RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

Vairis pagaidam nesteidzās bēgļiem pakaļ, bet ar visiem zemgaļu spēkiem uzbruka ordeņa brāļiem. Drīz šī pēdējā, bet arī labākā vācu karaspēka sastāvdaļa bija pilnīgi ieslēgta no visām pusēm. Arī te pāri palikušais vāciešu skaits bija stipri sarucis un turpināja strauji samazināties. Tikai tie cieši saslēdzās kopā, slēpdamies aiz vairogiem, pasargāti smagajos dzelžu apbruņojumos. Grūti nācās pietikt viņiem klāt Zobeni un kara cirvji skanēja un dārdēja, atsizdamies viens pret otru jeb pret vairogiem, bruņām un kara cepurēm, šķēpi un bultas meklēja čakli vien atsegtas jeb mazāk apsargātas vietas, kur varētu piekļūt pretiniekam klāt. Cilājās un krita lejup arī smagās, zarainās, ar apkalumiem galos vai ar svinu pielietās vāles. Cauri krūšu bruņām sūcās sārtās asinis. Ne viena vien kara cepure tika pāršķelta. Abās pusēs kritušo skaits pieauga. Vairākas reizes vācieši atspieda zemgaļus mežā iekšā, tomēr no ienaidnieku apkampiena laukā viņi nespēja izlausties, nespēja atbrīvoties.

Lai darītu galu cīņai, lai iegūtu galīgu uzvaru, Vairis ar savas pils nodalu gāzās virsū bruņenieku noslēgtajam lokam, kuru tiešam ielauza. Pats mestrs saļima no Vaira rokas. Tikai ienaidnieka tērauda asmiņa gals dziļi ieurbās virsaiša krūtīs.

«Tas nekas! Nav vēl tik ļauni». Nodomāja jaunais kara vadonis un pūlējās noturēties kājās, lai ņemtu dalību kaujas turpinājumā. Tomēr cinīties viņam vairs nevajadzēja, jo ar ienaidnieku viss gāja uz beigām, strauji sabruka pēdējā vācu pretošanās. Pēdējie dzīvi palikušie ordeņa brāļi krita gūstā. Viņu bija sešpadsmit.

Tikai vienam ordeņa brālim bija palaimējies izmukt. Kaujas laikā viņš bija pakritis tieši zem kāda no nedaudzo zemgaļu jātnieku zirga, pārliecinājies, ka ir pilnīgi vesels, bruņenieks strauji norāva aiz kājas zemgali iz sedliem zemē. Kamēr pretinieks atguvās no pārsteiguma un kritiena, ordeņa brālis uzlēca viņa zirgam mugurā un, pagriezis to apkārt, aizaulekšoja no cīņas vietas. Kauja bija pavirzijusies sāņus. neviens zemgalis negadijās bēglim ceļā. Gan aizauļojošo ordeņa brāli vēl pamanija. Bulta un šķēps bruņenieku ķēra no muguras puses, tomēr ne vārīgi. Bēglis krampjaini noturējās zirgā, paspēja izbēgt vajātājiem, sasniedza Rīgu un tur izveseļojās no ievainojumiem, kaut arī pēc grūtas slimošanas.

Visa kaujas vieta bija pārklāta ar asins paltīm. Zeme bija lipīga nevien no vēso pavasara ūdeņu dubļainā pārpalikuma, bet arī no siltajām, lipošajām asinām. Kas no vācu karaspēka bija vēl palicis brīvs un dzīvs, tas ar iespējamo skubu bēga uz Daugavas pusi. Kad pēdējie bruņenieki bija sagūstīti, zemgaļi metās gūstīt vienkāršākos bēgļus, ņemot prāvu daļu lībiešu un letgaļu, kuri, gūstīšanai sākoties, bija jau gabalā, viss pārējo Livonijas bēgošo karavīru vairums krita gūstā, glābās vienīgi sevišķi labi skrējēji.

Tikai virsaitis Vairis nespēja vairs ņemt dalību sakauto ienaidnieku gūstīšanā un vajāšanā. Viņa ievainojums sāpēja neganti. Jaunais vadonis nevarēja vairs nostāvēt kājās, bet, atlaidies uz zemes, atspiedās muguru pret kādu koku milzeni. Līksmi klaigāja uzvarētāji zemgaļi pa kaujas lauku un tā apkārtni. Ar jautriem saucieniem atgriezās viens viņu pulciņš pēc otra no gūstīšanas, vedot vairāk jeb mazāk ķerto vāciešu atpakaļ uz kaujas lauku, uz sapulces vietu.

Tomēr drīz vien visas skaļās prieka izrādīšanas apklusa, smiekli rima. Visur redzēja tikai drūmas, piktas sejas. Visiem kļuva zināms, mirst virsaitis Vairis, jaunais, tagad jau spožu uzvarētāja slavu ie­guvušais kara vadonis, Zemgales krietnāko dēlu cerība, visas zemes dētais drīzais valdnieks.

" Tiešam, Vaira ievainojums tā asiņoja, ka nekādas karaspēka veiklāko piedzīvojošāko brūču ārstētāju pūles nespēja apturēt dzīvības sulas aizplūšanu iz miesām. Līdz ar asinīm strauji ritēja beigām klāt jaunā, varonīgā virsaiša dzīves gaitas. Ne visu spēcīgākās asini apturošās sūnas, ko steidzīgi sameklēja mežā un pielika klāt brūcei, ne visu maigākā un lietpratīgākā pārsiešana, ne visu stiprākie burvību vārdi, nekai nelīdzēja. Ievainotais mira. Par to vairs nevarēja šaubīties neviens būrējs, neviens pūšļotājs, pat neviens piedzīvojošāks vienkāršs kara vīrs. Nešaubijās par to arī pats virsaitis.

