RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

šināja. «Viņu zemē esot daudz pilu — labu cietokšņu. Arī brašu kareivju tur netrūkstot».

«Tā gan». Klauss apstiprināja. «Tikai tagad zemgali, kā jau aizrādiju, sašķēlušies. Viņiem ir labs skaits tādu vīru, kurus pie mums sauktu par firstiem, hercogiem, grāfiem. Zemgalē viņi gan nes citādus nosau­kumus. Tur viņus dēvē par virsaišiem, lielkungiem, zemākos arī par kungiem, bajāriem, labiešiem. Ievērojamākajiem ir stipras pilis. Tomēr katrs viens atsevišķi ir par sīku un nespēcīgu, lai stātos mums pretim. Tamdēļ mūsu augstais mestrs tik gaida, lai…»

«Jūsu nostāsti vienīgi palielina manu ziņkārību un vēlēšanos pa-. jādelēt pa Zemgali. Varbūt došos vēl tālāk, uz Lietavu, kā Jau teicu. Vai atradīsies kāds bruņenieks Vakareiropā, kas būtu iepazinies tuvāk ar šīm tālajām zemēm? Es būšu pirmais. Un kas ļauns man var draudēt? hlemaz nebaidos bruņniecīgi mēroties ieročiem ar šo pa­gānu varoņiem. Ceru, ka ar godu pratīšu aizstāvēt Burgundas bruņnieku slavu un godu pie pagāniem vai nu viņu turniros vai arī bruņniecīgā divkaujā, ja pie reizes tik tāļu nonāktu».

Par atbildi Zīgbertam, pārtraukdami sava viesa runu, abi ordeņa brāļi skaļi iesmējās.

«Turniri? Bruņniecīgas divkaujas? Tādas lietas šie pagāni nemaz nepazīst». Sauca viens caur otru Gerhards un Klauss.

«Nopietnās cīņās uz dzīvību un nāvi gan jūs varat, tur viegli ļ iedzīvoties, ja aizskārsat kādu. Bet kas tur par godu ielaisties šādās i cīņās ar pagāniem? Izskaust visu viņu ļauno dzimumu, noslaucīt no zemes virsas šos kristīgās ticības pretiniekus — tas ir mūsu pienākums, bet ne parādīt viņiem godu, ielaižoties ar šādiem pretiniekiem bruņ­niecīgas divkaujās jeb citādās sacīkstēs».

«Tomēr Anglijas karalis Richards Lauvassirds savā laikā tik labprāt mērojās ar saraceņu vadoņiem daždažādās bruņnieciskās cīņās». At­bildēja Zīgberts. «Viņu mēs visi skaitam par īstu varonības paraugu un par bruņniecības ziedu. Kas tad man var būt par negodu rīko­ties Zemgalē tāpat, kā slavenais angļu karalis to darijis Mazāzijā?» «Pagaidat, kamēr mūsu mestrs dosies ar kara pulkiem uz Zemgali».

Iebilda Klauss. «Tad varēsat izkauties ar zemgaļiem pēc sirds patikšanas», Zīgberts tomēr negribēja gaidīt, un abi ordeņa brāļi atmeta ar rokām. Sak, lai iet cilvēks un dara muļķības, ja pats tā vēlas. Ja pie ,'fam viņš arī aizietu bojā, pats vien būs vainīgs. Pat sevišķi ko nožēlot nebūs, jo nav jau šis burgundietis ordeņa brālis, bet tikai tāds smalks svešas zemes kundziņš vien. Ja zemgaļi tādam aplauž ragus, nu, izpelnijies būs, kaut arī ir kristīgs cilvēks…

Jau otrā dienā grāfs Zīgberts devās uz Zemgali. Viņu pavadija izticamais ieroču nesējs Konrāds, kas no mazām dienām kalpoja ! c 3urgundas jaunā bruņnieka ģimenei. Pieņemts bija arī kāds letgalis, cas pazina daudz maz Zemgali un kuru ordeņa brāļi bija ieteikuši par labu pavadoni un puslīdz noderīgu tulku, jo viņš dulburēja arī drusku vāciski.

Tiešām, zemgaļu viesmīlībā Burgundas oruņenieks nebija maldijies. Gan Zemgalē visur Zīgbertu saņēma vēsi, jo viņu uzskatija par ienīsto vācieti, tomēr viesim briesmas nekur nedraudēja. Nebija citādi apstākļi arī Raktē, kad tur pēc garākas klejošanas pa dažādām Zemgales malām kādu vakaru nokļuva Zīgberts ar saviem pavadoņiem.

Virsaitis Gaidulis, noklausījies svešā bruņenieka pavadoņa — letgaļa nostāstā, kas nobeidzās ar lūgumu pēc pajumtes un viesmīlības, vienkārši noteica:

«Raktē mīļi saņem katru viesi. Jūtaties kā mājās!»

Zīgberts bija stipri noguris no garā tās dienas jājiena. Tādēļ bruņenieks drīzi iemiga un otrā rītā atradās vēl labākajā snaudienā, kad savu kungu modināja uztrauktais ieroču nesējs Konrāds.

«Kungs, grāfa kungs! Mostāties, mostāties!» Sauca uzticamais kalps. «Jūsu ieroči nozagti».

