RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

Kā atbilde vadonim karaspēkā dzirdējās klusas runas:

«Augstajam virsaitim taisnība. Mums tiešām jāpriecājas un jāslavē dievi par to, ka viņi vāciešus atveduši šurp un mūsu rokās nodevuši ļaunos ienaidniekus. Gan vāciešiem pratīsim parādīt, ko zemgaļi spēj. Izdzīsim no viņu pauriem laukā pat domas par iebrukšanu Zemgalē nākamos laikos».

Nekavēdamies vairs , karaspēks sakārtojās vienlīdzīgos pulciņos un steidzīgi devās pret vāciešiem tādā kārtībā, ka pat nenovī­dīgās ienaidnieku acis uz reizi būtu varējušas pārliecināties, ka šoreiz zemgaļus vada un rīko ļoti labs kara lietu pazinējs.

Tikko ausa diena, kad mestrs pavēlēja ordeņa brāļiem sapulcēties pie viņa. Bruņenieki drīz vien ieradās pie sava vadoņa un barā sastājās ap viņu. Mestrs uzaicināja apspriesties, vai dzīties vēl tāļāk pa­kaļ zemgaļiem jeb griezties atpakaļ uz mājām. Neviens vairs necerēj panākt ienaidniekus, tamdēļ domas sāka svērties uz atpakaļ došanos Pa starpām vēl bija izsūtīti izlūki novērot apkārtni. Varbūt tomēr radās iespēja kaut ko uzzināt par ienaidnieku, kaut kādi pārliecināties par zemgaļu tuvumu. Varbūt vēl varētu rasties kāda iespēja pretinie kus panākt. Varbūt vēl uzausa kāds cerības stariņš piespiest zemgaļus kauties. Tomēr, kā likās, viss jau norādija, ka par to nav vairs ko domāt. Jau mestrs ar ordeņa brāļiem bija nosprieduši atgriezties uz Rīgu un pašu laiku taisijās dot vajadzīgos rīkojumus visām karaspēka daļām. Te atskanēja skaļi saucieni. Vairāki izlūki skriešus atgrieza nometnē, jau par gabalu kliegdami:

«Ienaidnieki nāk! Ienaidnieki nāk! Pašu acīm redzējām. Skaidri redzējām! Viņi ir jau tepat tuvumā. Ienaidnieki, ienaidnieki! Nekavējaties! Pie ieročiem, pie ieročiem!»

Drīzi mestrs un visi pārējie saprata, ko izlūki kliedza. Tiešām, ne­bija ko kavēties. Tamdēļ katrs tvēra pēc ieročiem un steidzās stāties savā vietā.

Ordeņa lielā galvenā karoga nesējs brālis Bertholds fon Sauenburgs ar skubu nostājās prāvāka laukuma vidū un pacēla tur karogu. Ap viņu steidzīgi kārtojās ordeņa brāļi. Tiem pievienojās ar saviem karogiem krustneši un svētceļotāji līdz ar kalpiem un bruņu nesējiem Tā sauktie zemju ļaudis (šoreiz tie bija vācu līdzatvestie lībieši un Ietgaļi) nakti bija pārlaiduši nometnes malā, kur jau sākās biezoknis. Viņi pēdējie dabūja zināt par zemgaļu tuvošanos un tamdēļ kā pēdējie ieradās pie karogiem. Pie tam ieradās tikai viena daļa, nekādā ziņā ne vis Daudzi letgaļi un lībieši prātīgi nosprieda, ka nav ko plēsties ar zemgaļiem un ka nav iemesla likt savu ādu svaru kausa vācu pusē, jai tamdēļ vien nē, ka lieta varēja kļūt pašiem ādas īpašniekiem bīstama

gudrenieki nemaz nelīda laukā no viņu slēpjošā biezokņa, bet caur eglītēm novēroja kaujas gaitu. Kad vēlāk cīņa acīm redzot paasi­nās, gudrenieki nosprieda, ka drošs paliek drošs, ņēma kājas pār pleciem un muka uz Daugavas pusi, cik vien spēdami.

Vācieši vēl kārtojās, kad jau tīri tuvu parādijās neliels zemgaļu priekšpulks. Ordeņa brālis VoImārs fon Bernhūzens, visā Livonijā pazīstams drošinieks, līdz ko ieraudzīja ienaidniekus, drāzās jāšus viņiem pretim. Bruņeniekam sekoja visa nodaļa, jeb, kā toreiz teica, visi viņa karoga vīri. Tie bija ne jāšus, bet kājām. Tāpat visi pārējie vācieši zirgus atstāja mežā aiz nometnes, jo smagie kara kumeļi varēja iestigt pēc ziemas sniegiem un pavasara ūdeņiem vēl ne sevišķi cietējušā zemē un tā izjaukt labā karaspēka ciešās dzelžainās rindas.

Bernhūzens ar savu pulku kā vanags uzdrāzās virsū zemgaļu saujiņai, gan tie turējās, bet drīz vien viņus pieveica. Atstādami uz kaujas lauka kādus divdesmit kritušus, kuriem blakus gulēja arī gandrīz tikpat daudz vācu kara kalpu, zemgaļi steidzās atpakaļ pie savējiem. varonis brālis Volmārs atgriezās pie pārējiem bruņeniekiem. Tomēr pirmais panākums nedeva viņam miera.

