RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

Pils sētu vācieši aizdedzināja, lopus apkāva un atstāja guļot liesmi par upuri. Tad'viņi pievienojās pārējam mestra karaspēkam pie Sv kalna, kur ordenim sapulcējās pavisam 6000 karavīrū. Tūlīt nākc dienā viss šis Livonijas karaspēks devās tāļāk un lielā steigā sasniec Rakti. Šeit vāciešu uzbrukums zemgaļus pilnīgi pārsteidza. Pie f sētas vārtiem visu mestra karaspēku mēģināja atgaiņāt tikai pāris r, tieši. Viņus drīz vien pārspēja. Kristīgais karaspēks ielauzās pils sē

emgaļu viri, sievas un bērni raudzija atrast patvērumu pašā pilī. Turp entās nogādāt arī zirgus un liellopus. Par pārējas mantas glābšanu elajā steigā nevarēja ne domāt. Viss, kas bija dzīvs pils sētā un nespēja atvērt ies pašā pilī, tika apkauts.

Mestrs gribēja Raktes pili ieņemt, izveda pret cietoksni sīvus uzbru- umus, pie kam vācieši pūlējās no visām pusēm uzkļūt augšā pilskalnā, ar laimi, nogāzes bija stipri noledojušas un glumas. Arī zemgaļi aiz- fāvējās sparīgi. Trīs dienas vilkās Raktes ap sēšana; trīs dienas atkār­tās uzbrukumi cietoksnim, bet velti. Pili ieņemt vāciešiem neizdevās, a tam bagātā un plašā pils sēta bija nodedzināta līdz pamatiem. Līksmi n apmierināti ar panākumiem vācieši atgriezās Rīgā.

Pēc viņu aiziešanas bēdīgi un drūmi izskatijās Raktē. Visi bija ztrauktā, nospiestā gara stāvoklī, bet visuztrauktākā bija Gaismīte. audz rūgtu pārmetumu nācās dzirdēt no viņas irtās brāļiem, ir pārējiem, ļ «Redziet nu, ko jūs ar savu kavēšanos panācāt.» Mēdza pārmest irsaiša meita. «Ja būtu Vairis dzīvs, vai tad mūžu dienu tā notiktu. Ga- iem jūs vilcinājāties piebeigt vāciešus, kamēr viņi atkal paspējuši at- 'ūt spēkus. Redziet, kā jums izrāda pateicību par paglābšanu. Pelnīts • sods, ka neturpinājāt tik skaisti uzsākto darbu. Ak, kaut es būtu vīrie- 's! Es jums parādītu, kā jārīkojas.»

Tiešām, bargs bija sods zemgaļiem par nevienprātību un par uzņēmī- as trūkumu. Visu nelaimju īstais iemesls, galvenais iemesls bija tas, "i Zemgalei trūka vēl arvienu vadoņa, kopīga, spējīga, īsta visas tautas vadoņa.

Pēc mestra uzbrukuma zemgaļi it kā drusku atguvās. Visiem uz kādu ciņu palika skaidra lieta, ka Svētkalna pils atkal ir draudoša un ka _ cieši nav vairs nespēcīgāki, kā pirms Garozas kaujas. Visa tauta no- m . ata, ka Zemgalei atkal briesmas draud un ka šīs briesmas ir tuvu jo tuvu, tās ir lielas un šausmīgas. Tagad visi zemgaļi gatavojās kara gājienam, ļismīte pierunāja brāļus, un Laimdotis ar Miervaldi aizjāja uz Zemaiti fklēt sabiedrotos. Pie kaimiņiem viņi atrada dzirdīgas ausis, jo žemaiši ši šķībi skatijās uz vācu varas izplešanos.

Tamdēļ 1289. gada pavasars Livonijai bija šausmu pārpilns, jo 7000 '-naišu un zemgaļu karavīru iebruka Rīgas virsbīskapam piederošās jgavmalas zemēs. Uz turieni Vairis bija gribējis vērst savu nākošo : >e gājienu, lai pēc kārtas vājinātu Livonijas dažādus apvidus. Tagad ngaliešiem viss bija labs, kas nāca no Vaira, kas atgādināja šo varoni. t nāves Sidrabes virsaitis pārpilnam bija iemantojis vispārīgu atzīšanu ^piekrišanu. Tikai Zemgalē piemirsa, ka Vairis bija gribējis izvest nāko-

šo uzbrukumu nekavējoši pēc Garozas kaujas. Pa starplaiku vāciešj bija jau atguvuši agrākos spēkus. Tomēr iebrucēju skaits bija tik liels ka Livonijā neviens neuzdrošinājās stāties viņiem pretim. Ordeņa mestc gan savilka kopā lielākus spēkus un sākot jau grasijās aizkrustot ie naidniekiem ceļu. Kad pienāca drošas ziņas par iebrukušo zemgaļi un žemaišu skaitu, ordeņa mestrs sasauca apspriedi, kura nolēma, ka n«ļ kaujas ar tik lieliem ienaidnieka spēkiem jāizvairas. Ari pats mestr atcerējās sava priekšgājēja likteni un domāja, ka labāk ļaut, lai ienaid nieks paposta zemi, nekā likt uz spēli visu Jaunavas Marijas valsts pastā vēšanu. '

Iebraucēji pa tam turpināja postīšanu un kavējās ar aiziešanu, kā dodami vāciešiem laiku savākt kara pulkus un izmēģināt laimi kat jā. Zemgaļu un žemaišu pašapziņa auga augdama, jo viņu karaspēks bi ; stiprs. Gan tam varbūt trūka īsta, kopīga virsvadoņa, bet visus tom« apvienoja kopīgais mērķis. Gan kara pulki nebija visā visumā t labi apbruņoti un tik priekšzīmīgi sakārtoti kā Vaira karaspēks pie Gar< zas, kas pat vāciešu acīm bija licies par uzslavas cienīgu. Tomēr šo re skaits atsvēra daudz ko. Tamdēļ velti sabiedrotie gaidija vācieši parādamies. Tikai pēc ilgāka laika, pēc plašiem postijumiem iebruc«f nesteigdamies devās mājās. Bet ko viņi tur atrada!

