RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

Ikšķiles pils pavēlnieks sīki izstāstīja mestram par zemgaļu rīkošanos un skaitu, par viņu atceļa virzienu. Sevišķi viņš uzsvēra to, ka vācu ienaidnieki šoreiz esot pa lielum lielai daļai kājām. «Viegli būs ienaidniekus panākt». Priecājās visi mestra apkārtnē un viņš pats līdz ar pārējiem.

Vesels karaspēks nevar iekrist kā ūdenī. Pusotra tūkstoša zemgaļu, apkrāvušies ar bagātu laupijumu, atstāja viegli saskatamas pēdas marta mēneša vēl neizžuvušajā zemē. Nenācās grūti viņiem sekot. Vācu karaspēks steidzās panākt ienaidniekus. Katrs mestra karavīrs slāpa pēc atriebības ir par ordeņa brāļu neseno izkaušanu pie Rīgas, ir ar Ikšķiles pils sētas un apkārtnes nopostīšanu. Zemgaļi, likās, bija jau palikuši pārmērīgi bezkaunīgi. Ko gan viņi neiedrošinājās? Uzbrukt pašai Rīgai! Tagad nebija vairs agrākie laiki, kad vāciskai Livonijai bieži vien nācās izvairīties no sadursmes ar Zemgales lielajiem kara pulkiem, pat lūgt pēc draudzības un palīdzības Tērvetes ķēniņus. Tagad ordenis spēja pārmācīt katru ienaidnieku, ne nu vēl kaut kādu pagānu baru. Gan drīz vien būs rokās šie pārdrošnieki, un tad viņi samaksās par visiem nedarbiem ar savām asinīm. Pats mestrs pašapzinīgi, visiem dzirdot, vairākas reizes noteica:

«šos zemgaliešus mēs iznīcināsim, lai tur lūztu vai plīstu, lai kaut ,mums pašiem būtu jāaiziet bojā».

Pēdējo teicienu gan ne pats runātājs, ne viņa uzklausītāji neņēma burtiski. Spožais ordeņa karaspēka sastāvs, kā vāciešiem likās, neapšaubami galvoja par uzvaru. Klāt taču bija gandrīz līdz pēdējam visi komturi un fogti ar saviem ļaudīm. Paša mestra lepnais izteiciens par zemgaļu iznīcināšanu arī noderēja drosmes pacelšanai visā karaspēkā. Ar priecīgu prātu augsti un zemi uzsāka pakaļdzīšanos pārdrošajiem iebrucējiem. Tomēr drīz vien radās grūtības, ne jau no ienaidnieku puses. Ja tikai tiem piekļūtu klāt, tad, nu tad nebūtu daudz ko runāt. Bet taisni klāttikšana bija apgrūtināta, jo nācās tik agrā pavasarī doties pa visnelāgākajiem ceļiem, kuri bija vēl dubļaini un kur pāri upēm un strautiem nekad vēl nebija tikušas taisītas pat ne laipas, nemaz jau nerunājot par tiltiem. Tamdēļ jāšana neveicās tik ātri, kā, to sākot, bija gaidījuši. Karaspēks ātri nogura un tika gausi uz priekšu, bez fam ļaudis izmirka dažā labā upē un neganti sala.

Arī zemgaļiem neveicās ātri pakļūt uz priekšu. Viņus kavēja nevien sliktie ceļi, bet arī kara laupijums. Sākot Vaira karaspēks nemazi nezināja, ka vācieši dzenas pakaļ. Tikai trešās dienas vakarā nāca pārsteigums. Grūtais triju dienu gājiens bija nogurdinājis ir cilvēkus, ir lopus. Kaut saule bija vēl labā gabaliņā un zemgaļi līdz tumsai būtu varējuši noiet vēl prāvu atstatumu, tomēr Vairis nolēma tanī dienā ceļu vairs neturpināt. Visi kāroja pēc atpūtas. Sasniegts bija lielais plašais biezoknis — Garozas sils. Kādā skaistā vietiņā, kur milzīgie koki bija retāki, netāl no upes, uzcēla nometni. Apkārtējais biezoknis deva ir cilvēkiem, ir lopiem paglābiņu no vējiem. Sāka klaudzēt cirvji. Drīz vien sacēla skuju būdas. Pa tam arī ēdiens bija sagatavots. Tamdēļ tumsai iestājoties, ugunskuri gandrīz apdzisa, jo pavasara vakars biezoknī arī nelikās nemaz tik auksts.

Vairis sēdēja skuju būdas galā, blakus gandrīz apdzisušam ugunsku­ram. Viņam iepretim bija atlaidušies uz skujām pusguļus, pussēdus visi trīs Raktes virsaiša dēli: Laimdotis, Miervaldis un Saulainis. Sarunas veicās gurdi. Visi taisijās likties uz auss. Nometnē lielais vairums karavīru jau gulēja. Vairis vēl taisīja noslēdzienu iepriekšējai sarunai:'

«Mums katrā ziņā jāatkārto tagadējam līdzīgi uzbrukumi vāciešiem. Iesim karā reizi, otru reizi, desmitas reizes. Tā novājināsim ļauno ienaidnieku. Galu galā iznāks arī prāvāka kauja. Beidzot taču vācieši būs spiesti stāties mums pretim. Ja tad sakaujam viņus, tad (vēl reiz atkārtoju), tad viņu puiši paši atstās Svētkalnu, gluži tāpat, kāļ tas bija senāk ar viņu nostiprināto Dobes pili. Un kaujā mēs uzvarēsim! Mums jāuzvarl Ja tikai vienprātība pastāvētu mūsu…»

Virsaitis nepaguva pabeigt iesākto teikumu. Pie ugunskura klup­dams, krizdams pieskrēja karavīrs, kurš bija izpildijis sarga vietu mež­malā uz Daugavas pusi. Viņš bija no steidzīgā skrējiena tā aizelsies, ka sākumā nespēja ne vārda izrunāt. Tomēr drīz vien visi saprata, ka tuvojas vācieši, liels karaspēks. Cik un kā, to zemgaļi nevarēja vēl no­teikt pat ne aptuvenis.

