RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

Kad kara kalps Veldzēns, aizgriezdamies aiz ceļa līkuma, atskatījās atpakaļ, viņš ieraudzīja, ka Gaismītes zirgs bez jātnieces, nogā­jis ceļa malā, sniedzas pēc zaļām krūmu lapām, bet daiļā Raktes vir­saiša meita sēd Vairim priekšā uz segliem, apķērusies ar abām rokām • jaunajam virsaitim ap kaklu, un pati ieslēgta jaunekļa stipro roku ap­kampienos. Veldzēns steidzīgi novērsās un paskubināja zirgu, lai drīzāk pazustu aiz ceļa līkuma un netraucētu ar neaicinātiem skatiem pašu virsaiti nopietnā darbā. Tik ai gabaliņu pajājis, kara kalps zīmīgi no­svilpās.

Šķiroties, Vairis teica savai ļaudaviņai:

«Nekavēšos nosūtīt preciniekus uz Rakti pie tava tēva.»

«Manu mīļo, nedari vēl to.» Nočukstēja Gaismīte. «Papriekšu tev jāsavalda vācieši un jātiek par visas Zemgales virsaiti. Tad ved mani! uz Tērveti.»

«Bet cik jauki iznāktu jau šo rudeni nodzert mums kāzas.» Vairis cē­la iebildumus. «Sidrabē mums arī būtu mīļa dzīve, kamēr…»

«Nē, nē! Es tevi lūdzu.» Pretojās draiskuļodamās Gaismīte. «Kad apprecēsimies, tu apslinksi un varbūt nemaz nepūlēsies tikt par visas Zemgales virsaiti.» Tad jaunava palika nopietna un piebilda: «Es negribu būt vainīga, ka tu nesasniegtu godu, ko izpelnijies. Tiešām, viņa cie­nīgs ir mans dārgais draugs. Pa priekšu Zemgale, tad mūsu pašu laime. Vispirms domāsim par visas tēvzemes plaukšanu, tikai pēc tam par pašu dzīves gaitām. Cik lepna es būšu uz tevi, kad tu mani aizvedīsi uz Tērveti.»

«Tas var vilkties vēl dažu gadu.» Noteica Vairis domīgi.

«Kas par to!» Ķircinādamās, nosmējās Gaismīte. «Cenšoties pēc kāzām, pēc manis, tev radīsies un desmitkārtosies uzņēmība pieveikt šķēršļus. Tā es drīzāk nokļūšu Tērvetē. Arī Zemgalei ātrāk būs jauns, varens valdnieks.»

Beidzot Vairim neatlika nekas cits, kā piekāpties. Viņš tik vēl no­teica:

«Tu dažu labu reizi esi savādāka, kā citas jaunas meitas.» ^ «Vai es tev tādēļ nepatīku?»

«Nebūt nē! Pavisam otrādi. Taisni tādēļ tu man esi tik mīļa, tik bez­galīgi mīļa.»

Ordeņa stiprajā pilī — Cēsīs, kādās augstāko bruņenieku telpās sēdēja trīs vīri. Divi bija ordeņa brāļi: bruņenieks Klauss, cēlies no Valdungas pils Saksijā, un švābu zemes dēls Gerhards no Svarc- bergas. Pirmais ne ar Jco sevišķu neatšķīrās no citiem saviem biedriem, bet Gerhardu fon Švarcbergu daba bija apveltījusi ar īstu milzeņa augurnu un piešķīrusi viņa rokām pārmērīgu, gandrīz pārcilvēcīgu spēku. Gan to tiesu gausāk strādāja šī bruņenieka smadzenes, bet tanīs laikos Livonijā stipra roka un spēcīgs zobena cirtiens bija daudz lielākas ievērības cienīgas lietas, kā gudri prātojumi un dziļdomīgā­kie smadzeņu slēdzieni. Kādu labumu, likās, varētu ordenim pas*~ ' T gos karos un kautiņos atnest Platons, Sokrāts, Aristotels, pat dz miesās, ja to stāvi nespētu viegli panest smago bruņu svaru, ja to dūres nevarētu viegli cilāt garos tērauda stieņus — tā laika bruņenieku zobenus! Visu, kur vajadzīgs bija spēks un karavīra māksla, visu to veikt lieliski spēja un prata milzīgais Gerhards. Tādēļ, neskatoties uz bruņenieka krietni aprobežotajām gara spējām, viņš bija cienijams lo­ceklis ordeņa brāļu baros. Jāsaka pat vairāk: viņu godināja un pa daļai no tā bijās. Ordenis pat lepojās ar savu Goliātu. Arī pašu reiz Gerhardam fon švarcbergam bija uzticēts sevišķs pienākums. Pats ordeņa mestrs bija uzdevis stipriniekam cienīgi uzņemt un labi pamielot svešas ze­mes viesi: attīstītās un bagātās Burgundas bruņenieku Zīgbertu. Pē­dējais bija cēlies no augstas kārtas, un viņa ģimene Burgundā ieņēma loti cienijamu stāvokli. Mestra uzdevumu Gerhards pūlējās godam veikt. Viņu atbalstija draugs un kara biedrs Klauss no Valdungas.

