RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

Karavīru priekšā jau gulēja tikai Sidrabes varonīgā virsaiša nekustošs līķis. Pēdējos Vaira vārdus par nāru visi uzskatija par vienkāršu mirēja nesakarīgu muldēšanu. Tā dižais Zemgales dēls bija beidzis dzīvot.

Neviens vien norūdīts karavīrs izslaucija acis un nopurinājās, gri­bēdams rādīt, ka svaigais vējš ar savu pavasara asumu ir asaru cēlonis. drūmi un nekustoši, kā par akmeņiem sastinguši, zemgali stāvēja brītiņu dusēdami pie Vaira līķa. Tad atskanēja balss:

«Nāve visiem vāciešiem! Nobeidziet sagūstītos negantniekus!»

«Upurēt viņus dieviem!» Sauca kāds cits. «Nogalināt visus pie augstā virsaiša līķa. Būs mūsu cildenajam vadonim pavadoņi ceļā uz viņu sauli, būs viņam vergi un kalpotāji tur.»

Viss karaspēks saviļņojās. Zemgaļus bija sagrābis dusmu uzplūdums. nikni zvērojošās acīs redzējās tikai viens: kāre pēc atriebības. Visi kliedza, sauca, vicināja ieročus. Kopīga virsvadoņa karaspēkam vairs iebija! Pa daļai par tādiem varēja uzskatīt Raktes virsaiša dēlus. Tomēr daudzi pārējo novadu karavīri atzina vairāk savus vietējos vadoņus — vecajos, bajārus, nekā citu autoritāti. Prāvā skaitā un labi apbruņoti bija Sidrabes novada karavīri. Viņu niknums nemaz nebija savaldams. ar draudošu kliegšanu, vicinādami ieročus, sidrabieši gāzās visiem pa priekšu uz to vietu mežmalē, kur bija novietoti gūstekņi. Šinī brīdī likās, ka visu sagūstīto vāciešu stundas ir skaitītas. Tomēr iznāca citādi. kāds iesaucās:

' «Nomētāsim vāciešus vālēm par godu aizgājēja garam. Svinēsim piemiņas svētkus augstajam nelaiķim, mūsu cildenajam virsaitim!» «Pareizi, pareizi!» Atsaucās daudzas balsis.

Gūstekņus aizrāva klajuma vidū. Pa tam pirmās dusmas bija pāri Sāka rīkoties Laimdotis, Miervaldis un daži citi vadoņi. Beidzot nosprieda nomētāt vālēm tikai bruņeniekus, bet pārējos atstāt dzīvus, lai iegūtu bagātīgu izpirkšanas maksu.

Pirmo bruņenieku piesēja zirga mugurā. Tad dzina lopiņu garām veselai izlasītu karavīru rindai. Spēcīgas, vingras rokas lika kara vālēm lidot ar lielu sparu. Tēmēts tika labi. Vēl zirgs nebija sasniedzis rindas galu, kad jātnieks beidza dzīvot. Otro ordeņa brāli nosprieda ziedot dieviem, kā pateicības upuri par uzvaru. Drīz bruņeniekam pienāca pēdējā stundiņa sausas malkas augsti sakrauta sārta liesmās.

Karaspēkā lielais naida un dusmu uztraukums pa tam bija pārgājis Miervaldim iešāvās labs padoms galvā. Viņš sauca:

«Karavīri! Pietiks mums pagaidām ar šiem diviem. Pārējos izlietosim pret Svētkalna vāciešiem. Novietosim gūstekņus iepretim pilij. Lai viņu biedri steidzas lejā glābt savējos. Ja vācieši tiešām uzdrīkstēsies atstāt savu migu, tad saņemsim šos draugus kā cāļus. Tad ar Svētkalnu arī būs izdarijušies pēc sava prāta. Droši vien virsaiša Vaira garam tas te patiks. Tā lai notiek cildenajam Zemgales vadonim par slavu un ļaunajiem ienaidniekiem par postu un sodu!»

«Lai notiek! Lai notiek! Tā būs labi!» Atskanēja saucieni no visi pusēm. Gūstekņi drīz vien pārliecinājās, ka negaidot, pašiem par b numu, ir palikuši dzīvi, kaut gan visi viņi bija jau sagatavojušies uz v ļaunāko. Kad bruņeniekus veda atpakaļ uz nometni, vēl dažs no viņi* neticēja, ka piedzīvos nākošo dienu. Viens otrs tikai bija puslīdz se ratis Miervalža vārdus un cerēja uz izglābšanos no nāves. Daud:< bālas lūpas steidzīgi čukstēja pateicības lūgšanas Visuvarenajam.

Tā norisinājās kaujas dienu notikumi, par kuriem drīz vien ar šausm dabūja dzirdēt Rīgā. Vēl pēc ilgiem gadiem katrs Livonijas vācie bēdīgi nokāra galvu, kad atcerējās 26. marta 1287. gada dienu, Garos kaujas dienu.

Zemgaļi ar uzvaru bija ieguvuši milzīgu laupijumu, kas sastāvēja liela skaita zirgu, gūstekņu un ieroču. Starp citu tur uzvarētāju rot krita arī lepno ordeņa varas nesēju, mestra, komturu, fogtu skais zobēTii, krāšņās bruņas un kara cepures.

