RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

«Dievu dusmas», no vecuma drebošā balsī teica kāds Raktes novada priekšstāvis, kas bija arī burtnieks-vaidelotis, «kritīs uz tiem, kuri paš­labumu ceļ augstāk par visas Zemgales drošību un labklājību. Tu, vareno Dobeles virsaiti, nāc pie prāta un savaldies! Palīdzi arī tu Izpildīt dievu gribu un sagādāt Zemgales ļaudīm vadoni mūsu nemiera un briesmu pilnajās dienās. Pats tu šodien ar savu pārsteidzību, ar neprātīgo runu par preciniekiem nopietnā brīdī diezgan skaidri esi pierādījis, ka neesi Pērkoņtēva izredzētais augstajam lielkunga go­dam. Tu nederi. Vēlēsim citu, cienīgāku!»

Tas bija Lāčarim pār daudz. Acīm redzot, galīgi izputēja viņa izredzes uz ievēlēšanu Tērvetes lielkunga godā. Piecēlies kājās, aiz dusmām raustīdams vārdus, Dobeles virsaitis sauca: «Ne acumirkļa es negribu vairs kavēties šinī mājā, kur mani apvaino un nozākā. Bez tam, es jums vēl ko saku! Variet vēlēt par lielkungu, ko gribiet. Dobelē lai viņš deguna nebāž, kaut arī pats bramanīgi sēdētu Tērvetes pils torņa pašā galā. Nākat, jāsim mājās!»

Pēdējais teiciens bija domāts paša ļaudīm — dobeliešiem. Gan viens otrs Dobeles labietis ne labprāt sekoja savam virsaitim, bet tomēr sekoja. Arī Gaidulis vēl mēģināja aizturēt Lāčari ar mierinošiem vār­diem. Visas pūles neko nelīdzēja. Dobeiieši steidzīgi apsegloja zirgus un aizjāja.

Kaisis saprata, ka šoreiz arī viņam nav cerību tikt lielkunga godā. Bajārs sāka mudināt pārējos Tērvetes novada priekšstāvjus sekot Lāčara piemēram un jāt mājās. Tomēr Kaiša aicinātie noteikti vēlējās palikt vēl Raktē.

Plašajās sapulces telpās klātesošo vairums bija piecēlies no galda. Sadalijušies atsevišķos pulciņos, zemgaļu vīri uztraukti apspriedās. Daudzi kārot kāroja, lai tēvzeme tiktu pie kopīga valdnieka, pie nepie­ciešamā vadoņa. Arvien biežāk dzirdējās Vaira vārds. Te nāca zināms, ka arī divi Upmales vecajie aizjājuši. Starp šiem steidzīgajiem atradās arī labietis, kas bija ieteicis kristīties. Daži Spārnes labieši, Dobeles novada kaimiņi, sāka aizrādīt, ka bez dobeliešlem tā kā tā nevarot ievēlēt lielkungu. Tādēļ šodien nekas prātīgs neiznākšot. Lieta esot jāatliek uz citu reizi. Tamlīdzīgu runu iespaidoti, Tērvetes labieši un vecajie beidzot lāvās no Kaiša pierunāties un, paņēmuši senču zobenu, taisījās uz mājām. Slavenajam ierocim lietotājs šodien nebija atrasts. Sapulce Izbeidzās bez panākumiem.

Kad Vairis ar pārējiem sldrabiešiem Raktes pils pagalmā sēdās zirgos, tur bija Izskrējusi arī Gaismīte. Viņai likās, ka vajadzētu tik daudz, tik daudz pārrunāt ar jauno Sidrabes virsaiti pirms tā aizjāšanas. Saprotams, bija domātas vienīgi runas par Zemgales vispārīgām lie­tām: par tāļākiem sojiem, kas būtu sperami mīlai tēvzemei vajadzīgās vienības labā un par uzstāšanos pret ienīstajiem vāciešiem. Kā par brīnumu, kad Vairis atvadoties piegāja Gaismītei klāt, jaunavai neie- šāvās neviena prātīga doma galvā, nenāca neviens sakarīgi runājams vārds uz mēles. Tikai, kad Sidrabes virsaitis sāka runāt, izteikdams savu pateicību par viņa aizstāvēšanai domātiem labajiem vārdiem tikko kā izbeigtajā apspriedē, tikai tad Gaismīte pa daļai atguvās un svarīgi, pārmērīgi svarīgi noteica:

«Tā visu šo lietu nevaram atstāt. Gan mēs savu sasniegsim. Vācie­šus mēs arī savaldīsim».

Vairis pasmaidija. Viņam izlikās jocīgi, ka jauna meita spriež par vāciešiem, par karu, par zemes lielkunga izvēli, par tādām lietām, kas parasti nemaz nebija sieviešu darīšana. Pie tam Gaismīte sprieda tik pašapzinīgi, it kā kad ārkārtīgi nozīmīga būtu viņas loma visās šādās, pat izcilākiem vīriem grūti atšķetināmās, lietās. Tomēr spriedējai viss iz­nāca tik mīli un patīkami, ka neatlika nekas cits, kā izteikt viņai piekri­šanu un atzinību.

