RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

Uz vāciešiem tagad Zemgalē parasti noraudzijās no augšas. c .- nemaz nelikās vairs tik draudoši. Nepildīta palika arī Vaira p nāšana apvienoties. Pavisam otrādi: katrs novads tagad rīkojās J noteiktāk uz savu roku. Apvienotāja vairs nebija neviena. Lielākā pt sonība bija aizgājusi pie Senčiem. Atvietofājš neradās. Vaira laikā p stiprāko bija izvirzījies Sidrabes novads. Tur par virsaiti tagad nāca n laiķa varoņa pusbrālis Brīvulis. Viņš bija par maz piedzīvojis un par jaur lai varētu uzņemties visas Zemgales vadīšanu. Raktes virsaitis Gaid lis atkal bija par vecu. Dobeles Lāčari nekur neviens neieredzēja. Cit novados ievērojamākie labieši viens otram nenoliecās pat sīkākas priel rocības, ne jau nu vēl visas zemes valdnieka godu. Tā Zemgale b sašķēlusies un galīgi palika bez kopīga vadoņa, bez vienprātīb nesēja zemei, bez spēku pulcinātāja un vispārības lietu aizstāvētā Pat trūka cilvēka, kam uzņemties atriebties par Vaira nāvi. Nē! Toit' bija tāds, kurā dega atriebības kāre.

Tā bija Gaismīte. Vaira nāve pirmā laikā galīgi satrieca virsai meitu. Viņai likās, ka dzīve zaudējusi katru nozīmi, ka turpmākām mu dienām trūkst vismazākā satura. Nolūkojoties Gaismītes bālajā, necH vajā sejā, nedzirdot no viņas trīcošajām lūpām veselām dienām ne v diņa, tuvinieki jau sāka baiļoties par nelaimīgās jaunavas dzīvī Piepeši viss, likās, sāka iet uz labo pusi. Gaismīte it kā atdzīvojās. Gan ņas agrākā jautrība bija zudusi. Bet virsaiša meita atkal rīkojās. Viņai radušās dzīves prasības un mērķi. Tiešām, Gaismītes dzīvei viņas pa acīs atkal bija nozīme: vajadzēja atriebties par mīļotā cilvēka nāvi. sapņodama, viņa apstaigāja un apjādelēja vietas, kur bija tikusies Vairi. Pie upītes līkumiņa, kur viņi pirmo reizi bija viens otru ierau juši, kur Vairis bija viņu noturējis par nāru, tur Gaismīte nodeva nemir: giem drausmīgu dievošanos, ka viņai līdz mūža galam tikai viena li stāvēs prātā un domās: atriebšanās vāciešiem par iecerētā tautu d nokaušanu. Šī zvēresta pildīšanai Gaismīte nodevās ar sirdi un dvē To viņa uzskatija par sava turpmākā mūža vienīgo uzdevumu.

Gaismīte mudināja tēvu, kūdija brāļus doties no jauna kara gāju pret Livoniju. Kad Raktes vienas pašas spēku likās par maz, Gaismīte pārliecināja brāļus pajādīt pa kaimiņu novadiem, lai sadabūtu kādu lielāku kara pulku. Tomēr lieta novilcinājās.

Pa tam vācieši nesnauda. Svētka/na pilī sākot visi tai sijās uz bēg- 3nu, tikai baidijās no uzbrukuma ceļā. Pamazām tomēr komturs Ger- ards pārliecinājās, ka nekādas briesmas tieši vēl nedraud. Tamdēļ ils atstāšanai nodomātā diena tika atlikta uz vēlāku laiku un beidzot no- pms grozTts. Tomēr uzbrukumus zemgaļiem izdarīt no pils svētkalnie- i pagaidām vēl neuzdrošinājās; viņi gaidija uz atbalstu no Rīgas, ākot tas izpalika, jo vāciskai Livonijai Garozas kauja bija loti smags ieciens. Bija kritis mestrs ar gandrīz visiem komturiem un fogtiem, tā īd visi vadošie bruņenieki. Tomēr par galīgu uzvarētās puses sagrau- jnu šoreiz nevarēja būt ne runas. Prāvs skaits ordeņa brāļu nemaz ]ebija ņēmuši dalību kaujā. Steidzīgi viņi savēlēja kritušo vietās iunus komturus un fogtus, tāpat steidzīgi vien nosūtija vēstnesi pie rdeņa lielmestra uz Vāciju ar sīku ziņojumu par notikušo. Ziņojumam i'eviēnoja sevišķu lūgumu atsūtīt prāvāku skaitu jaunu ordeņa brāļu, uztraukumā bailes nO zemgaļiem visās Livonijas malās bija lielu .alās. Gan vācieši Rīgā drošināja paši sevi, atkārtodami:

«Vēl mēs neesam izmisuši. Nepareizi arī būtu pārmērīgi nogausties ;ar visiem mūsu brāļiem, kas šinīs pagānu zemēs nokauti. Viņi miruši sroņu nāvē un izpelnījušies kroni debesīs par algu saviem darbiem šai .asaulē.»

j; Ja kāds pārmērīgi raizējās par zemgaļu briesmām un runāja par ne- *etiekošu^aizstāvju skaitu kristīgajai Māras valstij, nožēlodams kritušos, dam parasti iebilda:

t «Lai dus mirušie! Gan sadabūsim atkal no citurienes ordeņa brāļus 't citus palīgus, tad zeme būs drošībā.»

