RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

«Skaistā dāma man visžēlīgi piedos rupju uzstāšanos. Es ne iedo­māties nevarēju, ka smagu zobenu tik viegli cilā maiga rociņa. Ar prieku cietīšu katru sodu, ko daiļā nepazīstamā man uzliks mana no­zieguma izpirkšanai.»

Tomēr izmeklētā runa bija velti izšķiesta, jo no visa teiktā nevienu pašu vārdu nesaprata Zīgberta izbiedētāja. Tā nebija neviena cita kā Gaismīte. Virsaiša meitai bija tā iepatikušās svešā viesa bruņas, ka viņa, neko daudz neprātodama, ņēmās tās pielaikot un ar savu rīkošanos pār- baidija Zīgbertu un viņa kalpu. Kā atvainodamās, Gaismīte sāka pa­skaidrot.

«Ceru, viesis nedusmosies, ka izmēģinu viņa ieročus. Ja svešnieks vēlas, varu viņam, kā atlīdzību, dot pielaikot kādu no saviem uzval­kiem.»

Gaismīte smējās, jo iedomājās, cik spocīgs izskatītos svešais sie­viešu tērpā, ja tiešām iedomātos viņas joku pārvērst īstenībā. Kaut gan Zīgberts savu reizi nesaprata ne vārda, ko viņam teica, tomēr smiekli pielipa. Kad beidzot ieradās tulks-letgalis, Zīgberts ar Gaismī­ti jutās jau tīri kā veci paziņas. Ar tulka palīdzību grāfs dabūja dzirdēt uzslavu saviem ieročiem: bruņas piestāvot kā uzlietas, zobens esot tik ērts, ka pārspējot visus agrāk izmēģinātos. Savukārt Gaismītei bija jāsmejas kā kutinātai, dabūnot dzirdēt, cik skaista viņa esot un cik bruņniecīgi, cik apbrīnojami viņa protot rīkoties ar ieročiem. Uz rā­viena bija nodibinājušās nepiespiestas attiecības abu starpā. Ātri vien Zīgberts novēroja, ka bija jau iemācījies pāris īsākus teicienus zemga- liski. To viņš vēl nebija paspējis paveikt pa vairākām iepriekšējām Zemgalē pavadītām nedēļām. Saruna beidzās ar lēmumu, ka Zīgberts tanī dienā vēl neuzsāks ceļu uz Lietavu, kā bija nodomājis rīkoties vēl tikai iepriekšējā vakarā, iejājot Raktē. Domāto Lietavas jājienu Zīgberts drīz vien atlika vēl uz dažām dienām, tad vēl, un vēl, un vēl. Beidzot Lietava bija gandrīz aizmirsta. Raktē laiks ritēja uz priekšu tik jauki un ātri. Gaismīte jādelēja ar svešo bruņenieku pa pils apkārtni, rādija viņam savas dzimtenes upītes un gravas, silus un birztalas. Abi jau šā tā sapratās bez tulka. Abiem dienas aizritēja priekos un jautrībā..

Pa tam Zemgalē brieda nopietni notikumi. Vairis gatavojās lieliem darbiem, vāca spēkus kopā nopietnam iebrukumam Livonijā, pūlējās sev iegūt vairāk un vairāk piekritēju. Jau Sidrabes novada virsaiša nozīme bija kļuvusi stipri jūtama visā Zemgalē. Tikai Dobeles virsaitis Lāčaris strādāja pretim, cik spēdams. Ja nebūtu viņa, varbūt Vairim jau piekristu Viestura zobens un visas Zemgales virsaiša gods. Tomēr ar laimīgu karu pret vāciešiem Vairis cerēja nobīdīt pie malas pēdējos šķēršļus, cerēja drīz vien iegūt Tērvetes pili un vest uz turieni Gaismīti kā mīļu mūža draudzeni. Vaira ļaudis jādelēja no pils uz pili, no novada uz novadu. Sevišķi bieži viņi iegriezās Raktē, kuras virsaitis nākošajam znotam iz­rādīja neliekuļotu labvēlību. Jādelēt pa Zemgali vajadzēja arī Vairim pašam un arī viņam Raktē iznāca biežas jo biežas iegriešanās un ciemo­šanās. Raktē sparīgajam Sidrabes virsaitim gandrīz aizmirsās ir Tērvete, ir kari, ir daudz kas cits svarīgs un ievērības cienīgs. Pēdējā la;*o gan Vairim nekādi nepaveicās nokļūt Raktē pie savas izredzētās. Zemgales ziemeļi, Upmales zemes, kur vācieši spiedās iekšā, prasija daudz ievē­rības un laika. Pašureizi gan uz Rakti bija nosūtīts kareivis Veldzēns. Tam katru brīdi vadzēja atgriezties mājās ar jaunām ziņām. Sīs ziņas gaidija Sidrabes novada virsaitis, pie tam varbūt pat ar lielāku nepacietību, ka to varētu domāt novērotājs, saskaņojoties vienīgi ar visu saņemamo vēs­tījumu nozīmi nākošajam karam.

