RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

Viss, likās, aizrādija uz labu izdošanos. Tikai Raktē Vairi sasniedza nelaimes vēsts: žemaiši bija cietuši neveiksmi un jau aizgājuši atpakaļ uz Lietavu. Raktē zināja visus sīkumus par līdzšinējām kara gaitām pie pils Svētkalnā.

Žemaiši bija apsēduši jauno vācu cietoksni, ieslēgdami to no visām pusēm. Droši vien ne sevišķi patīkami bija jutušies vācieši, novērodami no Svētkalna augšas prāvo ienaidnieku skaitu un redzēdami visapkārt ap pili klajumā un pat mežos, kur vien acis vērsās, leišiem un arī zemga­ļiem parastās, no skujām un žagariem uz ātru roku uztaisītās, būdas, kara laikā apmešanās mītnes. Jau pirms žemaišu ierašanās Tērvetes zemgaļi un Svētkalna vācieši bija izcīnijuši ne vienu vien sīkāku sadursmi, kas parasti norisinājās uz nelielā līdzenuma starp abām pilīm. Kautiņos Laimas māmuļas labvēlība svārsti jās pārmaiņus te uz vienu, te uz otru pusi. Te zemgaļu pulciņu spieda uz Tērvetes pils vārtiem, te otrādi: vā­cieši ne labis pratis steidzās paglābties savā cietoksnī. Te zemgaļi no­guldīja pāri ienaidnieku, te viņiem pašiem pietrūka dažu vīru, atgriežoties savā pilī.

Kad žemaiši bija ieradušies palīgā, vācieši it kā taisijās arī pret viņiem uzsākt atklātu kauju, iziedami pretim jaunajiem ienaidniekiem. Žemaiši kārot kāroja cīnīties krūti pret krūti un bez kavēšanās devās pretiniekam virsū. Sākās apšaudīšanās bultām un apmētāšanās šķēpiem. Vācieši ar viltu nemanot slīdēja atpakaļ arvien tuvāk un tuvāk saviem apcietinājumiem. Žemaiši, cīņas karstumā pūlēdamies pietikt klāt pretiniekam, neuzmanīgi piegāja par tuvu Svētkalnam. No turienes piepēši uzbrucējus sāka apbērt ar veselu šķēpu, bultu un akmeņu krusu. Strādāja it visas cietokšņa sviežamās ierīces. Žemaišiem ar skubu bija jāatkāpjas. Viņi cieta jau pie šīs pirmās sadursmes diezgan prāvus zaudējumus. Kritušos un ievainotos gan izdevās aizgādāt projām no ienaidnieka ieročiem pieejamām vietām. Vāciešiem bija kritis tikai viens ordeņa brālis un ievainoti daži kara kalpi.

Pēc pirmās neveiksmes žemaiši sāka domāt par kārtīga uzbrukuma izvešanu pret pili. Tikko piedzīvotā neizdošanās nebūt neizbiedēja žemaišus, nebūt nesamazināja drošo karotāju sparu un cīņu prieku. Pa­visam otrādi, viss tas vēl vairāk viņus saniknoja un uzkurināja atriebšanās kāri. Tērvetes zemgali ar sirdi un dvēseli pārdzīvoja līdzi visas sabiedroto palīgu likstas. Arī visos pasākumos pret Svētkalna pili tērvetieši nepalika nekur pakal žemaišiem. Plecu pie pleca cīnijās kā vieni, tā otri, kopīgi liedami savas asinis cīņā pret kopīgo ienaidnieku.

Tērvetes pilī notika apspriedes. Pieņemtos lēmumus nekavējoši izveda dzīvē ar slavējamu neatlaidību, ar nenogurdināmu sparu. Ap­kārtējos mežos cirvji sāka klaudzēt vienā klaudzēšanā. Uz klajuma pils priekšā tika savesti un sakrauti koki un aptēsti dēli. Zemgaļi jau priekš gadu desmitiem bija iemācījušies cietokšņa ieņemšanas paņēmie­nus līdz ar vajadzīgo ierīču sarīkošanu. Drīz vien vācieši ieraudzi- ja uz līdzenuma savas pils priekšā pirmo lielu jo lielu bīdāmo torni ar uzbrucējus sargājošu nojumi. Desmit dienas un desmit naktis neno­guruši žemaiši un Tērvetes zemgaļi strādāja pie šādu ierīču taisīšanas. Beidzot vesela rinda bīdāmo torņu bija gatava. Tos novietoja uz riteņiem, kuriem vajadzēja viegli ripot, kad torņi sāks slīdēt Svētkalna pilij klāt. Un tam vajadzēja drīz vien notikt. Ierīču aizsardzībā uzbrucēji piekļūs klāt ienīstajiem vāciešiem un varēs nekaunīgos iebrucējus pēc patikas pārmācīt. Kad torņi būs piebīdīti pie vaļņiem, šo ierīču augšgali stāvēs vai nu vienādā augstumā ar cietokšņa aizstāvjiem jeb būs pat virs pils apcietinājumiem. No torņu augšas radīsies iespējamība apmētāt šķēpiem un apšaudīt bultām vāciešus pilī. Varēs arī varbūt pārsviest laipas pār atstatumu, kas šķirs torņus no žogu augšas. Pa laipām uzlau- zīsies uz apcietinājumiem. Un tad, vācieti, neredzēsi vairs ne Daugavas, ne kuģa, kas tevi aizvizinātu atpakaļ uz paša īsto tēvzemi jūras otrā krastā!