JāI Vairis mira. Pat sēdēt viņš vairs nespēja. Virsaitis vēl visus pazina, visu saprata. Nevarīgi gulēdams uz sūnas mīkstā paklāja, viņš deva vēl pēdējos rīkojumus. Patiesībā tās vairs nemaz nebija varonīga spēku pilna vadoņa pavēles, bet tikai rūpīga gādīga mirēja vēlēšanās un padomi. Klusi, tikko dzirdami, brīžam ar savādu gargstēšanu kakli pārtraukdamies, skanēja Sidrabes virsaiša vārdi. Blakus viņam biji novietojušies citi sēdus, citi uz ceļgaliem karaspēka cienīgākie vadoņi Vistuvāk mirējam atradās trīs Raktes virsaiša dēli. Tāļāk visapkār kā mūris stāvēja vienkāršākie karavīri. Drūmi lūkojās cietie skati Daudzi vēl cerēja uz vadoņa izveseļošanos. Dievi jau visu spēja

«Mīļie biedri.'» Čukstēja virsaiša sakaltušās lūpas. «Uzvaru, spoži uzvaru mēs esam panākuši… Paliekiet vienprātīgi, nešķeļaties, apvie­nojat visu Zemgali zem viena virsaiša rokas!.. Steidzīgi, steidzīgi to dariet!.. Nekavējieties izmantot uzvaras sekas. Citādi kritušo biedru asinis,… arī manas asinis, būs velti lijušas… Tagad ļaunais ienaidnieks ir pārmācīts, satriekts, pārbaidīts… Kamēr viņš vēl ir baiļu pārņemts vajaga dot tam sitienu pēc sitiena… Tad drīz vien vācieši atstās Svētkalna pili,… tad drīz vien mūsu mīļā Zemgalīte kļūs no briesmām un bēdām atsvabināta… Priecīgi, laimīgi ļaudis dzīvos atkal brīvi brīvi zemē… Un es?.. Par mani nebēdājaties… Esmu laimīgs par uzvaru laimīgs par Zemgales gaidamo plaukšanu… Veļu laikā mans gars atgriezīsies pie jums, klīdīs starp veciem draugiem pa mīļām vietām un kopā ar mūsu varonīgo senču gariem priecāsies līdz ar jums, līdz ar visiem brīvās tēvzemes bērniem. Tikai nekrietneli lai sargās. Mans gars tos piemeklēs un sodīs bez žēlastības. Es tādiem…

Virsaitis apklusa un smagi ievilka elpu. Visi klusēja. Tikai Laimdotis mēģināja ierunāties:

«Vairi, tu jau esi vēl starp mums. Dievu prāts nav izdibināms. Vēl jau vari izveseļoties. Tu esi tik jauns un spēka pilns. Kamdēļ priekšlaikus mest cerību pie malas. Kamdēļ domāt tik drūmi, kad…»

«Ak, ko nu, mīļo Laimdoti!» No jauna sāka čukstēt Sidrabes virsaitis un, pūlēdamies piedot balsij pavēlošu stingrību, mirējs turpināja «Vēl reiz piekodinu jums būt vienprātīgiem un apvienot visu Zemga viena vadoņa varā. Tā ir mana pēdējā pavēle, dzirdiet! Stingra jt stingra pavēle. Ikviens lai sargas tai neklausīt! Vai tādam!.. Žēl man tikai ir viena, žēl man šķirties no manas līgavas… Gaismīte man ir bijusi mīļāka par dzīvību. Bet jūs, viņas brāļi, sakat viņai, atkārtojot tai dien no dienas, lai viņa par mani pārmērīgi neraizējas. Tāds ir bijis dievu prāts. Pret mūžīgajiem likteņu lēmējiem cilvēks ir tik nespēcīgs, kā aunpiedzimis bērniņš pret pilnīgi apbruņotu karavīru. Lai Gaismīte satura mani mīļā piemiņā, kā vecu, labu draugu. Sakiet viņai arī, lai tā izvēlas sev citu mūža biedri no krietnākajiem, varonīgākajiem tēvu dēliem. Brašu, dižu tautas dēlu vēl ir atliku likām mūsu tēvzemē. lai Gaismīte papūlas pārvarēt asās sāpes par manu likteni. Prāvs aizritējušo ziemu un vasaru skaits dziedē brūces sirdīs. Laiks pamazām atņems arī lielākai nelaimei tās asumu. Pēc gadiem es pārvērtīšos Gaismītei par mīlu siltu atmiņu sakopojumu, pie kura var pakavēties, nebojājot tekošajā dienā saules starus. Sakiet man tik dārgajai tautu neitai, ka mans gars katrā veļu laikā apciemos arī viņu. Prieka un laimes pilns viņš būs, ja varēs novērot Gaismītes laimi, ja viņš redzēs Gaismīti smaidot pie krietna varoņa sāniem, un… un… ja! un mīļu mazu galviņu vidū! Tikai lai viņa arī par mani padomā kādā vaļas brītiņā. Lai tālās tākotnes dienās šad tad paretam atminas arī savu jaunības draugu Vairi. Varbūt pie gadijuma viņa varēs apciemot uzkalniņu, zem kura velēnām karā kautā Sidrabes virsaiša rokas kauli vēl cieši turēs kapā līdzi iedoto zobenu, šķēpu vai kara cirvi… Vairāk nekā nav vajadzīgs tādam, kura gars jau mīt veļu valstībā… Ak!..ak!… Ja… Nāra! Mana miļā skaista nāriņa! Tu, tu…»