RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

Galu galā Vairis sadabūja ar lielām pūlēm kopā kādu tūkstoti vī­ru. Sis karaspēks bija diezgan labi apbruņots, tā ka varēja mēroties visādā ziņā ar vāciešiem. Tikai šoreiz kara gaitas traucēja pavasaris. Bija jau iestājies marts. Daudzās vietās cilvēks varēja atkušņa dēļ vieglāk pāri tikt, kā zirgs. Tamdēļ jātnieku šoreiz Zemgales karotāju vidū at­radās daudz mazāk, kā parasts. Kājām ejot, dažam labam nācās līdzi ņemt ). daudz vieglāku apbruņojumu, kā tas būtu bijis, sēdot zirgam mugurā. Tomēr Vaira karaspēks nebija zemē metams. Tanī atradās daudz kriet­nu karotāju, dažs labs brašs varonis.

Sirsnīga Vairim iznāca Raktē šķiršanās no iecerētās. Tur ierodoties, Sidrabes virsaitis bija atradis Gaismīti cilājot un grozot no Tērvetes atvesto Zemgales valdnieku zobenu. Arī šo ieroci Raktes virsaiša mei­ta pūlējās izmēģināt.

«Nē! Tas nav priekš manām rokām.» Beidzot noteica jaunava, nolikdama ieroci. «Man šis zobens ir par smagu.»

«Vai tu jau taisies viņu apjost, lai paliktu visai mūsu zemei par vir- ^ saiti?» Smējās Vairis.

«To gan nē!» Nopietni atbildēja Gaismīte. «Es tikai gribēju pār­liecināties, vai es spētu laist vajadzības gadījumā šo ieroci darbā. Iz­rādās, ka ne. Tev gan, Vairi, zobens būtu pa spēkam. Vai nav pienācis jau laiks, ka karā ejot tu…»

«Nē, vēl ne!» Atteica Vairis. «Pa priekšu sakaušu vāciešus, pārnākšu mājās… Nāks brīvs Tērvetes novads, uzcelšu tur vecajā vietā jaunu pili — staltu stalto. Tad gan nekavēšos apjost visas Zemgales lielkun­gu zobenu.»

«Ak, kaut jel tas notiktu drīzāki»

«Ja, kaut jel drīzāk! Tad pārvedīšu arī tevi…» .

«Vairi, saki,» pārtrauca Gaismīte līgavaini, «saki, vai tev daudz kas pie manis nepatīk.»

«Gaismīt, kā tu nāc uz tādām domām. Tu jau man tik ļoti patīci, ka es tiešām…»

«Tomēr visi runā, ka es esot tīrais karavīrs un nemaz ne īsta sieviete.»

«Ak, ko uz laužu tenkām klausīties!»

«Atminies, Vairi! Toreiz, kad es aizdrāzos pie tevis uz Sidrabi, lai atņemtu tev Raktes medniekus, kurus tu biji sagūstījis, arī toreiz kareivis tornī par mani izteicās…»

«Ak, ko tādus niekus atminēties. Toreiz visa torninieku saruna iznāca tik smieklīga, tik jocīga.»

«Tomēr tā, lūk, par mani (audis spriež.» Gaismīte domīgi runāja. «Vairi, manu mīļo Vairi! saki tikai vienu vārdiņu, kas tev pie manis nepa­tīk, ko tu. nevēlētos redzēt, un es visu pārgrozīšu pēc tava prāta. Ja gribi, es zobeniem ne virsū neskatīšos, neduršu vairs ne pirkstiņa klāt bultām un stopiem, nesēdīšos zirgam vairs ne reizes mugurā, nejāolelēšu, nedrasēšu, bet pastāvīgi turēšos kopā ar citām sievietērp pie māju dar­biem. Vai nē, Vairi? Saki! Tu tā vēlētos?»

Siltu jūtu pārņemts, valgi mirdzošiem skatiem, jaunais virsaitis uzlū­koja savu līgavu. Kāds maigums, kāda sievišķīga piekfāvība slēpās Gaismītē.

Aizkustinājumā Vairis satvēra jaunavai abas rokas, pielika viņas delnas pie sava ģīmja un glaudija ar tām sev vaigus. Tik patīkami bija izjust mīfo rociņu pieskāršanos! Tik jauki bija šie glāsti! Jaunavas skati sirsnīgi vaicājoši nolūkojās iecerētajā jauneklī. Tad Vairis nopietni un dedzīgi noteica:

«Gaismīt, palieci tāda, kāda tu esi. Neko es nevēlos pie tevis redzēt pārmainījušos. Taisni šitāda tu man esi tik mīļa, tik dārga!»

«Vairi, manu Vairi!»

Patīkamas domas, saistītas ar atmiņām par šķiršanās brīžiem Raktē, jaucās Vairim pa galvu, kad viņš jāja karā savu (aužu vidū. Arī nākotne likās tik daudz apsološa. Sakaus vāciešus, panāks Svētkalna atbrīvošanu, atjaunos Tērvetes pili, apjozīs visas Zemgales lielkungu zobenu. Ja kāds pašā Zemgalē gribēs uzstāties pretim, ar varu salauzīs katru stūr­galvību, ikvienu piespiedīs klausīt saprātam. Un Gaismīte pārnāks dzīvot viņa, \fdira, pajumtē. Jā, kas tā būs par dzīvi, kas par brīnišķu laimes saules staru apzeltītu dzīvi!