Vakarzemju gara gaisma un izsmalcinātība pilnos apmēros bija skārusi jauno grāfu Zīgbertu. Arī viņš prata veikli cilāt zobenu. Ti­kai ierocis, kuru lietoja Burgundas augstmanis, nebija pārmērīgi smags metala piks, bet ieroču kaltuves īsts mākslas darbs. Vieglas bija arī Zīgberta bruņas, bet tik smalki kaldinātas un no tik labi norūdīta tērau­da, ka droši vien uz vislabāko apsargāja valkātāju. Izglītība bija jau­no grāfu apgādājusi ar plašām priekš tiem laikiem zināšanām un palīdzē­jusi attīstīties viņā kārei pēc jauniem iespaidiem un pārdzīvojumiem. , Tamdēļ Zīgberts nodevās savam stāvoklim piemērotai ceļojošā bru­ņenieka, patiesībā, varonīgu piedzīvojumu meklētāja, dzīvei. Kāre pēc bruņenieka slavas bija pamudinājusi jauno grāfu doties uz Livoniju. Ne kā vienkāršs krusta karotājs, grēku piedošanas meklētājs, kas p!pilnīgi nododas uz zināmu laiku ordeņa rīcībā, Zīgberts ieradās tālajā rLivonijā, bet kā bruņenieks, kurš gan labprāt vēlas ņemt dalību kaujās pret pagāniem kristīgās ticības labā, tomēr visvairāk kāro pēc jauniem 'piedzīvojumiem un pieredzējumiem, lai pats gūtu iespēju veikt izcilā­kus bruņniecīgus darbus, vienotus ar slavas iegūšanu. Zīgberta vēlē­šanās un iedomas brīžam likās viņa sarunu biedriem brīnišķīgas un 'savādas, ja pat smieklīgas un neprātīgas. Arī pašureiz abi ordeņa brāļi nopūlējās izdzīt no galvas viesim pustraku, kā viņiem likās, ap­ņem šano s.

«Kā jūs, kristīgs, augsti cienijams bruņenieks», teica Gerhards, «kā jūs vispārīgi varējāf nākt uz šādām domam? Apmeklēt pagānus-ze'm- yd/us? Varbūt pat jāt uz Lietavu?»

Un Gerhards skaļi zviedzoši iesmējās, it kā kad būtu izteicis ārkār­tīgi asprātīgu joku. Burgundas grāfs saviebās. Skaļie, trokšņainie smiekli viņam likās p'-^īgi. Jau tā Zīgberts skatījās uz ordeņa brāļiem no augšas uz leju, kā jau izglītots cilvēks uz patumšiem, parupjiem ļaudīm. Brīdi klusējis, viņš ievaicājās:

«Vai tad jūs ar zemgaļiem neuzturat sakarus? Vai viņu ķēniņi vienu rfizi virn jums palīdzējuši? Es domāju, arī no jum? ir -

sojies Zemgalei pilīs».

«Ja gan», atrūca Klauss no Valdungas, «dažs Zemgales ķēniņš ir bijis ļoti varens. Viņu zemes lielos kara pulkus mūsu gudrie vadoņi prata un prot vajadzības gadijumos izlietot saviem nolūkiem. Vai tas nav lieliski, ja pagāni izlej pagānu asinis mums par prieku un Dievam par godu, pie tam palīdzēdami izplatīt kristīgo ticību? Bet citādi…»

«Viesmīlība pie viņiem esot svēts pienākums, kā man ir stāstīts», Zīgberts pārtrauca Klausu.

«Jā, neviens zemgalis viesi neaizskārs». Klauss piekrita. «Tikai ar mums viņiem vairs neiznāk laba saprašanās. Ne katru reizi var droš' paredzēt, kad zemgaļu viesmīlība beigsies un kad viņi tvers pēc zo­bena».

«Mēs jau arī protam cienīt šo nekrietno pagānu viesmīlību, un, ja iznāk pa ķērienam, stiepjam gar zemi katru Kr'stus pretinieku, neprasot, vai tādam vīram ir viesmīlības sajēga vai nē». Bruņenieks Gerhards atkal nozviedza savus skaļos smieklus.

«Nu ja!» Domīgi runāja Zīgberts. «Ja jūs pūlaties izmēģināt savu zobenu asmeņus pret nama tēva galvu, tad gan katrai viesmīlībai jābeidzas».

«Nav arī vairs, ko labināties klāt šiem zemgaļiem». Runāja Klauss. «Viņu glaudīšanas laiki pagājuši un, droši vien, uz neatgriešanos. Senāk Zemgal bija varena. Tagad pašu zemgaļu starpā valda liela nevien­prātība. Senāk visu šo pagānu zemi apvienoja ķēniņi, dažreiz tiešān slaveni karotāji, ar kuriem neviens kaimiņš jokot neko daudz nevarēja Pēdējais viņu valdnieks Namejs dabūja galu Prūsijā jau priekš pie ciem, sešiem gadiem. Visu laiku pēc viņa nāves Zemgalei trūks vienprātības, nav valdnieka. Tādēf šo tautu pieveikt nenāksies vair nemaz tik grūti. Pie lietas tikai jāpieiet ar uzmanību un saprātu. Mē jau taisamies spert nopietnus soļus. Drīzi vien atnāks tā diena, ka< arī Zemgales stūrgalvīgos pagānus dabūsim sev no kakla nost. Drī viņi būs spiesti locīties mūsu zābaku priekšā. Sen jau būtu laiks». «Tomēr droši vien neies tik viegli zemgaļus nomākt». Zīgberts klau