RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

Ziemas vistumšāko nakšu laiks bija pagājis. Dienas bija jau pastiepu­šās garumā. Tomēr tumsa vēl mēdza iestāties diezgan agri. Tamdēļ Vairis skubināja zirgu, lai izmantotu dienas gaismu. To pašu, sekodami savam vadonim, darija trīs Sidrabes pils kara kalpi. Vairis viņus bija paņēmis sev līdzi, lai pavadonība uzturētu pienācīgā cieņā Sidrabes virsaiša vārdu, kas nebija nemaz lieki, jo nācās atstāt iespaidu uz Zem­gales vakaru augstmaņiem. Tie ne labprāt gribēja liekties sveša no­vada virsaiša priekšā. Tamdēļ šim vajadzēja uzstāties lepnāki. Rikšojot, zirgu kājas kapāja sasalušo sniegu. Vakara krēsla sāka jau pārsegt baltos sniega klajumus; biezokņos viņa jau bija gatava pārvērsties par tumsu. Zirgu gaitas palika manāmi gurdākas. Jātnieki, noguruši no garā ceļa, jāja klusēdami.

Te aiz muguras atskanēja saucieni. Vairis pieturēja zirgu. Drīzi pie- auļoja kāds nepazīstams karavīrs. Līdz beidzamam viņš bija nodzinis savu rūmaku. Nogurumā trīcēja viņa paša balss, kad tas griezās pie Vaira:

«Redzu, ka esmu beidzot panācis īsto, kuram džinos pakaļ dienām un naktīm. Esi sveicināts, vareno Sidrabes virsaiti. Mani sūta Tērvetes novada vecajie, sūio pie tevis, jo tikai tu mūs vari glābt no galējā posta un briesmām, kas Tērvetei uzbrukušas tik negaidot.»

«Kas noticis?» Brīnijās Vairis.

«Nesen negaidīts iebruka vācu karaspēks. Viņš bija liels, jo liels. Pats ordeņa mestrs Vilekins to vadija. Neskaitamas ragavu rindas sekoja ienaidnieka karavīriem. Tanīs bija sakrauti milzīgi pārtikas un kara piederumu krājumi. Tomēr šī lieta iznāca tīri par labu, jo vāciešiem ar smagiem vezumiem tikt uz priekšu tik ātri nemaz neveicās. Tamdēļ pie laika pamanījām un paspējām ieslēgties pilī. Paspējām arī apgādāties ar visu vajadzīgo. Tu jau zini, vareno virsaiti, ka Tērvetes pils nav pa­ņemama kā cepts rubenis no iesma. Mēs tikai smējāmies par vāciešiem. Sak, lai nāk, lai brūk mums virsū! Gan aplauzīs uz badīšanos kāros ragus pret apcietinājumiem! Sak, par daudz liels viņiem karaspēks, pa­liks mazāks, kad padarbosies ap Tērvetes pili un iepazīsies ar mums. Tikai drīz vien sākām brīnīties. No augšas skaidri varam redzēt, ka vācieši skraida un rīkojas, bet nevaram saprast, ko viņi īsti grib. Cērt ko­kus, apdarina, notēš, bet pret mums un pili neko neuzceļ un nerīko. Te kādu dienu ieraugam, ka cērt arī Svētkalnā. Sākot spriedām, sak, 1 lai pavicina rokas pie ciršanas, lai sasildas puiši aukstajā ziemas laikā! . Mežā koku diezgan, nepietrūks. Vēlāk, kad redzējām Svētkalnu ga­dīgi kailu, sametās žēl. Svētais ozols arī beigts, upuru akmenis apgānīts 'sveša Dieva kalpu rokām. Daži sprieda, vai nedrāzties no pils laukā un 'neuzbrukt vāciešiem. Tikai visi zinām, ka ienaidnieku par daudz lieli pulki. Sapratām labi, ka mūsējo spēks par mazu, lai aiztrenktu ratā ' svešos, nelūgtos viesus. Klajā laukā vācieši mūs apkaus visus ne par šo, r ne par to, un piedevām paņems pili arī, ne paldies nepateikuši. Bajārs r Kalsis vecajo apspriedē izteicās, viņam liekoties, ka ar Svētkalna postī­šanu vācieši tikai gribot izviļināt mūs iz pils ārā klajā laukā. Tamdēļ 'nevajagot izdarīt to, pēc kā kārojot ienaidnieki. Cits jau arī mums nekas neatlika, kā palikt pilī un noskatīties, ko vācieši darīs tālāk. Drīz ieraudzi- jām, kas par lietu. Nu sapratām visu: vācieši cēla Svētkalnā savu pili. Blakus mūsu Tērvetei drīz vien nāca ga*avs ienaidnieka cietoksnis. Redzējām, kā to nostiprināja; redzējām, kādu daudzumu pārtikas un kara piederumu tur saveda iekšā. Redzējām, ka jaunajā pilī sagāja ne mazāk, kā 300 izlasītu karavīru. To starpā bija labs skaits bruņenieku. Ka tu būtu redzējis, vareno virsaiti, kā vācieši ņēmās ar Svētkalna malu norakšanu, lai piekļūšana jaunajai pilij iznāktu pa stāvumu grūtāka. Ze­me gan pa virsu bija sasalusi, bet sastingušos piķus izkapāja un rakt paveicās diezgan labi. Neko vācieši neaizmirsa. Uzbraucamo ceļu pāršķēla pat ar diviem grāvjiem un vēl ar kādiemI Pilī uztādija divas sviežamās mašinas.