Miegaini vilkās diena nelielajā Rīgas pilsētiņā. Pūta auksts agra pa­vasara vējš. Stundām ilgi migloja sīks marta lietutiņš. Gan saulīte neatlai­dīgi pūlējās izlīst laukā iz vienmuļajiem pelēko mākoņu klēpjiem. Gan brīžiem likās, ka viņai arī izdosies ietīt staros zemes virsu, mazākais, uz kādu laiciņu. Cauri miglājiem jau reizēm sāka atspīdēt spožāks gaismas aploks. Tūliņ, tūliņ vajadzēja iznirt iz nokrēsla pašam dienas k spīdeklim. Te, kur radies, kur nē, kā pelēku dūmu mutulis aizvēlās stariem priekšā jauns mākoņu klēpis. Un saulīte atkal pazuda. Pat asākais skats nebūtu vairs spējis atšķirt no pārējām debesīm to vietu, aiz kuras l slēpās mirdzošā dienas valdniece. Tukšas, pus izmirušas likās Rīgas ieliņas. Sava ikdienišķā izskata dēļ neievērots pa pilsētas vārtiem iejāja vācu kareivis. Gan noguris no tālā ceļa bija zirgs, tomēr jātnieks sku­bināja neapnicis lopiņu, kamēr sasniedza Uriānu. Tā ikdienišķā valo­dā bieži sauca ordeņa Sv. Jūrgena pili, kur pašulaik gan neatradās or­deņa mestrs pats, bet tikai viņa vietnieks, kas nesa «landmāršala» vārdu.

Cik ikdienišķs arī neizskatijās atjājušais karavīrs, viņa ziņojums sacēla pilī veselu vētru. Kareivi bija atsūtījis Svētkalna pils komturs ar svarīgām ziņām. Zemgaļi taisijās uzbrukt Rīgai. Viņu karagājiens bija jau uzsākts. Kā atsūtītais jātnieks arī nebija steidzies, viņam to­mēr nācās ceļā paša drošības dēļ izvairīties no vienas otras apdzīvo­tas vietas, izvēlēties vienu otru aplinkus ceļu. Tamdēļ neko daudz priekšā zemgaļu karaspēkam viņš nevarēja būt. Ienaidniekam vajadzētu to pašu dienu ierasties pie Rīgas vārtiem. Tamdēļ rīkoties nācās steidzīgi, bez mazākās kavēšanās. % Gan zemgaļi ne tuvu vairs nebija tik bīstami, kā vēl tikai pirms neliela gadu skaita. Ordeņa varas vīri labi zināja, ka nesen tik varenais un bīstamais kaimiņš sirga ar nevienprātību, ka tam trūka kopīga vadoņa. Arī Svētkalna pils komturs ziņoja, ka karā pret Rīgu dodoties tikai daļa zemgaļu, šis komturs sīki bija visu izzinājis par Rīgai naidīgo pasākumu. Viņam ziņas ievākt nenācās nemaz tik grūti. Arī Svētkalna pils apkārtnē palikušie, jau vāciešiem paklausīgie zemgaļi bija tikuši uzaicināti t ņemt dalību kara gājienā. Gan viņi juta līdzi Sidrabes virsaiša pasākumam, gan viņi tieši neatstāstīja vāciešiem no tautas brāļiem saņemtās ziņas, bet Svētkalna pilī kalpoja arī daži jau sen vācu dienestā nokļuvuši letgaļi. Starp vienu otru no šiem vecajiem ordeņa kalpiem un dažu nesen kal- "*pībā nonākušu tērvetieti tuvā abu cilšu radniecība un vienādais lik­tenis drīzi vien nodibināja draudzīgas attiecības. Radās iespējamība vieniem zināt to, ko zina otrie. Pilī tādā ceļā iekļuva akas ziņas par Vaira nodomiem. No letgaju kara kalpiem drīzi vien tās padzirdēja viņu vācu tautības biedri, un tūlīt viss dzirdētais sasniedza varas vīru ausis. Bruņenieki vēl uzlaboja izdibināšanas paņēmienus un dabūja zi­nāt visu, par ko vien interesējās. Svētkalna pils komiura ziņojums tagad sasniedza Rīgu.

Landmāršals nemaz neuztraucās par saņemtām vēstīm. Viņš ar pā­rākuma apziņu noskatijās no olimpiskiem augstumiem uz puslīdz jau nomāktajiem zemgaļiem. Ko gan varēja kāds bars šo pagānu izdarīt pret Rīgu, ja tur uzbrukums nenāca pilnīgi negaiditsī Lielāku spēku zemgaA ļiem vairs nevarēja būt. Pārsteiguma gadījumā tikai vēl bita iespēja- mas dažādas nepatīkamas varbūtībai. Tomēr soļi kija jāsper, pie tam steidzīgi.