Beidzot Veldzēns pārjāja mājās. Uz pirmā acu uzmetiena bija novē­rojams, ka pastāvīgi jautrajam karavīram ziņojams kaut kas nepatīkams. Arī Vairis redzēja sava uzticamā kalpa skābo gara stāvokli un tamdēļ vai­rāk un vairāk brīni jās par labām ziņām, kuras Veldzēns pastāstija ar tādu balsi, it kā kad runa ietu par kapā gulšanos. Nevien Raktes virsaitis, bet arī viss viņa novads ar sajūsmu gatavojās karam. To gan Vairis visā vi­sumā jau zināja, bet tagad Veldzēns bija atvedis vislabākās ziņas par sī­kumiem, par to, kā veicās ar gatavošanos, kādi ieroču krājumi bija jau

raktiešu rīcībā, kas bija jau paveikts šur un ko domāja darīt tur. Visas kara būšanas Veldzēns bija jau izklāstījis un apklusa.

«Bet kā tad iet Raktes virsaiša ģimenē? Ko dara mana…» leprasijās Vairis.

«Augsto virsaiti, labāk neprasi.» Un Veldzēns atmeta ar roku. «Kas? Vai kāds tur saslimis? Varbūt miris?» «Tas gan nē.»

«Vai vācieši būtu kur ielauzušies?»

«Vācieši arī nē! Kaut gan visu putru ievāra kāds vācietis, kurš tomēr neesot vācietis.»

Vairis skali iesmējās. Viņam likās, ka no Veldzēna vārdiem var taisīt , slēdzienu par drūmā ziņojuma tīri mazo nozīmi. Kas gan varēja varenam I Sidrabes virsaitim liktenīgi draudēt no kaut kāda tur vācieša, viena paša vācieša, kas pie tam vēl nemaz nebija vācietis? Tomēr Vairis sāka brīžiem I bālēt, brīžiem sarkt, kad Veldzēns turpināja:

«No lībiešu zemes Raktē ieradies kāds aizjūras bruņenieks. Izskatas pēc vācieša, bet nemaz neesot vācietis. Kaut jodi viņu! — Gribējis tikai vienu nakti pavadīt pilī, bet tagad viesojoties tur jau vairākus desmitus dienu. Godājamais Raktes virsaitis labprāt svešā zirgam novēlētu mundras kājas viegli un ar skubu aizvest kungu pāri trejdeviņām zemēm. Bet kas lai uzstājas nelaipni pret viesi, kurš pie tam esot augstas kārtas vīrs? Visi Raktē cer, ka jau klāt pienākušais rudens un bailes no tuvojošās ziemas ar sniega pārpilno ceļu grūtībām pamudinās svešo drīz atstāt pili. Nelūg­tais viesis cildenai virsaiša meitai Gaismītei līp klāt kā dadzis, tā vien * luncinās ap tavu līgavu, kā izsalcis suns ap gaļas podu.» «Ko tad Gaismīte?» Ieprasījās Vairis.

«Augsto virsaiti, vai tu pats nezini, kādas ir sievietes? Cildenai Gaismītei arī patīk, ja vīrieši viņai izdabā un to slavina. Tikai, ja manai Skaidrītei kāds šitā sāktu apkārt tīties, es tādam gan liktu skaitīt, cik salauztu kaulu novietojas viņa sazilinātajā ādā. Nedusmojies uz mani, augsto viraiti, ja iedrošinos dot tev padomu. Kaut gan esmu vienkāršs karavīrs, bet labu vien tev vēlu. Tavā vietā es sēstos zirgam mugurā un pats jātu uz Rakti nokārtot darīšanas, kas tur būtu kārtojamas. Citādi tu vēl vari pazaudēt līgavu, un par cildeno Gaismīti skaistāku un piemīlīgāku jaunavu...

«Ir labi, ir jau labi, mīļo Veldzēn!» Noteica Vairis.

Ar to saruna beidzās, un jaunais virsaitis sāka mocīties ar greizsirdību. p irmajā dienā viņš nosprieda ne par ko nejāt uz Rakti. Ja jau Gaismīte šitā, tad viņš, Vairis, atkal tā. Tomēr otrā dienā Sidrabes novada virsaitis atminējās par daudzām jo daudzām svarīgām darīšanām, kas viņu pašu spieda nekavējoši ierasties Raktē. Un Vairis jau sēdēja zirga mugurā, skubi­nāja lopiņu ar tādu nepacietību drāzties uz Raktes pusi, ka dižais rumaks nemaz nepazina savu kungu, kas agrāk nekad nebija tik pārmērīgi viņu dzinis. Ceļā Vairis pūlējās pārliecināt sevi, ka uz Rakti nemaz nejāj Gais­mītes dēļ. Nebūt nē! Virsaiti spieda tikai darīšanas, kurām bija sakarība ar priekšā stāvošo karu. Tomēr visu ceļu jauneklis par to vien domāja, ko viņš teiks Gaismītei. Tika gatavoti bargi un dusmīgi, bet skaidri un pār­liecinoši vārdi, kurus neuzticīgai nāksies dzirdēt. Saprotams, Vairis no­klaušinās savu līgavu par viņas draudzību ar svešo vācieti-nevācieti. Va tikai Gaismīte no paša sākuma nav niekojusies vien ar Vairi? Vai viņas solīšanās, vienota ar prasību pēc Tērvetes un visas Zemgales virsaiša go­da, kas Vairim jāiegūst vēl pirms kāzām, nav bijusi tukša ķircināšanās vien? Bet nē! Vairim nāca prātā lielā Gaismītes sirsnība, abiem tiekoties vairākas mīļas sarunas divatā un viens otrs sīks jo sīks, bet salds nieks Atceroties to visu, Vairis pat uzsmaidija. Tomēr viņš teiks,… viņš būs tais­nīgs, bet nopietns soģis. Sagatavotie pārmetumi skanēs neapšaubāmi neapstrīdami.