Lielmestrim sūtņi nepiekusuši atgādināja dienu no dienas, ka jāsūta līgi uz Livoniju, ka kavēties nevar, ja vien grib zemi paturēt savās kās. Drīzi vien jaunais mestrs tika ievēlēts. Vezdams līdzi lielu Iku jaunu ordeņa brāļu, viņš ieradās Rīgā, kur jauno varas vīru visi ap- eica ar prieku un sajūsmu. Ar viņa ierašanos briesmas Livonijai bija :al garām, jo ordeņa spēki pēc palīgu ierašanās nemaz vairs neizrādi- ; mazāki, kā pirms Garozas kaujas. Svētceļotāju bari arī no jauna sap- Ja Rīgā. Vācu varai sistie robi steidzīgi vien aizpildijās, cirstās brū­ti aizdzija. Visas iespējamības, ko zemgaļiem varēja dot Garozas vara, viņi bija palaiduši garām. Jā! spara un dzīvības pilnajai zem- tu tautai trūka vadoņa, trūka vienprātības, trūka vienības.

Vāciešiem kārtojoties, bija beidzies 1287. gads. Arī sekojošais 8. gads bija jau krietni vien pavirzijies uz priekšu, kamēr paspēja isties Rīgā jaunais ordeņa mestrs Kuno fon Hacigenšteins, kuru

gan dēvē arī par Hertigenšteinu, Hercogenšteinu un vēl citādi. Visu šc laiku Svētkalna pilī, kā jau cietoksnī, kas atrodas dziji ienaidnieki zemē, vācu karavīri jutās apdraudēti un dzīvoja vienās bailēs.

Beidzot Svētkalnam uzbruka jauna liksta: sāka trūkt pārtikas. DrīzJ vien bija sagaidama neaicināta ciemiņa, pilnīga bada, ierašanās. Tomē to novērsa jaunais ordeņa mestrs. Ziemai iestājoties, viņš steidzā glābt tālo pili. Visu vajadzīgo sagatavoja jau vasarā. Arī stiprs kara spēks, bez kāda Zemgalē nedrīkstēja nemaz rādīties, bija jau sapulcināts Drīzi izbadējušies svētkalnieši līksmodamies saņēma ir drēbes, ir pārtiku ir karavīru papildinājumu, kā arī atvietojumu tiem, kuri pēc Svētkal nē pārciestajām bailēm un briesmām varēja atgriezties atpakaļ uz Rīgu

Mestrs negribēja atstāt neizlietotu lielāka karaspēka atrašano Zemgalē. Kāda rīta agrumā, kad virsaitis Lāčaris tikko bija piecēliej viņš izdzirda lejā pils sētā lielu kņadu. Saucieni, kaujas kliedzien ieroču šķindēšana un žvadzēšana — viss deva piedzīvojušam cilvēkar iespēju vēl pirms bēgļu ierašanās pie pils vārtiem saprast, ka pils sēts uzbrucis ienaidnieks. Virsaitis ar karavīriem drīz vien steidzās lej• savējiem palīgā. Mestra karaspēka da|a ar Iielu skubu bija atsteigu sies un skriešus uzbrukusi Dobeles pils sētai. Tomēr zemgaļu saujiņi bija laikā paspējusi piesteigties pie vārtiem un atsist pirmo sasteigtļ vācu uzbrukumu. Drīz vien cīņas vietā ieradās pats virsaitis un vi:,„ pārējie vīrieši, kas vien pilī un pils sētā spēja rīkoties ar ieročien Aizstāvju nebija diezcik daudz, jo vācu uzbrukums Dobelei nāca pilnīc negaidīts, un tamdēļ cietoksnī karavīri nebija sapulcināti. Vēl mazā viņu bija pils sētā, kaut arī Dobeles pils sēta bija viena no lielākajā! Zemgalē.

Pienāca pa tam prāvāki vācu spēki. Cīņa iedegās ar lielu niknumi Tikai ne ilgi viņa vilkās. Vācu pārspēks bija par daudz liels. Pils sēt apcietinājums Dobelē, kā visur Zemgalē, sastāvēja tikai no žoga, k bija taisīts no stāvus zemē ieraktiem augšgalā noasinātiem kokiei Tāds vien nespēja kļĢt par nopietnu šķērsli pārspēkam. Gan zemg< aizstāvējās, bet viņus piespieda atkāpties pilī un atstāt pils sēi ienaidnieka varā. Pa cīņas laiku sievas un bērni gan paspēja samuļ pašā cietoksnī. Arī labu tiesu vērtīgākās mantas nogādāja tur. lomj da|a lopu steigā palika pils sētā. Abās pusēs bija jau labs skaits k tušo. Lai paglābtos no iznīcināšanas, zemgaļu atlikums ieslēdzās p kuru vācieši nespēja ieņemt. Mazākais, bez kārtīgas apkarošanas, b iepriekšējiem sagatavošanās darbiem tas nebija veicams.