RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

«Mums taču te nekas ļauns nevar draudēt? Vai nav tiesa?»

Letgalis papurināja galvu, nopūtās un, bailīgi pametis skatus mežā ļ ceļam pa vienu un otru pusi, atbildēja: ;L

«Vienīgi lai izdarītu pa prātam augstdzimušam bruņeniekam,, es uzņēmos jājienu šurp. Tagad justos laimīgs, ja kopā ar jūsu žēlastību atrastos otrpus Daugavas, kaut arī ar zilu muguru un. ar drusku sadur­stītu ādu, ja tikai pie dzīvības». ,

«Bet mani taču te pazīst no pagājušās reizes». Drošinājās Zīgberts.

«Ka zemgali šoreiz draudzīgu pazīšanos ar mums neatjauno tikai jau pēc tam, kad gulēsim bez elpas, garšļaukus». Atbildēja tulks.

«Arī tevi šodien pārlieku iebiedējuši bruņenieka Klausa vārdi, bet…» Runāja Zīgberts.

«Man visu laiku arī priekš tikšanās ar augstdzirhušo bruņenieku Klausu uzmācās bailes, ka mūsu ādas drīz vien nesabojā prāvāki caurumi, kas varētu būt cē/ušies no šķēpiem, bultām, zobeniem, kara cirvjiem un tamlīdzīgiem asiem daiktiem. Jūsu žēlastībai gan tērauda bruņas var kādu brīdi izrādīties par noderīgām svaiguma uzglabā­šanai, bet man, jūsu žēlastības padevīgam kalpam, miesa nav norūdīta pret noasinātu dzelzi un tēraudu».'

Grāfs Zīgberts palika šaubīgs. Vēl bija labas stundas jājiens līdz Raktes pilij. Ko darīt? Atpakaļ griezties negribējās. Te bruņeniekam iešāvās galvā, likās, labs padoms. Viņš drusku novēros. Pašulaiku no ceļa nogriezās daudzu zirgu pēdas. Tur laikam ordeņbrāļa Klausa kareivju nodaļa bija uzgriezusies uz-ce/a. Zīgberts dosies pa šo iemīto taku. Tā no ceļa neviens nepiegriezīs ne mazākās vērības viņa paša, Zīgberta, zirgu pēdām. Grāfs kaut kur apmetīsies uz dažām stundām, uzkodīs, atpūtīsies, novēros apkārtni un, galvenais, iegūs laiku, lai pārdomātu un izšķirtos, ko darīt tālāk: vai jāt uz Raktes pili, vai griezties atpakaļ uz Rīgu.

Visi trīs jātnieki attālinājās no ceļa. Viņi sasniedza upīti un uz tās krasta skaistā apkārtnē izmeklējās vietiņu, kur, paslēpušies kuplu koku ēnā, atsēdās zālē, iepriekš atbrīvojuši zirgus no iemauktiem un segliem, lai garajā ceļā nogurušie lopiņi varētu ganīties treknajā zālē. Tīksmīga likās atpūta vēsajā vietā pie lēni uz priekšu plūstošās upītes zāļainajiem ūdeņiem. Apkārt, vasaras saules tveicē sakarsēta, zāles, lapu un ziedošo puķu smaržas pārsātinātā gaisa segā ietīta, likās, snauda Zemgale.

Raktes pilī gaidija Laimdoša atgriešanos. Saule uzkāpa pie debesīm līdz savam pusdienas augstumam, tad sāka slīdēt uz leju un bija nostaigājusi jau labu pusi no savām vakara cēliena gaitām. Laimdotis vēl nerādijās mājās. Visus pilī jau sāka pārņemt nemiers. Laiki bija uztraukumu un briesmu pilni. Vācieši gan no Svētkalna pils, gan no citām tāļākām- vietām bieži uzklīda Raktes pils apkārtnē. Ne ar ko neizrādī-

dami cits citam savu nemieru, virsaiša ģimenes locekļi te viens, te otrs vienaldzīgā balsī, it kā nejauši, ieminējās.

«Kur gan viņš tik ilgi izpaliek? Varētu jau sen būt mājās».

«Kas nu Laimdotim var jauns notikt? Apbruņojies karavīrs!»

«Trīs vīri un vēl ar ieročiem labi apgādāti, bez tam tepat pils āpkārtnē».

Gaismīte nenocietās, izslīdēja klusiņām ārā un, paņēmusi līdzi šķēpu, bultas un stopu, izjājaI caur pils vārtiem. Jaunava bija tā pie­radusi pie apkārtnes, ka pat ir nepadomāja par briesmām, kas pašai varēja draudēt, ja vācieši pagadītos ceļā. Visļaunākajā gadijumā gan jau viņa paspēs izmukt un atauļos līdz pilij.

