RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

«Sita gan derētu mūsu virsaitim par sievu». Dārdēja viena balss «Ko nu!» Atsaucās otrs runātājs. «Mūsējais jau tik lēns, un tu viņam novēli šitādu zibšņotāju. Tā jau ne virsaiti vien, bet arī tevi un mani pie reizes dusmās paraustīs aiz apkakles».

«Nieki! Tagad tai jaunas asinis, drusku patrako. Gan viņa paliks rāma kā incis, kad apprecētos, šitik stalts un skaists sievišķis, tāds ir ko vērts».

«Tu saki: kad apprecēsies, tad paliks rāma. Vai tad tava sieva nav apprecējusies? Bet cik skaisti viņa prot sabukņīt tevi. Vai tikai pašreiz tev arī nemana uz zoda jeb zem acīm kāda ziluma jāapskatās tuvāk. Tadas lietas tev laikam tā iepatikušās, ka tu virsaišam arī to pašu novēli».

«Kas tev ko bāzt degunu manās darīšanās? Pelnijis jau tu būtu mākoņu grābslis tāds, ka mums rastos jauna virsaite, kas tevi pastiepj aiz tava garā knābja. Lai dievi dotu viņai labi cietu dūri, ko tevi pamizot! Tad tev arī iesmeķētos zilumi un tu liktu mani mierā. Paskat vien! Mana sieva! Kas manai sievai kaiš?»

Kara kalps turpināja pukoties, bet lejā virsaitis Vairis kodija lūpas lai savaldītu smieklus. Sākot viņš bija gribējis apsaukt runātājus, lai tie apklustu; bet tad Sidrabes kungs nosprieda, ka nekas vairs nav labojams, jo izteikts bija jau viss, kas nebūtu viešņai jādzird. Tagad bija labāk izrādīties, ka nemaz nepiegriež vērības runām, ko kara kalpi tur augšā triec. Pat jāizliekas, ka varbūt nedzird neko no visas kutelīgās sarunas. Vairis pats neapzinājās, ka spridzīgās viešņas piedāvāšana par sievu bija viņa ausīm nenoliedzami patīkama runa.

Gaismīte, dzirdot neliekuļoto spriešanu torņa augšā, galīgi apjuka Nosarkusi līdz ausīm, viņa stāvēja nezinādama, ko tālāk iesākt. uztraukuma acīs jaunavai saplūda asaras. Lūk, kā par viņu spriež ļaudis un ne bez iemesla. Vairi pat viņa bija traucējusi pie liela darba veikšanas. Valgie virsaiša meitas skati vērsās apjukumā uz Sidrabes virsaiti Jā, viņš taču bija tik labs. Viņš tā neapvainotu, pat domās ne. Savukārt Vairis lūkojās viešņā. Virsaiša lūpas gandrīz sāka negribot čukstēja «Cik piemīlīga!»

To pašu virsaitis domāja vēl tad, kad viņa viešņa kopā ar pavadoņiem un atbrīvotajiem gūstekņiem bija atstājusi Sidrabes pili Rakti

Jau atradās lielā gabalā, bet Vairis vēl arvien nemierīgi staigāja pa pagalmu pils vārtu priekšā. Reizi pēc reizes viņš pūlējās aizdzīt neatlaidīgi uzmācošās domas, ka vajadzētu paņemt pietiekošu skaitu karavīru un ar tiem dzīties pakaļ Gaismītei, lai daiļo virsaiša meitu sagūstītu un pārvestu Sidrabē sev par sievu. Beidzot Sidrabes pavēlnieks nāca pie gala lēmuma, ka tas tomēr iznāktu neglīti. Gaismīte jāja mājās no viņa paša pils, tā tad šoreiz viņas nolaupīšanu varēja vēl no malas uzskatīt par rupju viesmīlības laušanu, Bez tam ir jau par vēlu. Viņi jau ir tik tālu, ka būtu grūti, pat varbūt neiespējami, tos panākt». Mierināja savus uztrauktos prātus jaunais virsaitis.