Tikko sidrabieši bija atstājuši Raktes pili, kad Gaismītei sāka likties, ka kaut kā trūkst. Tiešām, domās viņai tik daudz bija palicis neizrunāts ar Vairi, pie tam par svarīgām jo svarīgām lietām. Tagad jaunais Sidrabes virsaitis aizjās uz savu pili un diezin kad viņi atkal redzēsies. Attālums no Raktes līdz Sidrabei nav nemaz tik niecīgs, pavisam otrādi. Kas tik tālu ceļu, tādu gaisa gabalu bez sevišķas vajadzības ies mērot? Un svarī­gās darīšanas paliks nenokārtotas, svarīgās runas aizmirsīsies visai Zemgalei par ļaunu un postu. Bez tam Gaismīte tā kāroja redzēt Vairi. Kad viņai nākošo reizi… Ko tur daudz domāt, ko vilcināties!

īss jo īss brītiņš bija pagājis pēc šo domu izdomāšanas, kad Gaismī­te jau sēdēja zirga mugurā un steidzīgi izjāja pa pils vārtiem. Drīzi viņa aulekšoja pa ceļu, kas no Raktes veda Sidrabes virzienā.

Vairis ar saviem ļaudīm rāmos rikšos jāja uz dzimtā novada pusi. Virsaitis pārdomāja visu tikko pieredzēto un prātoja par Zemgales valdnieka godu. Jauneklim likās, ka viņa paša izredzes apjost seno 'Viestura un Nameja zobenu ievērojami pieaugušas. Vairis arī pats darīs visu, lai būtu cienīgs ieiet Tērvetes pilī kā viņas valdnieks, kā visas vZemgales ļaužu vadonis. Viņš netaupīs pūļu un nevairīsies no darba, lai sasniegtu lielo godu. Jau tagad viņa pusē ir visi Zemgales nesav­tīgie augstmaņi un varas nesēji, mazākais, viņi ir labvēlīgi noskaņoti pret Vairi. Tas noteikti bija nomānāms Raktes pilī izjukušajā sapulcē. tPat Gaismīte tik dedzīgi bija aizstāvējusi viņu — Vairi. Ja, Gaismīte… C Siltu jūtu uzplūdums pārņēma jauno virsaiti, atminoties kaimiņu pils īpašnieka meitas dedzīgo uzstāšanos. Turpat priekšā vajadzēja būt i ceļa malā vietai, kur Vairis, pārjājot no Prūsijas, upītē redzēja daiļo nāru.

Zirga aulekšošanas dimdoņa iztraucēja Vairi no domām. Kad sidrabieši izbrīnā atskatījās atpakaļ, viņi ieraudzīja lielā steigā tuvojamies kādu jātnieci. Drīz viņa bija klāt. Vairis apturēja savu zirgu un, pagriezis to apkārt, jāja pretim Gaismītei. Pārējie sidrabieši lēni turpināja ceļu.

«Man vēl tik daudz svarīga, ko tev teikt. Steidzos pakaļ, lai visu pārrunātu…» Sauca Gaismīte. Bet tad viņa samulsa. Ko tad īsti viņa ļgribēja teikt? Par visas Zemgales virsaiša vajadzību, par Vairi kā šī goda nākošo ieguvēju, par Sidrabes virsaiša speramiem soļiem, lai tiktu drī- v zāk Tērvetē. Par visu to bija jau runāts. Tikai tādēļ, lai to atkārtotu vēl reiz, nemaz nevajadzēja dzīties pakal kaimiņa pils kungam. Teikt, lJ ka Gaismīte tik dedzīgi kārojusi kaut ar vienu aci redzēt aizjājošo jaunek- n li, vēlējusies dzirdēt vina balsi, alkusi pabūt ar to kaut īsu brītiņu kopā? F Jo taču virsaiša meita nedrīksteja runāt, kaut arī pašureiz pati piepēši "skaidri un gaiši saprata, ka taisni viss tas bijis galvenais dzinēja spēks, . kas pamudinājis vinu aulekšot pakaļ Vairim. Ko nu darīt? Ko teikt? Kā tikt V godu no ķezas laukā? To Gaismīte vairs apjukumā nesaprata. Kamdēļ' °viņa bija tā aizrāvusies? Priekšdienās viņa gan vairs tā nedarīs. Priekš­dienās! Jā, labi būs nākotnē. Bet ko nu, ko tagad? Pilnīgi samulsusi,

domās vēl pārspīlēdama savu kļūmīgo stāvokli, Gaismīte nevarēja sameklēt ne vārdiņa, ar ko attaisnot savu jājienu, savas rīkošanās steigu. Tumšs kauna sārtums pārklāja jaunavas seju.

Vairis piejāja tīri blakus Gaismītes zirgam. Jaunais virsaitis gandrīz nedzirdēja, vai Gaismīte ko saka vai nē. Viņa acis dedzīgi urbās no­sarkušajā mīļajā sejiņā.

«Čik viņa jauka!» Nodomāja Vairis. Tad gandrīz neapzinīgi jau­nekļa spēcīgās rokas apķēra Gaismītes stāvu. Strauji Vairis pārcēla Raktes virsaiša meitu uz savu zirgu un pievilka sev klāt, cieši jo cieši.