Neiedrošinādamies stāties pretim lielajiem iebrucēju pulkiem i saņēmis ziņas, ka Zemgalē tikai nespējnieki un nedaudzi karavīri pj likuši mājās, mestrs bija izmantojis gadijumu un devies pats uz neai sargāto kaimiņu zemi ar visu savu kopā savākto prāvo karaspēku. To s 1 dalija divās daļās. Viena steidzīgi devās uz Dobeli, otra uz Sidral, Dobele šoreiz tika pilnīgi pārsteigta. Tikko no jauna uzcelto pils siļ vācieši ieņēma, nesastopot nekādas pretošanās. Ļaudis sabēga pi kurai vācieši šoreiz neuzbruka. Steidzīgi nodedzinājuši pils sētu v apkāvuši visus, ko vien dabūja rokās, vācieši nekavējoši devās projfj jo zemgaļi ar žemaišiem varēja atgriezties no kara gājiena mājās. Sa| šanās ar viņiem likās ne sevišķi patīkama mestra karavīriem.

Pa tam mestrs ar galveniem spēkiem steidzās uz Sidrabi, kur ieraffiļ pilnīgi negaidīts. Vācieši uz rāviena ielauzās stipri apdzīvotajā Li bagātajā pils sētā. Tur nebija neviena zemgaļu karavīra. Tikai ar sievftj bērniem un sirmgalvjiem šoreiz vāciešiem iznāca darīšanas. /edzīļfj tāju straume, pametot visu savu mantu ienaidnieka rokās, plūda uz M vārtiem. Dzirdējās sieviešu kliedzieni, bērnu raudāšana, uzvarēM saucieni. Katru zemgali, kuru vācieši aizspēja pilsētā, nostiepa || zemi. Ar bērniem netika nekādi izņēmumi taisīti. Pagāns paliek pagāļ vai viņš liels, vai mazs. Sevišķi bagāta cilvēku pļauja iznāca ce|ā)ļ pils vārtiem. Tur bija sadrūzmējušies bēgļi, viens otram aizsproļl dami ceļu uz glābšanos. Pūlim no muguras puses uzdrāzās virsū i'jļ nenieki. Tie kapāja, cirta un dūra pēc sirds patikšanas par prieku ļļļ] un par slavu tuvāku mīlestības Dievam. ļP

Visu negantāk trakoja ordeņa karoga nesējs. Viņš bija tas pats briH

ieks , kurš vienīgais bija izglābies no zemgaļiem Garozas kaujā. oreiz viņam radās izdevība nomazgāt savas toreizējās ēgšanas kaunu un apkaut pēc sirds patikšanas to pašu zemgaļu evas un bērnus, no kuriem pats tik veikli nesen bija dabūjis mukt.

Saviem kungiem — bruņeniekiem, negribēja palikt pakaļ apakš- ieki — vienkāršie kareivji: arī tie dūra un kāva varonīgi, nemaz ne- upīdami ne pūļu, ne spēku. Darbs veicās, jo bēgļu vidū neviens pats sbija apbruņots.

Pus treša simta sievu un bērnu bija apkauti, kamēr vācu karavīri sniedza Sidrabes pils vārtus. Mestrs cerēja kopā ar zemgaļu bēgļiem lauzties pašā pilī. Tomēr pie vārtiem vāciešiem stājās pretim pils sargi, jnu skaits gan nebija lielais, bet katrs zemgalis cīnijās ar izmisuma dros- 'i. Pils aizstāvju priekšgalā bajārs Spodris viegli cilāja smago kara 'vi. Varenā ieroča priekšā sabruka zemē viens pēc otra uzbrucēji. Vie- , no pirmajiem zemgaļu labieša ierocis liktenīgi ķēra vācu bruņe- pku karoga nesēju. Nāvīgi ievainots, viņš pakrita un virs viņa sāka JSties kara biedru līķi. Bruņenieka ļaudis iznesa karogu iz kaujas jucek- j Vāciešus ar prāviem zaudējumiem atspieda mazliet nost no pils t rtiem, kurus izdevās aiztaisīt un aizšaut cieti. Gan ordeņa brāļi pū- , ās no jauna sasniegt vārtus un ielauzties pilī, bet uz vāciešiem lija no ļtgšas šķēpu, bultu un akmeņu lietus. Uzbrucēji tika spiesti virzīties 'iāk no apcietinājumiem. Ciezdami zaudējumus un klupdami pār pašu r (ām pirms tam nokauto sievu un bērnu līķiem, vācu karavīri vilkās sm no pils draudošā tuvuma. Gan vēl iebrucēju karaspēks izveda čus kārtīgus uzbrukumus pilij, tomēr visi tie beidzās ar neveiksmi.