RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

lai tad varētu aizdedzināt visu pili. Gan pie tam tika arī sviesti šķēpi un šautas bultas uz vāciešiem, tomēr pēdējie atradās aiz žogiem un no­darija daudz lielākus zaudējumus uzbrucējiem, nekā paši cieta no tiem.

Tādējādi žemaiši un zemgali bagātīgi lēja savas asinis. Daudzi viņu karavīri drīz vien bija krituši vai ievainoti. Sārti asins plankumi uz nesen tik baltā sniega pletās arvien vairāk un vairāk plašumā, palika arvienu tumšāki un tumšāki. Tomēr uzbrucēji neatlaidās. Viens mēģinā­jums ieņemt pili sekoja otram. Kritušo un ievainoto skaits pieauga.

Ar pārcilvēcīgām pūlēm beidzot izdevās dažas nojumes piebīdīt pie pils grāvjiem, bet kareivju skaits viņās bija pa tam paspējis sarukt. Pārpalikušie nelielā skaita dēļ nevarēja izmantot nekavējoši savu iz­devīgo stāvokli. Kamēr piesteidzās palīga spēki, vācieši laida darbā sviežamās mašīnas tieši pret tuvu klāt pieslīdējušām uzbrucēju ierīcēm. Svētkalna pils aizstāvji guva panākumus. Zemgaļu ierīces drīz vien 0 tika pa daļai sagrautas, un viņu vēl dzīvi palikušie aizstāvji cieta tālākos zaudējumus.

Cīņa vilkās cauru dienu. Līdz pat vakaram izveda pārdrošos uzbru­kumus. Līdz pat vakaram turpinājās nevajadzīgā pašiznīcināšanās. Ar apbrīnojamu drosmi un pašaizliedzību žemaiši un zemgaļi pūlējās ieņemt vācu cietoksni, maksādami ar savām pašu dzīvībām par bez­bailību.

Pat vācieši bija nokusuši līdz nāvei un ar ilgošanos gaidija tumsu, kurai vajadzēja atnest, mazākais, pārtraukumu negantajā cīņā. Svētkal­na pilī gan kritušo nebija daudz, arī ievainoto samērā nebija daudz, tomēr neatlaidīgie pretinieku uzbrukumi iedvesa apcietinājumu aiz­sargātājiem nedrošības sajūtu. Kas varēja galvot, ka nolādētie pagāni, savu dievu atbalstīti, netiek kādā vietā pāri vaļņiem un žogiem? Un tad? Nu, par tāļāko labāk ir nedomāti Un katrs vācietis ar divkāršu sparu laida ieročus darbā.

Beidzot iestājās nakts. Uzbrukumi cietoksnim mitējās. Uzbrucēji savāca kopā kritušos un ievainotos. Žemaiši bija galīgi sašļukuši. Viņi sadedzināja savus kritušos, novietoja uz ragavām ievainotos un, drūmi klusēdami, atstāja nelaimes vietu, uzsākdami vēl tai pašā naktī atpakaļ- p ceļu uz mājām. Viena viņu daļa bija divas dienas pirms Vaira ierašanās Raktē pagājusi šai pilij garām un stāstijusi, ka žemaišiem vien pie Svēt­kalna pils bijis pusceturta simtu kritušu. Ceļā arī esot vairāki miruši un nāve draudot droši vien vēl krietni prāvam skaitam, jo neesot cerību uz daža laba grūti ievainotā izveseļošanos.

Vairis nosprieda, ka tomēr vēl nav viss zaudēts. Sabiedrotie žemai­ši bija projām, bet zemgaļi paši vēl spēja turpināt iesākto darbu. Varbūt izdosies ar labākiem panākumiem novest to līdz kārotam galam: līdz Svētkalna pils iznīcināšanai. Vairis nosprieda steidzīgi doties uz Tērveti ar visiem sapulcinātajiem karavīriem. Arī virsaitis Gaidulis uzskatīja ^ šādu rīcību par vienīgi pareizu un pievienoja Raktes karavīrus sidrabie- šiem.

Jau zemgaļu rindas bija devušās no Raktes pils ārā un izstiepās pa Tērvetes ceļu, nozuzdamas ar priekšgalu aiz birstalas. Jau Vairis, at- vadijies no Gaismītes un viņas vecā tēva, kas palika mājās, sēdās pils pagalmā savā zirgā, kad notika kaut kas gluži neparedzēts, negaidīts, pat sapņos nesapņots.

Iz birzes izslīdēja un lēni vilkās uz Raktes pusi ragavu rindas, ļaužu pulciņi, jātnieki, kājnieki, kareivji, sirmgalvji, sievas un bērni. Pat daži rati grieza savus riteņus pa sniegoto ceļu. Raktes un Sidrabes karavīri nogāja un nojāja nost no iebrauktām sliedēm, lai pagrieztu pretējā virzienā kustībai ceļu, un apstājās. Kamēr no augšas pils vārtos Vai­ris un pārējie nesaprašanā brīnijās, ko tas viss varētu nozīmēt, mājās atgriezās karavīru priekšgalā izjājušais Raktes virsaiša dēls Miervaldis. Viņam iepakaļ jāja kāds svešs jātnieks. To sākot pilī neviens nepazina. Tikai pēc dažu acumirkļu klusēšanas Vairis iesaucās:

«Bajārs Kalsis! Bet kāds tu izskaties! Tevi jau nemaz nevar pazīt!»

