RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

Vairis sastapa savu iecerēto, vēl pat nesasniedzis Raktes pili. Gaismī te jādelēja Sidrabes virzienā, saprotams, Zīgberta pavadībā. Aiz ceļa lī kuma Vairis izdzirda viņas jautros, skanīgos smieklus. Ceļam asi pagrie­žoties, Sidrabes virsaitis gandrīz sadūrās krūtīs ar Zīgbertu. Jaunā zem gala acis dusmās zvēroja. Tikai visi sagatavotie asie pārmetumi aizmirsās, kad Vairis ieraudzīja Gaismīti. Jaunavas no atkalredzēšanās prieka sasar­kušajā ģīmītī spulgoja tāda laimes pārpilnība! Tik negaidīti viņa sastapa izredzēto vīrieti. Arī Vairim visas dusmas izgaisa. Tā ap ugunskuru dūmi lokās melni un draudoši mutuļu mutuļiem, bet, pacēlušies gaisā, tie iz­klīst un iznīkst, galīgi pazuzdami novērotāja acīm zem plašajām, dzid­rajām debesīm. Skaidrie Gaismītes skati, kas tik noteikti liecināja, ka jau­nava nekādu noziegumu neapzinas, lika Vairim aizmirst visus sagatavotos bargos pārmetumus. Ceļā līdz pilij un vēlāk Zīgberts bija pilnīgi aiz­mirsts. Otrā dienā atkārtojās tas pats. Grāfs pat nedabūja vairs redzēt Gaismītes. Viņam sāka palikt garlaicīgi.

Taisni to dienu svešajam augstmanim radās vēl citādas nepatikšanas, Līdzpaņemtais letgalis izskaidroja Zīgbertam, ka vajadzētu nekavējoši jāt projām no Raktes. Visā plašā apkārtnē esot sajūtams kaut kas stipr draudošs: jādelējot karavīri, tiekot pārvadāti ieroči, notiekot apsprie des, ļaudis svešniekiem uzmetot tik naida pilnus skatus, ka mugurai sa metoties auksti. Tagad vēl atjājis šis svešais virsaitis, kas, acīm redzot, eso visā Zemgalē ievērojams vīrs. Viņš nemaz neslēpjot savu duimu pilnc gara stāvokli un, bez šaubām, novēlot godātajam grāfa kungam un visien viņa neievērojamiem kalpiem drīzāk nokļūt paradīzes jaukumos. Ar ziema neesot tālu.

Zīgberts tomēr sākot tiepās. Viņam vēl negribējās atstāt Rakti. Nākošā dienā grāfam izdevās sastapt Gaismīti. Tomēr prieka no šīs tikšanās iznāca maz. Gaismīte izskaidroja, ka viņai neesot laika ne izjāt kopā ar Zīgbertu, ne arī ilgāk patriekties ar burgundieti, jo atjājis esot viņas līga­vainis, un jāsteidzoties pie tā. Pieminot Vairi, Gaismīte tik laimīgi smai­dīja, ka grāfs jutās aizskārts un uz vietas paziņoja par savu nodomāto aizjāšanu, jo esot jau pietiekoši ilgi apgrūtinājis ar viesošanos Raktes pils iemītniekus. Gaismīte gan izskaidroja, ka nekāda apgrūtināšana ne­esot bijusi. Tomēr viņas vārdi Zīgbērtam likās izteikti tik vienaldzīgā balsī, ka grāfs gribēja sodīt visu Raktes novadu ar paātrinātu projām došanos, lai tādējādi šejienieši zaudētu augsto godu un lielo laimi pašu acīm skatīt viņa cienijamo personu savā zemē. Tikai drīz vien Zīgbertu no jauna pārņēma tā kā žēlas. Tā tad Gaismīte viņam nepiegrieza ne ma­zāko ievērību, šis atjājušais pagāns bija viņas līgavainis. Tādu lāci ievē­rot vairāk kā augsti dzimušo Burgundas bruņenieku grāfu Zīgbertu. Tas bija apvainojums, kuru varēja nomazgāt tikai ar asinīm. īsi un ātri Burgundas dižciltīgais varonis nosprieda nosviest Vaira priekšā cimdu par zīmi, ka izaicina virsaiti uz divkauju, pie tam uz asiņainu cīņu, kamēr viens no dalībniekiem krīt jeb kamēr Vairis atzīst sevi par uzvarētu. Ar šādu lēmumu galvā, pie tam ar lēmumu, kas likās negrozāms un galīgs, Zīgberts tai vakarā iemiga.

Otrā rītā tomēr bruņenieks sāka šaubīties par savas apņemšanās pareizību. Vai tomēr viņš, kristīgs augsti dzimis grāfs, drīkstēja aicināt uz divkauju pagānu? Bez tam dāma, kuras dēļ vajadzētu notikt divkaujai, šī nebija kristīga? Un kas no visa tā varēja iznākt? Precēties ar Gaismīti jau viņš, Zīgberts, ir nedomāja. Vai tad šī meitene tiešām bija sagrozījsi bruņniecisko galvu? Tā bija galīga neiespējamība! Nāktos taisni smieties! Kādēļ ar divkauju izrādīt savas jūtas, kuras galu galā nemaz nevarēja nākt par godu Zīgbertam pašam? Bez tam, šo jūtu taču nemaz nebija, lai tas pagānu meitēns, kas neprot cienā turēt īstu bruņniecisku vīrieti, ņem savu izredzēto — tumšo pagānu. Tāds jau viņai ir piemērots! Lai viņi precas un dzīvo laimīgi! Grāfam Zīgbertam visā visumā abi ir un paliks mūžam vienaldzīgi. Tikai jātaisas labi drīz projām no Raktes, kamēr tiešām neuzbrūk kāda liksta, kā to bailīgi pareģo tulks-letgalis.