Virsaiša meita devās uz attāļajām druvām, uz kurieni vajadzēja to rītu aizjāt Laimdotim. Drīz jātniece sasniedza upīti. Vēl taciņas gabaliņš un Gaismīte jau bija pie ceļa mērķa. Kāds nejauks, šauša­līgs skats pavērās tur viņas acīm. Visa labība bija samīdīta, nobradāta, nokapāta. Nesen tik daudzsološās vārpas bija izdauzītas tukšas. Vēl Gaismīte nepaguva ne iedomāties sakarā ar druvu nopostīšanu uzbru­kušās nelaimes visās sekās, kad žēluma izsauciens viņai izlauzās pār lūpām. Virsaiša meita ieraudzīja zemē gulošu cilvēku. Tas bija Laim­dotis. Pāris desmit soļus tāļāk, gandrīz blak^ viens otram, gulēja beigti abi viņa pavadoņi.

Steidzīgi Gaismīte nolēca no zirga un skriešus pieskrēja klāt brāļa līķim. Laimdoša galva bija pāršķelta. Dziļā brūce liecināja, ka nevarēja būt ne mazāko šaubu, ka virsaiša dēls beidzis dzīvot. Gaismīte nosēdās blakus līķim zemē un raudzija ar roku sakārtot Laimdoša asinīs un smadzenēs saķepušos matus. Jaunava, rūgti raudot, čukstēja:

«Mīļo, mīļo, brālīt. Vienu pēc otra manus mīļos man atņem šie nolādētie vācieši. Un es nespēju viņiem atmaksāt!»

Tad viņai iešāvās prātā, ka varbūt kāds no karakalpiem vēl dzīvs un ievainotajam vajadzīga palīdzība. Gaismīte steidzās pie labības atliekās gulošiem karavīriem. Veltas cerības! Abi zemgaļi bija tā sa­durstīti un sakapāti, ka dzīvībai viņu miesās nevarēja būt vairs vretas pat ne uz acumirkli.

Pēc brīža Gaismīte iedomājās pavērot, uz kuru pusi ienaidnieki devušies un vai nav iespējams sarīkot pakaļdzīšanos. Sekojot daudzo zirgu pēdām, Gaismīte uzmanīgi izjāja cauri mežiņam, tad devās gar upītes malu vēl labu gabaliņu uz priekšu. Piepēši viņai padzirdējās it kā cilvēku balsis. Nokāpusi no zirga un piesējusi uzticīgo lopiņu pie koka, Gaismīte ar stopu un šķēpu rokās līda uz priekšu.

Tiešām, tur runāja cilvēki. Balsis palika dzirdamākas. Gaismīte tāļāk slīdēja vēl uzmanīgāk, veikli slapstīdamās aiz katra koka, aiz katra krūma. Piepēši viņa gandrīz iesaucās, jo netālu sev priekšā ierau­dzīja pazīstamu galvu. Ja, nevarēja būt šaubu. Tur, pusguļus — pus- sēdus atlaidies zālē, tīri mierīgi bija novietojies bruņenieks Zīgberts un ēda laikam kādu gardāku līdzpaņemtu kumosu. Ērtības dēļ viņš bija

noņēmis sev nost krūšu bruņas un arī bruņu cepuri. Viņu apkalpoja Gaismītei *ik labi pazīstamais Konrāds. Attālāk redzējās trešais stāvs. Ak! tas arī bija pazīstams. Tālāk visā apkārtnē neviena paša vairs nere­dzējās. Tā tad pārējie bija jau gabalā. Tikai šie, pakaļējie, bija aizkavē­jušies, lai ieturētu azaidu. Cik droši un bezbēdīgi! Bez šaubām Zīgberts, kā jau labi iepazinies ar Raktes pils apkārtni pa savas agrākās viesošanās laiku, bija noderējis pārējiem par ceļvedi. Droši vien neviens cits, kā tikai viņš, zināja uzrādīt attālos, mežā paslēpušos Raktes virsaiša labības lauciņus.

«Par šo neģēlību Zīgbertam jāsaņem pelnīta alga. Gan es viņam parādīšu!» Nodomāja Gaismīte un uzlika bultu stopam.

Grāfs Zīgberts, apkārtnes piemīlīguma iejūsmināts, jautri kaut ko ierunājās, bet nebeidza sākto teikumu. Bruņu nesējs Konrāds šausmās sastinga, kad svilpdama, gaisu pāršķēla bulta un ieurbās viņa kunga sirdī. Uzticīgais kalps nedabūja ilgi brīnīties, jo arī viņa sirdi ķēra nākošā bulta, šāvējam, kas tik labi prata tēmēt, bez šaubām, bija droša roka un gaišas acis. Letgalis-tulks pie laika pamanija notiekošo, veikli nokrita slēpjoša un ar steigu aizlīda aiz tuvējā lazdu krūma. Noskrē­jis pusstundu kājām, viņš atskatijās atpakaļ un, neredzēdams pakaļ- dzinēju, apmierināti nodudināja:

«Veiklas kājas pie reizes labāk paglābj savu īpašnieku, kā neveikli pie malas noliktas smalkās aizjūras tērauda bruņas. Tagad tikai bez apstāšanās līdz Daugavai. Vēderam būs jāpaslinko un jāsarod ar ogu mielastiem vien. Svētkalnā nav ko iegriezties. Ka neuzkar pie zara par grāfa pamešanu. Uz to viņi ir veikli».