Visa sagatavošanās. norisinājās Svētkalna tuvumā, vācu acu priekšā. Cietoksnī ieslēgtos svešniekus pārņēma saprotams nemiers. Aizkavēt pretinieka darbus jeb pat izpostīt tā celtnes vēl pus pabeigtas nebija ko domāt. Ar 300 vīriem nedrīkstēja uzsākt atklātu kauju pret dažus tūkstošus lielo žemaišu un zemgaļu karaspēku. Iznākums šādai kaujai varēja būt tikai viens: pašu vāciešu iznīcināšana. Pēc tam pretiniekam būs viegla jo viegla ienākšana bez aizstāvjiem palikušajā Svētki' ;:. pi­lī. Vācu ienaidnieki būs sasnieguši, ko viņi vēlas. Svētkalna pils garnizonam atlika rūpēties par cietokšņa nostiprināšanu, lai varētu turēties līdz beidzamam, kad notiks uzbrukumi pašai pilij. Uz to arī vācieši gatavojās braši vien. Neskatoties uz draudošajām briesmām, cietoksnī neviens vēl nebija zaudējis ne sparu, ne uzņēmību.

Par virsvadoni-komturu Svētkalna pilī ordeņa mestrs bija iecēiis kareivisko milzeni bruņenieku Gerhardu. Tam blakus kā palīgs rīkojās viņa draugs bruņenieks Klauss. Vienam bija muskuļu spēka un pārdroša kareiviskuma pārpilnam; otrs atbalstija draugu ar saprātu. Visi pils aizstāvji, sākot ar daudzajiem te atstātajiem bruņeniekiem — ordeņa brāļiem un beidzot ar vienkāršajiem kara kalpiem, pūlē­jās izpildīt uz labāko katru darbu, ko tiem uzdeva padarīt. Katrs vācu kareivis saprata, ka arī p*ša āda, neapšaubami, nokļuvusi briesmās un, pie tam, lielās briesmās. Tādā kārtā nevien pils apka­rotāji cietokšņa priekšā ņēmās dienām un naktīm, bet to pašu darija arī viņas aizstāvji pilī. Vācieši papildināja un cik spēdami labāk nostiprināja apcietinājumus. Viņi raka un kapāja sasalušo zemi, lai grāvji iznāktu stāvāki un dziļāki. Arī kādu bīdāmo torni cēla pilī ar nolūku taisīt to tik augstu, lai viņa augšgals pārsniegtu pretinieka ierīces, kad tās varbūt pieslīdēs pils žogiem klāt. Darbs bija grūts un nogurdinošs, bet neviens nesūdzējās, jo katrs cirvja cirtiens, katrs lāpstas dūriens nāca par labu paša dzīvības aizsargāšanai.

Pa tam nevien uzbrucēju torņi bija nākuši gatavi, bet pils priekšā pacēlās arī veseli sārti malkas, izmeklēt sausas malkas. To mēģinās piegādāt pie Svētkalna pils žogiem, lai raudzītu aizdedzināt vācu cietoksni, kas bija uzcelts vienīgi no koka.

Vāciešu stāvoklis apsēstajā pilī nebija apskaužams. Tāli npst no savē­jiem, bez cerības uz palīgu no ārienes Svētkalna pils aizstāvji agrāk vai vēlāk būtu tikuši nomākti no pārspēka, ja tikai uzbrucēji nesāktu rīkoties pret cietoksni ar pārsteidzīgu nepacietību un ar neapdomīgu, pārmērī­gu paļaušanos uz saviem spēkiem. Pie tā vēl pievienojās ienaidnieku nonicināšana un viņu pretošanās spēju zema novērtēšana.

Ja klāt būtu bijis tālredzīgs vadonis, ja visu rīkotu kara lietu labs pārzinātājs Vairis, Svētkalna cietokšņa krišana būtu tikai laika jautājums. Bet žemaiši un Tērvetes zemgaļi aiz nepacietības dega. Desmit dienas viņi bija pūlējušies nenoguruši. Tagad cietoksnim vajadzēja nākt viņu varā, tagad rokas niezēt niezēja izbeigt darīšanas ar uzbāzīgo ezi

— vācu pili Svētkalnā. Tamdēļ par galvu, par kaklu visi gāzās uz priekšu, lai ieņemtu cietoksni. Steidzīgi stūma vaļņiem klāt bīdāmos torņus. Skuba bija savienota ar lielu nevīžību, jo smagās ierīces rīkotāju aizrautības dēļ sagriezās iešķērsi, brīžam uz vienu, brīžam uz otru pusi, pie kam uzbrucējus sargājošās nojumes nebija vairs tieši vērstas pret pili un ienaidnieku. Tamdēļ žemaiši un zemgaļi nāca atsegti te ierīcei no vienas, te no otras puses. Labi apgā­dātais cietoksnis lieliski izmantoja pretinieku kļūdas. Par katru neveiklu nojumes pagriezienu bultām, šķēpiem un akmeņu sviedējām mašīnām atsegtie karavīri samaksāja ar savām asinīm. Ar lielāku akmeņu lingošanu vācieši pūlējās dragāt pašus bīdāmos torņus, lai pavisam apturētu jeb kaut uz laiku aizkavētu draudošo ierīču tuvošanos pilij. Pūlēdamies paātrināt cietokšņa krišanu žemaiši ar zemgaļiem varonīgi un bezbailīgi skrēja cietoksnim klāt un steidzās samest malkas grēdas pie pils loka apcietinājumiem,