Tiešām, kas agrāk bija kādreiz redzējis lepno, stalto, krāšņi tērpušos Tērvetes novada labieti, pašapzinīgo Skujenes kungu, tam ne viegli bija iedomāties, kā šis augstmanis pats stāv acu priekšā nodriskātā tērpā, kā salīcis sirmgalvis. Viņš vairāk atgādināja lūdzošu ubagu, nekā bajāru. Ar nogurumā un vējā sasarkušajām acīm viņš paskatijās uz Vairi, pārlaida skahjš pār apkārtējiem un trīcošā balsī sāka runāt:

«Augsto Sidrabes virsaiti! Piedod man, piedod man! Arī uz mani krīt vainas daļa, ka mums Zemgalē vēl līdz pat šim nav visas zemes kopīga vadoņa. Ja Tērvetē būtu sēdējis tu kā varens valdnieks, droši vien nekas ļauns nebūtu noticis. Nepieredzētu mēs visas tās nelaimes, kuras dievi kā atmaksu par cilvēku ļauniem darbiem un patmīlīgiem nodomiem ir mums uzlikuši. Tu saki, ka mani nevar pazīt. Kā lai arī mani pazītu? Kas no manis ir vēl pāri palicis? Pat sava pajumta man vairs nav! Ja žēlsirdīgi cilvēki mani nelaidīs pie sava pavārda uguņa sasildīties, tad bajāram Kalsim būs jānosalst kaut kur ceļa malā zem eglītes vai zem kadiķu krū­ma. Pelnijis es arī būtu šādu likteni, pārpilnam esmu to izpelnijies! Kur man, vecam muļķim, vajadzēja pielikt visas pūles, lai Tērvetes pilī drīzāk ierastos visas Zemgales virsaitis, lai Zemgales tautai būtu vado­nis, tur es stulbumā iedomājos pats kļūt par diezin kādu lielkungu. Nu, te es esmu! īsts lielkungs! Viens darbs man tomēr vēl jānokārto. Tad varat dzīt mani mežā vilkiem par barību. Tur man tiešām būtu īstā izpel­nītā goda vieta. Augsto Raktes virsaiti! Uz tavu pili es atvedu šo zobenu, Zemgales valdnieku zobenu. Tērvetē tam pagaidām nav pajumtes. Paglabā šo ieroci. Tas pazīst Nameja, Viestura un daudzu citu vēl senāko laiku slaveno vadoņu rokas spiedienus. Paglabā, augsto virsaiti, ieroci tik ilgi, kamēr mūsu zemei rodas atkal īsts, varens visas tautas vadonis. Man gribas cerēt, ka ilgi šis dižciltīgais tērauds nepaliks bez sava kunga un lietotāja.»

To teicis, Kaisis pasniedza dievu svētīto zobenu sirmajam Gaidulim.

Tas paņēma ieroci, nesaprašanā vērodams runātāju. Arī nesaprašanas izsaukts bija Vaira sauciens:

«Kas tad īsti ir noticis? Mēs pašulaik dodamies ceļā uz Tērveti, lai pa­līdzētu jums. Ceru, ka tiksim galā ar vāciešiem Svētkalnā.»

«Par vēlu! Tas Tērvetei nevar vairs neko līdzēt.» Un Kaisis nokāra galvu.

«Iedomājaties tikai!» Iebilda Miervaldis. «Viņi paši ņēmuši un no­dedzinājuši Tērvetes pili.»

«Ko? Kas?» Stomijās Vairis.

Arī visapkārt atskanēja izbrīnās saucieni, jo pilī bija sākuši atgriezties Raktes un Sidrabes karavīri. Visur dzirdēja žēlojamies: «Nodedzi­nājuši Tērvetes pili! Paši nodedzinājuši?»

Pēc žemaišu aiziešanas Tērvetē bija sākušās galīgas jukas un ne­saprašanās. Vadoņa trūka. Labieši darija, kas katram izlikās noderīgāks un labāks. Bieži viens rīkojās tieši pretim otram. Kur viens sūtija kara­vīru pulciņu, tur otrs sauca atpakaļ. Neviens vairs nesaprata, kam jā­klausa, kas jādara. Nezināja to arī paši vecajie un labieši. Sievas vai­manāja par kritušiem. Bērni raudāja.

Kad otrā dienā vācieši bija palikuši tik pārdroši, ka gandrīz pie pašiem Tērvetes pils vārtiem uzbruka ar pārspēku kādam desmitam zemgaļu un pusi no tiem nokāva, apjukums zemgaļu pilī pieņēma neap- rakstamus apmērus. Noturēja vecajo un labiešu apspriedi. Tur arī skaidri bija manams vadoņa trūkums. Karavīru, drošsirdīgu cilvēku vēl netrūka, bet neviens neprata un nespēja apvienot spēkus un vadīt tos noteiktā virzienā. Par atdošanos vāciešu varā neviens apspriedē neiedroši­nājās ne vārdiņa bilst, tomēr arī cerības uz labu gala iznākumu nebija nevienam. Sadusmoti, novārguši, ļaudis nosprieda nodedzimāt un no­postīt visu, kas tikai būtu dedzināms un postāms, atstāt postažu vā­ciešiem un doties uz Rakti. Tūlīt sabrauca pilī un tās tuvumā visu, kas bija braucams un kustināms: ir ragavas, ir pat ratus, iesēdināja tur iekšā bērnus, nespējniekus un ievainotos, salika vezumos visas labākās un vērtīgākās mantas, nodedzināja pili līdz pamatiem un tad devās ceļā, projām no dzimtajām vietām svešumā. Zemgaļu karavīru pie Tērvetes bija vēl tik daudz, ka neviens Svētkalna pils vācietis neie­drošinājās viņus traucēt jeb tiem uzbrukt, kamēr visi turējās vienkopus.