi izskatijās, kad viens otram pretim nostājās milzīgais bru­ņenieks Gerhards un sīkais zemgalis. Zirgi un ieroči gan abiem bija puslīdz vienlīdzīgi. Tie nebija smādējami. Tikai jau pirmais Gerharda smagā zobena cirtiens parādija, ka viņa pretinieks ar savu daudz vieglāko ieroci nespēs cīņu izvest sev par labu līdz uzvarai. Arī spēku ziņā Zemgales aizstāvis nevarēja līdzināties milzenim vācu bru­ņeniekam. Katrs novērotājs pat bez sevišķas kara lietu prašanas viegli būtu nācis pie šādas atziņas.

Tiešām, ar katru nākošo cirtienu, ar kuriem Gerhards kā skaldīt skaldija, zemgaļa stāvoklis palika grūtāks un grūtāks. Acīm redzot, viņš jau sāka pagurt. Te asiņu strāva pārklāja zemgaļa bruņas. Zobens izkrita iz rokas. Lēni cīkstonis noslīdēja no zirga zemē, saliecās, paraustījās un izstiepās taisni, palikdams nekustoši guļot. Nāve bija paņēmusi viņu savā varā.

Vācu kareivji pēc šīs uzvaras steidzīgi devās uz priekšu, lai vēl mēģinātu panākt bēgfus; aizstāvju tuvumā to vairs neredzēja ne viena. Krūmi gar ceļa abām malām drīz izbeidzās. No uzkalniņa varēja saskatīt, ka pēdējie zemgaļu vezumi pārbrauca klajumā pāri kādai sīkai i jpītei, labāki sakot, strautiņam. Nelielu gabaliņu tāļāk gar ceļu bija 1 zsvaidītas pa melni apstrādātiem tīrumiem kādas sādžas mājeles. ( ur kustējās pa gaisu lielāki pulciņi šķēpu asmeņu. Zemgaļu mantu I 'ezumi, kā arī sievu un bērnu pulciņi garā rindā aizvijās pa ceļu cauri sādžai.

Tā bija jau Lietava. Vācieši apstājās. Tālāk doties šoreiz nebija ieteicami. Tas būtu iebrukums Lietavā. Tur varēja uzdurties uz lie­lākiem spēkiem. Par maz arī bija iebrukumam Lietavā to vāciešu, kas dzinās zemgaļiem pakaļ. Pateicoties bēgļu plūdiem, leiši varēja būt sagatavojušies cīņai un savākuši vienkopus prāvāku skaitu karavīru. Iebrukums kaimiņu zemē draudēja beigties ar iebrucēju sakaušanu. Tādā kārtā visa tik laimīgi uzsāktā lieta varēja sašķīst drupatās. Pietiks šoreiz ar Zemgales galīgu pieveikšanu. Gan jau ar leišiem paspēs izdarīties citu reizi. Un vācieši apgrieza savus zirgus.

Lēnā gaitā Gerhards ar saviem karavīriem jāja atpakaļ. Drīzi vā­cieši sasniedza vietu, kur bija norisinājusies pēdējā kauja ar brīvās Zemgales aizstāvjiem.

«Gerhard!» Sauca kāds jautrs bruņenieks, smiedamies. «Tev gan ir laime, bet arī nelaime. Pēdējam nokautajam zemgalim ir tik skaists apbruņojums, ka tiešam tevi jāapskauž ŠT ieguvuma dēļ. Kritušā bru­ņas jau pieder tev kā uzvarētājam. Tomēr, no otras puses ņemot, man asaras birst, iedomājoties vien, ka tādu kalnu grēdu kā tevi būtu jāiedabun zemga/a sīkajā bruņojumā iekšā. Tādu spaidīšanu pat tavi stiprie kauli neizturēs. Zēl, žēl man tevis».

«Kur tas pagāns ticis pie tādām lepnām bruņām?» Iebilda kāds cits bruņenieks.

«Kur gan citur, kā būs nostiepis gar zemi kādu mūsu augstmani». Atteica pirmais.

Pa tam Gerhards bija nokāpis no zirga un noņēma zemgaļu karo­tājam bruņu ķiveri. Gari, kupli mati izplūda savā vaļā uz asiņainās zemes. Bālais, maigais ģīmītis bija tik skaists, ka pat norūdītie kara­vīri apklusa.

«Sieviete!» Iesaucās kāds vācietis.

«Miķel» Pavēlēja Gerhards savam bruņu nesējam, norādīdams uz kritušo zemgaļu kareivi. «Atraisi vaļā krūšu bruņu saites».

Drīz vien no dzelžiem atbrīvots klātesošo skatiem parādijās viss Gaismītes jaunavīgais stāvs. Nebija šaubu, tā bija sieviete un skaista sieviete.