Kā uz burvja mājienu nometne atdzīvojās. Visi pietrūkās kājās un tvēra pēc ieročiem. Bija skaidra lieta, ka vācieši dzinās pakaļ. Tā tad viņu spēki nevarēja būt niecīgi. Zemgaļu nometnes ugunskurus, kuri vēl paši nebija nodzisuši, steidzīgi apdzēsa. Drīz vien nometnē visi no­prata, ka vācieši nenojauš ienaidnieka tuvumu, jo nokusuši un sa­mirkuši mestra ļaudis steidzīgi ņēmās kurt uguņus un celt nometni, līdz ko bija sasnieguši lielā meža malu. Drīzi vien viņi sāka doties pie miera. Apklusa lielā čalošana, apklusa mežā skanīgais cirvju cirtienu troksnis. Pat zirgi, kas bija savesti biezoknī, blakus cilvēku nometnei un tur piesieti pie kokiem, ne zviedza, ne mīņājās. Laikam arī lopiņi cieši gulēja. Neviens vācu nometnē pat sapņos neredzēja, ka zemgaļu izlūki klusi ložņāja pa meža tumsu, novērodami visu, ko turēja par novērošanas cienīgu. Pat vācu nometnes sargi, kas bija katram gadijumam nolikti savās vietās, kā to prasa kārtīga karaspēka rīcība, pat tie nenojauda ienaidnieka tuvumu. Vācieši, raugoties no ugunskuru gaismas, neko nevarēja saredzēt, kas notika pavasara nakts tumsā. Turpretim zemgaļu izlūkiem ugunskuru gaismas stabi atklāja visu nometnes dzīvi un palīdzēja pielavīties vāciešiem tuvu jo tuvu klāt, noderot par bākām, kas norādija ceļu, kurp doties.

Veiklais Sidrabes karavīrs Veldzēns bija tik tuvu pielīdis pie kāda vācu sarga, ka varēja ar šķēpu to viegli nodurt. Pāris reizes zemgalis jau tvēra pēc sava ieroča, bet arvien savaldijās pēdējā acumirklī, kaut gan tas nācās grūti, pārliecīgi grūti. Tomēr savaldīties vajadzēja, jo virsaitis pats bija visiem izlūkiem uz ciešāko piekodinājis ienaidniekiem nerādīties un vāciešus neaiztikt nekādā ziņā, ja tie paši ne­nonāk līdz uzbrukumam. Ja jau rādīties vāciešiem nebija brīvi, tad par uzbrukumu svešniekiem nevarēja ne domāt. Ar virsaiša pavēlēm ieviens nedrīkstēja jokoties. Tamdēļ Veldzēns sakoda zobus un, beidzis novērot nometni, klusi atvilkās atpakaļ tumšajā mežā. Tikai attālinājies labu gabaliņu no vācu nometnes, Veldzēns nodudināja caur zobiem:

«Augstiem vīriem uznāk bieži jocīgas iedomas. Mūsu virsaitis tīri prātīgs cilvēks, bet nu, lūk, pat tādam uzskrien neprāta brīdis. Kam­dēļ viņš man liedz, pie tam tik stingri liedz, nocelt vācieti kā putnu no zara. Vai kādam tur celtos ļaunums? Ja svešais arī paspētu iebļauties, es tomēr pagūtu pa tumsu nokļūt drošā vietā, kamēr vācu nometnē kāds izberzētu miegu no acīm. Jā! Ko tu iesāksi ar lieliem vīriem! Lai tāds arī diezin cik negudri rīkotos, tomēr jāklausa vien ir. Pat jāsataisa tāds ģīmis, it kā kad tu pats nemaz nesaredzētu visu neprāta muļķību.»

Naktī Vairis aizsūtija iegūto laupijumu drošībā uz Zemgales pusi. uzklausijis izlūku ziņas, Sidrabes virsaitis ļāva saviem karavīriem atpūs­ties. Tikai pirms gaismas visi tika sacelti kājās un sakārtoti kaujai, Vairis staigāja no vieniem pie otriem un visur atkārtoja:

«Jūs visi ziniet, cik daudz ļauna mums reižu reizēm nodarijis vācu araspēks! Pienācis laiks atmaksāt par negantnieku darbiem. Izdevīgs gadijums pašureiz klāt, jo vācieši atrodas tik tuvu. Ja mēs uzvaram, tad jāiet bojā Svētkalna pilij. Vāciešiem nāksies to atstāt. Ja viņus sakausim, mūsu zemi liks mierā. Bet, ja šī sasodītā pils paliks viņu rokās, tad mums nav dzīves pašu zemē. Ir labāk mums mirt, nekā tā nīkt. šodien dievi mums palīdzēs un mēs gūsim uzvaru. Zemgaļiem kaulos vēl diezgan spēka. Mūsu rokas vēl pietiekoši stipras, lai rīkotos ar zobeniem, šķēpiem un kara cirvjiem, kā varoņiem pieklājas».