Domāts — darīts. Drīz vien Zīgberts ar abiem pavadoņiem jāja uz Rīgas pusi. Nodomu apmeklēt Lietavu viņš bija atmetis galīgi. Ceļā, neatskatoties uz visu gudro pašpārliecināšanu, Zīgberts tomēr loti bieži ar lieām žēlabām piedomāja pie Raktes virsaiša nekristīgās meitas zibšņošām acīm. Reizi grāfs pat apturēja zirgu, gribēdams pagriezt lopiņu atpakaļ uz Rakti, bet tūlīt apķērās, savaldījās un, galu galā, pēc vairāku dienu jājiena laimīgi sasniedza Rīgu. Tur viņš nonāca vēl taisni laikā, varētu ar pēdējo kuģi tanī pašā rudenī atgriezties tēvzemē. To bruņenieks Zīgberts arī izdarija, kaut gan Rīgā visādi raudzīja viņu pārliecināt, lai atliekot savu aizbraukšanu un ņemot dalību karā pret Ze mgali. Iebrukums pagānu zemē tikšot ziemā izvests plašos apmēros. Ordeņa brāli iztēloja loti pievilcīgās krāsās priekšā stāvošos kareiviskos piedzīvojumus. Tomēr Zīgberts vairs nekāroja pēc cīņām un jauniem pieredzējumiem Zemgalē. Viņš pavisam negribēja ņemt dalību kara gājienā pret šo zemi, uz kuru tagad Burgundas bru­ņenieks raudzījās pavisam citādām acīm, kā pirms sava jājiena uz Rakti. Zemgale, kā likās, bija palikusi it kā tuvāka un pat pa daļai mīļa, neskatoties uz savu nosodāmo pagānismu. Tā Zīgberts aizbrauca steidzīgi vien no Rīgas un atgriezās savā tēvzemē ar dziļas neapmierinātības sajūtu, kuras iemeslu viņš pats negribēja ne izdibināt, ne atzīt.

Vairis priecīgs un laimīgs atstāja Rakti, kā jau iemīlējies jaunek­lis, kura iecerētā drīz vien paliks viņam par mūža biedreni. Tiešām ir Vairis, ir Gaismīte nešaubījās, ka kāzas dzers tūlīt pēc tuvā kara, ku­ram katrā ziņā laimīgi jābeidzas. Gaismīte jāšus pavadija savu tautu dēlu, Vairim Rakti atstājot. Visu laiku abi spriedelēja par dzīves iekār­tošanu, par viņas daždažādiem jaukiem sīkumiem. Cik laimes, cik prieka abi pārdzīvoja pie šādām sarunāml Šķirties būtu bijis pilnīgi neiespē­jami, ja tikai šķiršanās grūtības nepalīdzētu pārvarēt apziņa, ka nere- dzēšanās laiciņš nebūs ilgs un ka drīz abi būs nešķirami, pavisam nešķirami.

Mājās — Sidrabē, Vairis nedabūja ilgi pabūt. Jaunais virsaitis piere­dzēja, cik nemiera un rūpju pilna dzīve ir tam, kas uzņemas tautas vadoņa lomu. Tikko Vairis bija izjādelējis Mežotnes novadu, tikko viņš bija galīgi nokārtojis visus Zemgales rītus, tikko viņam likās, ka visas grūtības novērstas, visi šķēršļi pārvarēti, te pienāca ziņas, ka Dobeles virsaitis Lāčaris jauc Zemgales vakarus. Nerunājot nemaz par pašu Dobeli, kura netaisijās iet Vairim līdzi karā, arī vairāki Spārnes un Dobes bajāri — labieši, sāka palikt dzirdīgi. Lāčara kūdīšanām, ka neesot taču jādejo pēc svešās Sidrabes svilpes. Sevišķi tas bija sakams par Eglones un Blīdenes kungiem.

Vairim ziemas sākumā nācās kara uzsākšanu atlikt uz kādu laiciņu un steidzīgi jāt uz Zemgales vakariem, lai tur pārliecinātu pārlieci­nāmos un nokārtotu nokārtojamo. Pavēlēt jau tur Vairis nevarēja. No­kārtot nemaz nenācās tik yiegli. Tas prasija ilgāku laiku. Beidzot likās, ka sasniegti vislabākie panākumi. Gandrīz visa Zemgale bija nosprie­dusi sekot Vairim kara gājienā pret vācisko Livoniju. Apmierināts un priecīgs, Sidrabes virsaitis steidzīgi jāja uz mājām. Labo gara stāvokli palielināja vēl apziņa, ka pa ceļam jāiegriežas Raktē, kur taču mājoja izredzētā.