«Ak tu muļķīte!» Raudzija jokot jautrais bruņenieks. «Ko tu ķerdamās pie zobena! Tāds rīks tev nemaz nepiedien! Labāk būtu atnākusi pa nokrēslu uz mūsu nometni. Tur būtu ir pati palīksmojusies, ir dažu no mums iepriecinājusi».

«Mūsu Gerhards nemaz neprot ar sieviešiem apieties». Teica cits bruņenieks. «Vai tad šitā, draugs, tev vajadzēja darīt?»

Un ar cinisku teicienu viņš nobeidza savu runu. Atskanēja smiekli. Bruņenieks Gerhards pikti pagrūda ar kāju kritušās virsaiša meitas stāvu, tā kā viss Gaismītes līķis sakustējās.

«Cik šie pagāni ir mežonīgi», Gerhards noteica, kāpdams savā zirgā, «pat viņu sievietes karo».

Milzenis bruņenieks nesteidzās jāt projām. Viņš pavēlēja savam ieroču nesējam Miķelim noņemt Gaismītei visu apruņojumu, lai varētu to līdz ar citu kritušo vērtīgiem ieročiem paņemt līdzi. Liekiem ka­ravīriem Gerhards gan deva rīkojumu nekavējoši doties atpakaļ uz Sidrabi. Kas gan lai galvotu, vai tur neatradās kādā biezoknī paslē­pies pulciņš vāciem naidīgu zemgaļu, pret kuriem lieki spēki varēja būt noderīgi? Tai vietā, kur bija kritusi Gaismīte, par kaut kādu zem­gaļu pretestību, likās, nebija vairs ko runāt. Tur vēl uzkavējās Gerhards pats, kāds otrs bruņenieks, divi vienkārši karavīri un ieroču nesējs Mi­ķelis. Liktenis tomēr bija lēmis, ka šai vietā vēl jālīst asinīm.

Saulainis Lietavas sādžā apķērās, ka zemgaļu pakaļpulciņš līdz ar Miervaldi un Gaismīti vēl nav ieradies pie citiem. Tie laikam kaut ko novēroja. Nekas ļauns ar viņiem, domājams, nevarēja būt noticis. Visnelaimīgākā gadijumā, kāds no visa bara būtu pārpalicis un atauļojis ar ziņu par pārējo likteni. Tā, mazākais, drošināja sevi Saulainis. Tomēr jāpajāj paskatīties. Un jaunais varonis pagrieza zirgu atpakaļ uz Zemgales pusi.

Vācu karavīri bija tā nogrimuši savā darbā un iegūto ieroču apskatē, ka nemaz nepamanīja diženo zemgali, kas drīz parādijās, steidzīgi jādams no tuvā ceļa līkuma. Saulainis ieraudzija kritušo māsu un tra­kās dusmās un žēlabās gandrīz prātu pazaudējis, tvēra pēc kara cirvja. Beidzot atguvās arī vācieši.

«Pagaidiet! Es pats ar viņu izdarīšos!» Uzsauca Gerhards saviem kara biedriem.

Vācu milzenis tvēra pēc zobena, bet Saulaiņa garā kātā ieliktais smagais cirvis, jau augstu pacēlies, svilpdams šķēla gaisu. Lai no briesmīgā ieroča pasargātos, Gerhards aizgrūda priekšā savu vairogu, kuru ienaidnieka cirtiens ķēra ar neatvairāmu spēku, izlauzdams pat stiprajā vairogā lielu robu. Gerhards rīkojās steigā. Vairogu viņš paspēja norīkot diezgan neērti, tā kā cirvis, sāpju un izmisuma vadīts, lika sagrīļoties smagajam bruņenieka stāvam. Gerhards uz acumirkli piegrieza visu vērību vairogam, un tas noveda milzi pie liktenīga gala. Iekams bruņenieka zobens paspēja uzsākt rīkošanos, dzelžos ietērpto galvu ķēra nākošais cirvja cirtiens. Tas gan nebija tik pārmērīgi stiprs, kā pirmais, jo Saulainis uztraukumā rīkojās par daudz aizrautīgi un cirta steidzīgi, īsi, aprauti, bez pienācīgas atvēzēšanās. Tomēr arī šī cirtiena trieciens bija pietiekošs, lai pat milzenim Gerhardam uz mirkli tumsa aizplīvurotos acu priekšā. Gan bruņenieks raudzija vēl atgaiņāties ar savu smago zobenu, bet bija jau par vēlu. Cirvja triecieni ātri sekoja viens otram. Gerharda bruņu ķīvere dabūja vienu ielocijumu pēc otra. Līdz ar to stiprais bruņenieka galvas kauss sašķīda, pirms vācu milzis paspēja nodarīt ļaunu savam pretiniekam.