Gaismīte! atkal un atkal vajadzēja domāt par to, ko viņa bija ira bē dzirdējusi: Ir par visas Zemgales virsaiša, kopīga zemes doņa, vajadzību, Ir par briesmām, kas draudēja tēvzemei no vācie- im. Pamazām Raktes vlrsaiia meita sāka iztaujāt tēvu, kādā ce|ā rvetes pilī atkal varētu rasties visas tautas vadonis — vītas zemes Idnieks. Vecais Gaidulis pats ne reizi vien jau bija prātojis par iīm tām. Viņi meitai aizrādīja, ka vienkāršākā izeja būtu novada virsaiiu tērojamāko labiešu un cienīgāko tautas vecāko apspriede. Tanī tad >a Zemgale varētu vienoties, kam piekristu zemes valdnieka gods. ar sirdi un dvēseli Gaismīte pieķērās šādam nodomam un neatlaidīgi ka skubināt tēvu, lai tas ņemtu savās rokās lietas izvešanu līdz sek- gam galam un pats sasauktu Raktes pilī svarīgo sapulci. Gaidulis ja vecs. Viņa mūžs gāja uz beigām. Sevišķa uzņēmība, kas bez tam, lapšaubami, bija saistīta ar nemieru un uztraukumiem, nemaz nelikās irinoša Raktes kungam. Tomēr šoreiz viņš meitai pieļāvās diezgan sgli. Iemesli bija divējādi: vecais virsaitis vispāri bija pieradis pakļau­ts meitas gribai, un šoreiz viņš cerēja, ka valdnieka izvēlei vajadzētu ist uz viņu, kā gados vecāko novada virsaiti Zemgalē. Pats viņš pēc dā goda pārliecīgi nekāroja, bet zināja, ka visas Zemgales valdnieka snākumi un stāvoklis pēc paša nāves droši vien paliks ģimenē pāries uz vecāko dēlu. Tādā kārtā Raktes virsaišu ģimene paceltos gstumos, palikdama par visas Zemgales valdnieku namu. Arī vāciešu briesmas baidija veco, daudz pieredzējušo virsaiti. Upmales stāvoklis nebija vairs nekāds spožais, un turienes piemērs varēja katru Zemgales labvēli vest uz nopietnām, rūpju pilnām pārdomām. Tādēļ Raktes virsaitis šoreiz saņēma ierosināšanas darbus savās rokās un ielūdza visas Zemgales varenos savā pilī uz pārrunām par zemes valdnieka izlūkošanu un aicināšanu pie varas,

Pēc Gaismītes jājiena uz Sidrabi vēl nebija ne pilns gads pagājis kad Raktes pils lielajās sapulču telpās jau sēdēja aicinātie Zemgale varenie. Bez nama tēva un bez viņa novada pārstāvjiem klāt bij Dobeles un Sidrabes virsaiši ar savu novadu izcilus labiešiem un vecajiem. Pārējos novados virsaišu vairs nebija. Nevien Upmale, bet ari Silene, Zagare, Spārne un Dobe sen jau bija tā sakusušas ar Zemgales valdniekiem Tērvetē, ka šiem novadiem trūka atsevišķu virsaišu.

Raktes sapulcē gan netrūka ne Silenes, ne Zagares, ne Spārnes ne Dobes, ne Upmales, ne Tērvetes labiešu un vecajo. Izcilus lom piekrita Tērvetes priekšstāvjiem, kā Zemgales valdnieku mītnes tagadē jiem kungiem un pārzinātājiem. Sev līdzi uz Rakti viņi bija atvedu Tērvetes virsaišu senu seno zobenu, ko pēdējais Zemgales valdniek Namejs, mirdams Prūsijā, bija licis Vairim nogādāt atpakaļ dzimtenē Nevarēja zināt, vai Raktē tiešām neiecel jaunu valdnieku visai zeme un vai tūliņ tam nav svinīgi jāapjož senču zobens, kas bija palīdzēj daudziem Tērvetes virsaišiem slaveni valdīt par visu Zemgali. Pagaida skaistais ierocis bija nolikts uz garā ozola galda apspriedes dalībniek vidū. Uz zobenu dažs labs no klātesošiem, kam pēc paša domām bij kaut cik izredzes tikt ievēlētam, pazagšus vai atklāti pameta mīlin damies pa skatam. Ne viens vien varonis domās jau turēja greznu rokturi cieti savā labajā saujā, kā Zemgales valdnieka piederumu.

Ests un dzerts bija jau diezgan. Dažs likās jau krietni iesilis. Visi gaidija ar nepacietību, kad sāksies pati galvenā lieta — pārrunas par Tērvetes nākošo lielkungu. Tikai pieklājība prasija nesteigties. Beidzot virsaitis Gaidulis darija galu nepacietībai un griezās pie sapulces teikdams:

«Virsaiši, labieši, Zemgales ļaužu vecajiem katrs te zina, ko no mums šodien gaida visa zeme, visi viņas Iaudis. Iecelsim Nameja, Viesturs un citu jau veļu valstībā mītošo Zemgales lielkungu zobenam valkātāju, tautai vadoni, zemei sargu pret vāciešiem un citiem ienaidniekiem, ja tādi rastos».

Iestājās dziļš klusums. Katrs gaidija, ko citi teiks. Visi apzināja, brīža svarīgumu un vēroja, kas nu nāks, kam radīsies vairāk izredžu un kā galu galā viss norisināsies. Klusums ieilga. Viņa iedrošināts runāt sāka kāds Upmales vecākais. Viņš bija no tā Upmales gala, kas atradās tuvāk vācu priekš nedaudziem gadu desmitiem uzceltajai pilij — Jelgavai. Tur Zemgales ļaudis bija paspējusi jau stipri vien iebaidīt svešnieku vara. Tādēļ arī runātājs pauda pārējiem klātesošiem pilnīgi nepieņemamas domas. Stostīdamies viņš sāka:

«Es domāju, ka vislabāk būtu pievienoties vāciešiem. Citādi ar viņiem negals vien būs uz gadu gadiem. Vajadzētu rīkoties tāpat, kā dara letgaļi, sēļi un kurši. Jā! es saku, ka vajadzētu arī mums visiem kristīties».