Savējiem palīgā steidzās kāda cita zemgaļu nodaļa. Brālis Volmārs vilka ciešāk iemauktus, likdams zirgam dižoties, un devās no jauna naidniekam pretim. Šoreiz iedegās daudz niknāka cīņa. Pašiem ne­nojaušot, bruņenieks Volmārs kopā ar sava karoga ļaudīm bija uzdrāzušies virsū Sidrabes pils kareivju nodaļai ar pašu virsaiti Vairi priekšgalā. jaunais virsaitis bija jāšus. Sidrabiešu labi apbruņotās un norūdītās rindas skaldīja vācu kareivjus pa labi un pa kreisi. Bruņenieks Elmārs drīz vien novēroja, kā staltais zemgaļu vadonis apstrādāja vāciešus ar savu pagarā kātā ielikto smago kara cirvi. Pārskaities, irnhūzens atbrīvoja sev ceļu līdz Vairim. Nikni iesaukdamies: «še tev, noādētais pagāns!» viņš vērsa sava smagā zobena cirtienu pret Vairi. , Virsaitis pie laika pamanija draudošās briesmas. Kara cirvis atsita brunenieka zobenu, un saniknotais brālis Volmārs nedabūja ne apskatī­ties, kad pretinieka ierocis ar briesmīgu spēku skāra viņa spožo bruņu cepuri, iesita tanī caurumu un sadragāja lepno galvaskausu. Bruņinieks bez dzīvības novēlās zemgaļu vadoņa zirgam pie kājām, pārējie priekšpulka vācieši bēga atpakaļ pie savējiem. Vaira karavīri, aizrāvušies no pirmiem panākumiem, ņēmās ar bēgļu vajāšanu. Bet Vairis saprata, ka lieta grozās tikai ap priekšpulku sīku sadursmi un īstā kauja nebūt nav izšķirta, nav pat vēl ne sākusies. Vajājot bēgošo vācu pulciņu, viegli vien varēja nonākt nenovēršamās briesmās — varēja piekļūt par tuvu galveniem pretinieka spēkiem. Tamdēļ virsaitis skaļi uzsauca dažas pavēles. Tuvākie sidrabieši tās izdzirda un turējās pie sava vadoņa. Pārējie viens pēc otra apķērās, ka paliek bēgošo vā­cu vajāšanā vientuļi, un atgriezās atpakaļ pie savējiem. : Vācu rindas sakustējās, lai dotos kaujas kārtībā virsū sidrabiešiem. Vairis atkāpās pie pārējiem, jau tuvu klāt pienākušiem zemgaļiem.

Tad abas puses noslēgtas ciešās rindās, laizdamas lietošanā metamos šķēpus, gāzās viena otrai virsū. Sākās kaujas izšķirošais cēliens. Šoreiz ciņa norisinājās kājām, jo arī zemgaļu pusē jātnieku bija tīri neliels skaits. Vaira zirgam pašā kaujas sākumā kāds bruņenieks ar zobenu saskaldija galvu. Tomēr krītot, lopiņš neparāva zem sevis, pat nenogāza zemē savu jātnieku. Vairis laikā paspēja atsvabināt zābakus no kāpšļiem un veikli nolēca uz kājām, nemaz nepaklupdams. Izdevās virsaitim arī atgaiņāt bruņenieka zobena cirtienus, kas zirga sabrukšanas brīdī steidzīgi sekoja viens pēc otra. Dažus acumirkļus vēlāk uzbrucējs ordeņa brālis pats nogāzās zemē uz nepiecelšanos, ķerts no Vaira smagā zobena.

Kādu laiku kapāšanās un durstīšanās turpinājās ar negantu niknumu. Krita zemgaļi, krita vācieši. Arī dažu labu ordeņa brāli nepasargāja no nāves tā stiprās rūdītā, smalki kaldinātā metala bruņas. Kauja trakoja jau labu laiku bez izšķirošiem panākumiem vienā jeb otrā pusē Te uz cīņas lauka parādijās vēl kāda zemgaļu nodaļa, gan ne sevišķi liela. Tā nebija vēl kaujā ņēmusi dalību. Izpildot agrāk dabūto Vaira rīkojumu, šis zemgaļu pulks vēl svaigs, nenoguris iespraucās starp vācu karaspēku un viņa mežā piesietajiem zirgiem.

Līdz ko ordeņa brāļi to pamanija, viņi steidzās glābt zirgus un tamdēļ pagriezās pret jaunpienākušiem ienaidniekiem, kuri gan padevās drusku atpakaļ, bet pie tam ieguva savā varā visu vācu nometni un arī biezoknī novietotos zirgus. Pa tam uz galvenās cīņas linijas, kuru bija atstājuši ordeņa brāļi, laimes māmuļa strauji sāka uzsmaidīt zemgaliem. Lībiešu un letgaļu nodaļas visas jau bija sairušas un aizbēgušas. Svētceļotāji, Rīgas pilsoņi, ordeņa kara kalpi — visi vācieši gan vēl raudzija turēties, bet viņus tā pļāva, ka to skaits strauji saruka Drīz pienāca brīdis, kad šo vācu spēku pārpalikums centās pierādīt cik veiklas var būt kājas skriešanā. Vairums devās pa ceļu, reizēm pat bez ceļa, uz māju pusi. Tikai kāda daļa pievienojās ordeņa brāļiem kuri vēl turpināja nikno cīņu.