RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

«Būs kāds stumbrs priekšā pagadījies.» Nodomāja bruņenieks. Tās bija ordeņa brāļa Eberharda pēdējās domas šai pasaulē, jo briemīgs vāles sitiens sadragāia ir bruņu cepuri, ir viņā ietērpto galvu. Labu laiciņu kara kalps gaidija savu bruņenieku atgriežamies. Beidzot viņš nosprieda, ka tā kungs nakts tumsā novērsies sāņus un nemaz vairs neatgriezīsies atpakaļ pie sava pavadoņa. '

Tomēr neI Tur jau bruņenieks Eberhards jāja. Lai parādītu, kur pats atrodas, un tā atvieglotu kungam uzmeklēšanu, kara kalps klusi iesaucās. Kungs tomēr vējā nebija laikam saucienu skaidri sadzirdējis, jo apturēja zirgu. Kara kalps pagrieza turp savu jājamo lopiņu un, tuvodamies iedomātam kungam, pusbalsī kaut ko noteica, bet nepaspēja ne pa­brīnīties, jo šķēps saplosija viņa sirdi.

Pa pašu Ikšķiles ceļu jādelēja vecs, daudz piedzīvojis kara kalps. Sākot viņš visu uzmanīgi novēroja. Tad šāda nevajadzīga uzmanība apnika. Beidzot sāka uznākt pagurums un miegs. Visu iepriekšējo dienu bija tik daudz iets, skriets, lēkts, jāts, ka vecā karavīra stāvs sajuta pra­sību pēc atpūtas. Zirgā sēdēdams, kareivis sāka snaust. Vēl viņš redzēja kādu kociņu vējā lokāmies, vēl saskatija tumsā sava zirga galvu, tad jau ieraudzija sevi kādā plašā dzertuvē. Milzīga alus kanna bija pil­na ar degvīnu. Tikai par nelaimi, dzertuves īpašnieks kāroto trauku ne­nolika vis kareivim priekšā, bet otrpus gara, gara galda uz grīdas. Kareivis paskatijās uz vienu pusi, uz otru. Galdam apkārt apiet nebija nemaz ies­pējams. Ko darīt? Pārsniegsies taisni pāri un paņems kannu. Domāts, darīts! Kareivis sniedzās, bet kā nevarēja, tā nevarēja tikt pie kārotā malka. Te viņš pazaudēja līdzsvaru un krīta pāri galdam ar galvu uz leju. Viņš krīt, krīt. Grīda atveras, un zem tās redzams tumšs bezdibenis, kurā sapņotājs gāžas iekšā. Tumsa draud viņu aprīt un tiešām aprij, jo kareivis jau guļ bez dzīvības uz Ikšķiles ceļa.

Viss zemgaļu karaspēks bija saļniedzis ordeņa kazarmas Rīgas vārtu priekšā. Neviena izlūka, neviena sarga balss nemodināja land- māršala ļaudis. Dziļā miegā kazarmās gulēja ir bruņenieki, ir pārējie vācu karavīri, ir zemju ļaudis. Jau pa atvērtajiem vārtiem gāzās iekšā zemgaļi, kad no daudzo uzbrucēju soļu trokšņa atmodās kāds kalps un pārbijies sāka nelabā balsī bļaut:

«Ienaidnieki! Ienaidnieki!»

Neaprakstams juceklis sacēlās kazarmās. Lībieši un nedaudzie klāt­esošie letgaļi spraucās ārā, lai bēgtu. Retais izglābtos no zemgaļiem, ja viņu ieroči būtu laisti pret šiem bēgļiem darbā. Tikai Sidrabes virsai­tis Vairis tālredzīgi saprata lībiešu un letgaļu stāvokli, saprata, ka visām vietējām tautām un ciltīm vajadzētu apvienoties, bet ne izkaut vienai otru. Tamdēļ zemgaļu vadonis bija stingri piekodinājis saviem kara­vīriem pēc iespējas saudzēt zemju ļaudis. Un kamēr pēdējie muka, zemgaļu ieroči meklēja sev citus upurus.

Pa tam kazarmās arī visi pārējie bija uztrūkušies kājās un ķērās e ieročiem. Vācu karavīri astoņpadsmit ordeņbrāļu vadībā sāka izmisušu aizstāvēšanās cīņu. Kauja norisinājās šaurās vietās starp ēkām un pašās ēkās, tā kā radās iespēja cieši kopā saspiesties un aizstā­vēties pret uzbrucēja pārspēku, šādi apstākļi sākot likās izdevīgi vāciešiem, tomēr galu galā atnesa maz labuma, jo landmāršala cīkstoņi viens pēc otra krita. No bruņeniekiem pieci bija drīz vien beigti, pārējie nāvīgi ievainoti jeb smagi sakropļoti. Tikai trijiem bija vieglākas brūces, kaut arī tie izlikdamies pakrita un gulēja pārējo kaudzē. Tāpat apkauti tika prāvā skaitā vienkāršākie vācu karavīri, kā vietējie, tā piligrimi — krustakarotāji.