Kad viņiem viss bija gatavs, meistars ar liekajiem bariem atgriezās uz turieni, no kurienes tie bija atnākuši. Uz mūsu pili pat nepaska­tījās. Sak, saprotam, ka jums gribas, lai mēs uzbrūkam jūsu Tērvetes apcietinājumiem, bet velti gaidat. Tagad atstājam jums brangu dāvanu, ar ko nodarboties — pili Svētkalnā. Pamēģiniet pārkost cieto riekstu, ko jums izgatavojām. Novēlam kožot aplauzt pamatīgi zobus.

Tiešām! Kad mestrs bija projām un mēs izgājām no savas pils, tad drīz vien atguvāmies, ka tīrās bēdas vien ir. Nekur tu nevari pakustēt, jo pašā deguna priekšā stāv vāciešu jaunā pils. Līdz ko kāds paiet ga­baliņu nomaļāk, tā vācieši tam klāt, nostiepj zemē bez žēlastības un smiedamies sabēg atkal savā pilī, pirms mēs paspējam aizsteigties savējam palīgā, pirms pagūstam kaut atriebt zemgaļu asiņu izliešanu. Tā mēs tagad tikai lielākā skaitā Tērvetē drīkstam atstāt apcietinājumus, ja gribam būt droši no vāciešu uzbrukumiem. Arī pa visu apkārtni iedzīvotājiem tīrais negals: jāslapstas dienu, jāslapstas nakti. Vācieši visur dedzina un posta. Gan mūsējie arī nestāv dīkā un, ja aizspēj vācie­šus ārpus jaunās pils, tad viestiņi paši savām kājām ne solīti nekust un nespēj vairs uzkāpt Svētkalnā. Tomēr jaunajai vācu pilij mēs, tērve- tieši, vieni paši neko nevaram padarīt. Tādēļ viss novads mani sūta pie tevis, augsto vareno virsaiti, ar pazemīgu lūgumu. Nāc un palīdzi mums tikt galā ar šiem jodu apsēstajiem vāciešiem. Citādi mums tīrais gals klāt! Saproti pats, kas tas par slogu! Visur tevi meklēju. Kur nonāku, tur tu jau pajājis garām.»

Drūmi nolūkojās Vairis Tērvetes vēstnesim garām. Likās, Sidrabes virsaitis jau iestājušās tumsā pūlas par vari saskatīt tuvās mežmales kokus. Bija, ko domāt. Uz rāviena visi pasākumi sāka irt un drupt. Tagad par tūlītēju uzbrukšanu Rīgai nevarēja vairs ne sapņot. Tagad bija jā- ņemas ap jauno vācu cietoksni. Tomēr viena lieta bija skaidra: Tērvetei jāpalīdz. Tamdēļ Vairis īsi noteica sūtnim:

«Jāj uz mājām un paziņo vecajiem un labiešiem, ka Sidrabes no­vada virsaitis ar visiem karavīriem, kādus tikai paspēs uz ātru roku Zem­galē sadabūt kopā, ieradīsies steidzīgi vien palīgā, lai pieveiktu jauno Svētkalna pili.»

Raktē Vairis dabūja zināt vēl jaunākas ziņas. Tās bija labas. Arī pie žemaišiem bija nosūtīts vēstnesis pavēstīt par vācu pils uzcelšanu cieši blakus Tērvetei. Draudzīgā radu tauta uzskatija vācu soli arī sev par drau­dīgu. Ar Svētkalna pils uzcelšanu svešnieku vara stipri vien tuvojās Ze- maites robežai. Visa Lietava labprāt vēlējās palīdzēt zemgaļiem. Par laimi, sagadījās tā, ka žemaiši jau sapulcējušies, lai uzbruktu vācu varas nesējiem Kursā. Sagatavotais karaspēks nekavējoši devās pret Svētkalna pili. Kad Vairis sasniedza Rakti, žemaiši bija jau aizsteigušies garām šai pilij, dodamies uz Tērveti. Tā tad Vairis ar zemgaļiem cīņas laukā atradīs sabiedrotos žemaišus jau priekšā. Viņu gan neesot diezin cik daudz, bet tomēr pastiprs karaspēks. Tā stāstija Raktē.

Norunājis ar virsaiti Gaiduli par kopīgu darbību pret vāciešiem, Vairis vēl to pašu nakti izjāja tālāk uz Sidrabi. Tur lielā steigā sākās karavīru pulcināšana. Nenogaidīja virsaitis visu sava novada spēku salasīšanos. Līdz ko bija savākts kopā daudz maz pietiekošs karo­tāju skaits, Vairis veda viņus uz Rakti. Tur vajadzēja apvienoties ar līgavas tēva karavīriem, lai kopīgie spēki steigtos Tērvetei palīgā.