RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

Tomēr ne visi zemgaļi atstāja Tērvetes novadu. Bija arī dala, kas palika savās vecajās vietās un padevās vāciešiem, pakļāvās liktenim. Sie palicēji dzīvību būtu atdevuši par dzimteni, bet atstāt dzimtās vietas bija grūtāki, kā zaudēt dzīvību. Svētkalna pilī labvēlīgi pieņēma paze­mīgos. Tur valdi ja prieks un sajūsma par nedzirdēti labiem, negaidītiem panākumiem.

Kad Vairim aizrādija uz Tērvetē palikušajiem zemgaļiem, saucot visus par briesmīgiem nodevējiem un izsakot domas, ka taisni viņus kā pirmos jāsoda uz stingrāko, jaunais virsaitis domīgi atbildēja, ka pa­došanās vāciešiem gan riebīga lieta, bet ka tomēr katrs var iedomāties, cik grūti, neiespējami grūti ir cilvēkiem šķirties no vietām, kur viņi auguši, kur pavadijuši visu līdzšinējā mūža daļu, kur pieraduši pie katra krūmiņa, katras taciņas. Saprata Vairis, ka mājās palikušie tērvetieši nebūt nav vācu draugi, bet ka viņi sajūt briesmīgo nelaimi pašā padevībā vā­ciešiem un pie pirmā izdevīgā gadijuma neapslāpējamā naidā uzstāsies pret saviem jaunajiem kakla kungiem. Par gaidītās izdevības rašanos i Vairis gribēja parūpēties drīzi jo drīzi.

Pa tam visa Zemgale nodrebēja, padzirdot par Tērvetes nodedzi­nāšanu. Lai arī trūka zemei kopīga vadoņa, tomēr visa tauta norau­dzījās ar godbijība <\z valdonīgo Tērveti, kuru katrs zemgalis uzskatija par visu zemi apvienojošo vietu. Ap Tērveti vijās seno varoņu darbu nostāsti. Tur vēl daudzu atmiņā bija valdijuši pēdējie varenie zemes * valonieki, visas tautas vadoņi. Pēc Tērvetes nodedzināšanas zemga- \ jiem likās, ka pienācis pats pēdējais laiks atkal apvienoties, atkal iecelt kopīgu vadoni. Tomēr šādai atzīšanai nesekoja nekādi redzami ļj panākumi: domas un pat spriedelēšanas nepārvērtās darbos. Un Zem- ' gale ar Tērvetes pils nozušanu no zemes virsus izrādijās vēl vairāk 1 saskaldīta, kā pirms tam. Nebija pat vairs ne centra, kas varētu vienot .' un saistīt visus ap sevi.

, Priecājās un ne bez iemesla ienaidnieki-vācieši. Bija arī par ko priecāties. Aukstasinīgi pārdomājot, katrs varēja spriest, ka Zemgale, šis stiprais, Rīgai tik tuvais ienaidnieks, ir nopietni slims un tuvojas savas neatkarības galam. Drīz šis vācu pretinieks var palikt pilnīgi vārgs, nespējīgs kaitēt saviem nelabvēļiem. Bet pati Zemgale ir nedomāja i vēl par kaut kādu padošanos. Vēl Vairis cerēja daudz ko saglābt, , cerēja atjaunot tēvzemes labklājību. Daudzi Zemgalē domāja tāpat, kā jaunais Sidrabes virsaitis. Varoņu zemē vēl netrūka, karotāju bija vēl diezgan. Vēl svārstijās likteņa svaru kausi, un nemaz nebija galīgi izšķirts, kurš no tiem pacelsies uz augšu, kurš noslīks uz leju līdz , bezcerības stāvoklim.

Tērvetes bēgli novietojās Raktes novadā. Uzsākto Vaira kara gājienu uz Tērveti pārtrauca, jo nebija vairs, kam iet palīgā. Nebija arī vairs pamata pārmērīgai steigai. Vajadzēja rīkoties ar apdomu. Vairim likās, ka ar tiešiem uzbrukumiem Svētkalna pili būs grūti saņemt, un šādi uzbrukumi prasīs par daudz lielus cilvēku upurus. Sidrabes virsaitis cerēja, ka vācu pili Zemgales vidū izdosies tāpat piebeigt, kā tas bija paveicies jau reiz agrāk, kad vācieši paši bailēs atstāja savu Zemgalē celto Dobes pili. Tas bija noticis pirms gadiem 30. Dobi vācieši bija uzcēluši ar tādiem pat nolūkiem, kā pašreiz Svētkalna pili. Arī tā bija tikusi stipri nocietināta un labi apgādāta. Arī pie tās žemaiši velti izmēģinājās ar pils ieņemšanu. Tomēr, kad vāciešus sakāva Durbes kaujā, 'iņu karavīri Dobi steidzīgi atstāja. Viņi muka par galvu, par kaklu projām no Zemgales. Tā tad vajadzētu atkal sakaut, krietni sakaut vāciešus atklātā kaujā un Svētkalna pils vairs nemaz nebūs vajadzīga svešniekiem, jo viņiem nāksies rūpēties par savas zemes drošību un vāci nedrīkstēs palikt dziļi Zemgalē — stipru ienaidnieku zemē. Tomēr arī Svēfkalna vāciešus vajadzēja patramdīt. Tamdēļ Vairis kādu laiku uzglūnēja jaunās pils iemītniekiem. Dažs labs vācietis, kas devās laukā no sargājošā cietokšņa vai nu pamedīt, vai sacirst malku, vai citos nolūkos, neatgriezās vairs mājās pie saviem biedriem. Arī vācieši rīkojās uzņēmīgi.

Pats Svētkalna komturs Gerhards īsā laikā divas reizes uzbruka Dobeles novadam, apkāva vairākus zemgaļus un steidzīgi atgriezās savā pilī, tomēr neko sevišķu nepanācis. Bruņenieka Klausa vadībā, savukārt, notika uzbrukums Raktei. Ari tur neko lielu nepanāca, bet tomēr šis tas bija nopostīts un arī šoreiz daži zemgaļi krita. Vairāk Svētkalna vācieši sava nelielā skaita dēļ nevarēja panākt. Cietoksnī novietotā karaspēka uzdevums bija postīt un nemitīgi traucēt zemga­ļus, apdraudot mantas drošību un sievu, bērnu un pārējo dzīvības. So uzdevumu tad nu arī pildija Svētkalna pils iemītnieki, pildija uzcītīgi vien, kaut arī pie reizes paši noderēju par medijumu pretinie- kiem-zemgaļiem.

Arī bruņeniekam Klausam, atgriežoties mājās no Raktes, gandrīz no­gāja slikti. Vāciešiem uzglūnēja Vairis ar prāvākiem spēkiem. Droši vien visa Klausa nodaļa būtu pārvērtusies no cilvēku mediniekiem par nome­dītiem. Tikai vācieši izlietoja aplinkus taciņas un nejāja pa īsto ceļu, pie kura bija apmetušies sidrabieši, cerēdami vāciešus tur sagaidīt. Jādami pa taciņām, vācieši jau bija paspējuši nokļūt Svētkalna pils tuvumā. Viņi jutās tik droši, ka ļāva savam jautrajam gara stāvoklim vaļu un ņēmās dzie­dāt. Tas vērsa zemgaļu uzmanību uz pielaisto kļūdu uzglūnēšanas vietas * izvēlē. Steidzīgi Vairis ar saviem ļaudīm devās turp, kur atskanēja jautrās vācu dziesmas. Vācieši vairs nesteidzās. Tamdēļ zemgaļi viņus panāca. Uzbrukums nāca negaidīts. Dziesmas pēkšņi apklusa. Tomēr Svētkalns bija jau tik tuvu, ka vāciešu vairums paspēja samukt pils patvērumā. Tikai uz kādu desmitu viņu karavīru atgriešanos Svētkalna cietokšņa vārti velti gaidija. Nesagaidītie bija tās dienas sidrabiešu medijums, jo to dienu zemgaļi bija mednieki un vācieši medijamais.

Tā zemgaļi ar vāciešiem pastāvīgi mainījās lomās. Vieni medija ot­rus, kamēr uzdūrās pretinieku pārspēkam un paši pārvērtās par mediju­mu. Neskatoties uz cilvēku zaudējumu, ordenis no asiņainās spēles cieta daudz mazāk, kā zemgaļi, kuriem Svētkalna pils vācieši bija gandrīz dur­vju priekšā un tamdēļ spēja apdraudēt un graut zemes labklājību. Tur­pretim vāciešu valsts dzīvības nervi atradās daudz tālāk no pretinieka ieročiem, otrpus Daugavas. Laimīgā, bezbēdīgā brīvas tautas dzīve Zemgalē bija saindēta līdz pamatiem.

Ilgi tāds stāvoklis nevarēja vilkties. Izejai vajadzēja rasties. Vairis domāja, ka viņš visu izlabos, visu pagriezīs uz labo pusi, uzvedīs atkal dzīvi uz vecajām tekām, atjaunos zemē agrākos zelta laikus, ja tikai zem­gaļiem izdosies stipri sakaut vāciešus.

Jāl Svētkalna pils bija padari/usi dzīvi Zemgalē asiņainu, neiespē­jamu. Vajadzēja meklēt izeju, darīt galu šim stāvoklim. Vairis to gribēja panākt. Gan, plēšoties sīkās cīņās ar jaunās pils vāciešiem, bija palaists garām izdevīgais ziemas laiks, tomēr vilcināties un atlikt visu līdz nā­košai ziemai jeb kaut arī tikai līdz rudenim nebija iespējams, jo Svēt­kalna vācieši par daudz smagi gūlās virsū Zemgales ļaudīm.

Tikai ar karaspēku savākšanu Vairim tagad neveicās nemaz. Tērvetes krišana bija galīgi sagrāvusi Zemgales vienību. Trūka senā, parastā vie­nojošā centra. Visi saprata un atzina, ka vajadzīgs kopīgs vadonis, fo- mēr otru par tādu atzīt retais bija spējīgs. Daži novadi, kas pirms Tēr­vetes krišanas vēl bija pierunājami sekot Vairim karā pret vāciešiem, ta­gad kavējās ņemt līdzdalību Sidrabes virsaiša gaitās. Bez tam, iepe­rinādamies Zemgales vidienē — Svēfkalnā, vācieši bija panākuši, ka prāvus zemes apgabalus stipri iespaidoja svešā vara. Tur vietējie zemgaļi nedrīkstēja vairs brīvi rīkoties, nedrīkstēja vairs darīt vienīgi to, ko pašu sirdis kāroja. Tā tas bija Tērvetes novadā, kur vecajās vietās pārpalikušie iedzīvotāji nespēja vairs ne pirkstiņa pakustināt pret vācie­šiem. Puslīdz līdzīgā stāvoklī bija nonākušas arī gandrīz visas Upmales zemes, Mežotnes novadu līdzskaitot. šie Zemgales apvidi sāka galīgi ieslīgt vācu varas apkampienos, pateicoties Svētkalna pils darbībai.