Ieilgušās kaujas troksnis tomēr nāca par labu Rīgai pašai. Pilsētā izdzirda, kas notiek kazarmās. Palīgā steigties gan neviens pats neuzdrošinājās. Tas arī nebūtu neko līdzējis. Rīgas pilsoņu karavīri ar skubu aiztaisija ciet pilsētas vārtus un pašā pilsētā sacēla visus kājās. Kas vien spēja ieročus nest, skrēja uz mūriem, lai aizstāvētos līdz izmisumam pret nikno ienaidnieku. Vēl zemgaļu nelielā daļa nobeidza cīņu kazarmās, kad Vairis ar vairākumu atsteidzās pie Rīgas vārtiem. Bet bija jau par vēlu. Sidrabes virsaitis, kā labs kara lietu pazinējs, tūlīt saprata, ka uzbrukt Rīgas apcietinājumiem bez iepriekšējas pamatīgas sagatavošanās, bez kārtīgas apsēšanas, bez cietokšņu sturmēšanas mašinām būtu bijis bezprātīgi. Tam dēļ viņš atstāja Rīgu mierā, pūlēdamies izviļināt vāciešus uz kauju klajā laukā. Tomēr ne landmāršals,ne birģermeistara vīri tagad ne soli nebūtu spēruši ārpus mūriem, lai notiktu kas notikdams. Tagad pārmērīgas uzpūtības vietā pilsētu bija pārņēmušas briesmīgas bailes no zemgaļiem. Tiešām, izbailes nebija bez pamata: visus, kas lauztos iz Rīgas laukā pretim Vairim, droši vien sagaidītu kazarmju karavīru liktenis. Zemgaļu vadonis taisni kārot kāroja, lai pilsētā noslēpušies vācieši sadūšotos un uzbruktu viņa karavīriem. Tikai velti bija uz to cerēt, velti bija gaidīt tamlīdzīgu vācu rīkošanos.

Drebēdami no mūriem noskatijās Rīgas aizstāvētāji, kā nakts tumsā izšāvās no tuvējām kazarmēm uguns liesmas. Zemgaļi bija aizdedzinājuši ēkas, iepriekš izgādājot ārā drošībā zirgus, pārtikas un apģērbu krā­jumus, kā arī visus ieročus, īsi sakot, visu, kas varēja palielināt un kuplināt ar uzvaru iegūto bagātīgo kara laupijumu.

Vai tagad varenais landmāršals jeb saprātīgais, saimnieciskais birģermeistars tiks iekārdināti steigties ar visiem saviem spēkiem pa vārtiem ārā no pilsētas, lai apslāpētu ugunsgrēku un lai atņemtu ienaidnieku rokās kritušo kara laupijumu? Velti Vairis varēja uz to gaidīt.

Uzausa diena. Zemgaļi postija pilsētas apkārtni. No Rīgas mūriem vācieši daudz ko varēja redzēt, bet palīgā nevienam nesteidzās. Tikai kad zemgaļi aizgāja pavisam projām, tikai tad uzlasija kritušos un ievainotos. Drīzi visās malās skanēja dievkalpojumu dziesmas, izvadot uz kapu vietām zemgaļu apkautos karavīrus, kā augstos, tā zemos.

Steidzīgi jāja vēstnesis no Rīgas uz Cēsīm pie ordeņa mestra Vilekina, lai paziņotu par notikušo. Visur nelaimes vēsts sacēla lielu uztrau­kumu. Gudrais ordeņa mestrs redzēja, ka jāpaceļ savējo sašļukušo drosmi un tāpēc noteica:

«Dieva prāts lai notiek visur un arvienu! Pateiksimies Viņam kā par zaudējumiem, tā par balvām — par visu, ko mums piešķir Viņa žēlastība, jo neko Viņš nedara bez iemesla. Ja mums visur veiktos labi vien, mūsu dvēselēm tas nemaz nenāktu par glābiņu. Dievs zina loti labi, kas Viņam ar mums darams. Viņa griba lai notiek! No vēl lielākām nelaimēm mēs agrāk ne reizi vien esam atspirguši. Cik bieži ari esam laimīgi." bijuši piedzīvodami, ka mums tiek piešķirta liela debesu labvēlība. Kad mums nākošo reizi sagaidama tā Kunga žēlastības parādīšana, par to zina, ļoti labi zina augstais Dievs, kas ir pati žēlastība. Kaut tas Kungs mums palīdzētu visās grūtībās turēties pēc Viņa prāta.

Kaut Rīga netika ieņemta, tomēr Vairis bija ļoti apmierināts ar karagājiena panākumiem. Tagad likās skaidra lieta, kā jārīkojas pret vācie­šiem. Viņi posta un laupa Zemgali. Ar tādiem pašiem darbiem zemgaļiem ir jāatmaksā pretiniekiem. Šoreiz bija nopostītas Rīgas pilsoņu saimniecības pilsētas apkārtnē, bija apkauti vācu spēki, kas iedrošinājās uzstāties pret zemgaļiem. Pašreiz iegūtais un nākotnē vēl ceramais laupijums ar uzviju drīz vien spēs atlīdzināt zaudējumus, ko nodara Zemgalei Svētkalna vācieši un pārējie viņu ieroču brāļi. Tā tad Vairim reizi pēc reizes iebrūk Livonijā. Ja vācieši uzstāsies ar lieliem spēkiem un ielaidīsies atklātā kaujā, tad jāpanāk uzvara. Un Svētkalna pils komturs ar saviem karavīriem steidzīgi aizmuks uz Rīgu, atstādami nolādēto pili neaizsargātu zemgaļu rokās.