Tumšs nemiers un neskaidras ziņas, padzirdētas no vietējiem ze galiem, uztrauca Svētkalna pils vācu kara pulku. Nesen: tik bailīj pilij tuvāk dzīvojošie padevīgie zemgaļi, Tērvetes novada iedzīvot, vietējais pārpalikums, uz rāviena bija palikuši ārkārtīgi mazrunīgi, | lepni. Pilī komturs Gerhards apspriedās ar pārējiem ordeņa brāļie

nolēma naktī paslepšus izsūtīt uz Rīgu jātnieku pēc drošām ziņām, tomēr tādas pienāca vēl to pašu dienu.

Apspriede pilī vēl nebija beigusies, kad ārā atskanēja saucieni un ilošana. Zemgaļi bija klāt. Sākot stiprinieks Gerhards gribēja izbrukt ) pils un pārmācīt pārdrošiniekus. Tomēr drīz vien viņš novēroja, ka tāds solis būtu tīrā ārprātība, jo šoreiz bija darīšana ar veselu karaspēku un nevis ar kādu atsevišķu ienaidnieku pulciņu. Šausmas pārņēma visu Svētkalna garnizonu, kad zemgaļi pretim pils vārtiem nostādīja rindā vāciešus-gūstekņus, pirmā no pils redzamākā vietā bruņeniekus ordeņa brāļus.

Visi gūstekņi bija saistīti, katru turēja virvē divi trīs apbruņoti zemgaļu karavīri ar paceltiem šķēpiem rokās, gatavi nodurt uz vietas to i vācieti, kas mēģinātu atbrīvoties, kas raudzītu bēgt. Zaimojoši skanēja zemgaļu saucieni:

«Nāciet, nāciet! Paglābjiet savējos! Vai jums pavisam nav drosmes? Jeb krītiet mūsu priekšā ceļos un smilkstēdami lūdzaties! Varbūt mēs kādu atlaidīsim dzīvu uz Rīgu. Trūkst jums drosmes cīnīties! Vai no drebēšanas vien jau vāciešiem ieroči krīt iz rokām laukā?»

«Atļauj man ar pāri simtu karavīru iet.un sadot šiem negantniekiem, aizbāzt viņiem rīkles ar dzelzi un atpestīt mūsējos.» Uztraukts griezās uņenieks Klauss pie komtura Gerharda.

«Vai tu traks!» Atteica vācu milzenis. Šoreiz viņš izrādijās prātīgāks ir savu draugu. «Vai neredzi, ka starp gūstekņiem ir komturi? Tā tad kauja ir bijusi liela. Ja mūsējo karaspēks cietis smagu neveiksmi, ko tad mēs ar savu ļaužu saujiņu varam izdarīt. Mus klajā laukā apkaus kā teiļus, un pēc tam ieņems arī pili. Bet redzi, redzi! Kas tas?»

Visiem priekšā izjāja kāds zemgalis, turēdams uz šķēpa augsti gaisā celtu mestra Vilekina galvu.

«Vai pazīstiet to?» Jātnieks sauca. «Taisaties projām no mūsu zemes, jeb jums visiem ies tāpat, kā pašam jūsu lielkungam.» 'Cietoksnī Vilekinu pazina. Izmisums pārņēma vāciešus. Ja ceļš būtu brīvs, viņi droši vien atstātu nolādēto pagānu zemē uzcelto svētkalna pili un muktu uz Rīgu. Pats milzīgais stiprinieks Gerhards 'domāja, ka citas izejas vairs nebūs, kā bēgšana. Nāksies nogaidīt izdevīgu brīdi un laisties uz Rīgu, cik ātri vien zirgi spēj nest jātniekus.

Pa tam zemgaļu drosme pieauga. Karstgalvji jau taisijās uzbrukt piij. Atskanēja saucieni:

«Ja tie zaķa pastalas nenāk šurp, ja tie baidas no cīņas, iesim iz­kvēpināsim vāciešus laukā no viņu ligzdas.»

Ar mokām tikai prātīgākiem izdevās atturēt karavīrus no uzbrukšanas pilij. Tikai aizrādījumi uz žemaišu smago neveiksmi agrākajā kara gājienā pret Svētkalna pili galu galā palīdzēja kara lietu labākajierņ zinātājiem dabūt virsroku par strauji aizrāvušos vairākumu. Veltī izaidijušies vācu izbrukumu iz pils, Vaira karotāji devās uz mājām, i Lepni bija zemgaļi par uzvaru. Pat novadi, kas nemaz nebija ņēmuši dalību Vaira kara gājienā, tagad prata pie reizes aizrautīgi at „„ rādīt, ko Zemgale spēj. Visās malu malās par Vairi runāja kā par kopīgu vadoni, kā par visas zemes lielkungu, cildenu virsaiti. Viņa vārdu sl vināt slavināja. Neviens neņēmās vairs apstrīdēt viņam pirmo vietu zerr apstrīdēt viņa tiesības uz Tērvetes novadu līdz ar pili, kuru gan bū' nācies vēl tikai atjaunot. Neviens neņēmās apstrīdēt Vaira tiesīfc» apjozt seno Zemgales virsaišu zobenu. Vispārībā pat radās it kā pāri i' čība, ka Vairis jau rīkojies, kā visas Zemgales lielkungs. Tā Sidrabi virsaitis bija sasniedzis beidzot savu mērķi, bet tikai… pēc nāves. W tas nāca viņam pašam par vēlu.