Tikai pēc laba brīža samiegojies Zīgberts saprata, ko Konrāds saka, un ņēmās izdibināt sīkumus. Izrādijās, ka ieroču nesējs bija novietojis vakarā visus bruņojuma priekšmetus un ieročus priekšējās telpās, bet no rīta vairs tur nebija nekā atradis. Acīm redzot, ieroči bija paņemti ar nolūku laupīt svešniekam pretošanās iespēju. Katrā ziņā, tas nebija darīts bez fauna nodoma. Ātri apģērbies, Zīgberts devās ārā izzināt, ko ieroču nozušana īsti varētu nozīmēt un kas nu pašiem gaidams. Pa galvu bruņeniekam šaudijās dažādas varbūtības. Viena doma zibeņa ātrumā nomainija otru.

Nebija šaubu, ka draudēja vislielākās briesmas. Ieroči bija paņemti, pretošanās neiespējama. Vai viņu, Zīgbertu, nokaus? Mirt tik jaunam! Ak, briesmīgi! Varbūt tikai sagūstīs un prasīs izpirkšanas naudu? Zīgberts pats paskaidros, lai nenokauj viņu, solīs par atbrīvošanu labu samaksu. Zīgberta tēvs nežēlos nekā, lai tikai glābtu dēla dzīvību. Bet ja šie pagāni upurē viņu saviem dieviem? Par vareno Pērkoni jau Zīgberts bija daudz dzirdējis, jādelēdams pa Zemgali, šausmīgi! Gai­šās Burgundas augstmanis — pagānu dievības upura jērs! Zīgberts draudēs! Lai zemgali tikai piesargas! Livonijas ordeņa brāļi nežēlīgi at­riebsies Burgundas grāfa slepkavām. Ak, kas par niekiem! Viņš jau sāk zaudēt pašsavaldīšanos. Vai Livonijā vispār dabūs zināt kaut ko par Zī­gberta ga/u? Kad var glābēji ierasties? Ja pat visi ordeņa karaspēki jau stāvētu apakšā pie pils, ir tad zemgaļiem līdz cietokšņa krišanai atliktu laika desmitām reižu upurēt savu gūstekni, kādiem dieviem tikai svešnieks iepatiktos. Nu, lai arī kā, tikai nezaudēt drošu prātu. Zīgberts pratīs parādīt šiem pagāniem, kā jāmirst īstam varonīgam bruņeniekam. Tikai dzīvības ir tomēr žēl, ļoti žēl.

Sadrošinājis sevi, Zīgberts atrāva vaļā āra durvis, bet tūliņ atlēca - atpakaļ, un ne bez iemesla. Pagalmā tikai dažus soļus no durvīm, pa kurām Zīgberts gribēja iziet laukā, stāvēja kareivis. Tas bija līdz zobiem apbruņojies. Pat ģīmja aizsargs bija nolaists uz leju. Labajā rokā viņš turēja kailu uz augšu paceltu zobenu un neganti vicināja šo ieroci uz Zīgberta pusi, grasīdamies sakapāt neapbruņoto grāfu gabalu gabalos. Mazākais, bruņeniekam tas tā likās.

Zīgberts jau taisijās aizcirst durvis ciet. Tikai viņa steidzīgais lē­ciens atpakaļ laikam bija iznācis diezgan jocīgs, jo dzelžos ieslēgtais stāvs durvju priekšā piepēši sāka skaļi smieties. Pārsteigumā Zīg­berts nemaz neaptvēra, cik sīki šie smiekli bija. Tie izskanēja grāfam kā dziļi apkaunojoši apvainojumi. Acim redzot, svešais iedomājās, ka Zīgberts izbijies. Ne, to grāfs nepacietīs. Viņš izaicinās svešo uz nāvīgu divkauju. Nākošā acumirklī grāfs atcerējās savu bezizejas stāvokli. Viņam jau bija atņemti ieroči. Tomēr smieklīgs viņš nepaliks. Bailes bruņniecīgais Zīgberts neizrādīs. Lai notiek, kas notikdamsl Un Zīgberts, atvēris jau pusaizdarītās durvis, paspēra soli uz priekšu un bargā, stingrā balsī noteica:

«Uzbrukt pilnīgi neapbruņotam cilvēkam ir kaunsl Kaunsl»

Kaut gan Zīgberta iedomātais pretinieks neviena svešās valodas vārda nesaprata, tomēr grāfa rīcībai netrūka seku. Smiekli atskanēja no jauna jautri un bezbēdīgi. Zobens noslīka uz leju. Bruņu cepure tika noņemta. Zīgberts ieraudzīja savā priekšā smaidošu, sasarkušu jaunavas galviņu. Bruņenieks pilnīgi apjuka. Tagad viņš beidzot pa- manija, ka viss jaunavas bruņojums, zobenu līdzskaitot, bija viņa paša, Zīgberta, par nolaupītu domātais īpašums.

Jaunava turpināja smieties. Drīz vien arī Zīgbertam bija jāsmaida līdzi. Tiešām, no tāda labsirdīga, skaista ģīmīša īpašnieces nekas ļauns nevarēja draudēt. Un Zīgberts diezin kādas šausmas jau bija domēs iztēlojies. Pat bija gandrīz izaicinājis sievieti uz divkaujul Nikni viņš bija uzbrēcis tai! Un smalkais bruņnieciskais kavalieris sāka griezt par labu savu noziegumu. Viņš galanti palocijās un, atvainodamies, lietoja izmeklētus vārdus: