RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

Landmāršala sūtītais pilsonis sabojāja pašam birģermeistaram pa~ brokasti. Ko? zemgaļi? Svētā Marija! šādas lielas briesmas! Ko? Briesmu neesot ne mazāko? Tikai Rīgas pilsoņiem steidzīgi jāapbruņojoties un jāatbalstot ordeņa brāļi. Pēc ieročiem jātverot visiem, kas vien to spējot. Lai augstais landmāršala kungs nemaz nebēdā! Kur visas vācieti bas intereses apdraudētas, tur Rīgas īstie «birģeri» neliks sevi divreiz ai­cināt uz stāšanos karotāju rindās.

Pašai birģermeistarienei piepalīdzot, Rīgas pilsoņu galva ar skubu ielīda tērauda bruņās. Pēc brīža viņš ar savu kareivisko izskatu pārbie­dēja «rātes» kungus, kuri bija steidzīgi sasaukti uz apspriedi. Runāt šoreiz nenācās daudz. Lieta bija skaidra. Pašu āda arī bija apdrau­dēta. Vajadzēja iet palīgā ordeņa brāļiem. Tā arī augstā rāte izlēma. Un pa šaurajām un negarajām sīkās pilsēteles ieliņām sāka skraidīt birģer­meistara kalpi. Atstatumi bija tik mazi, ka nenācās ilgi gaidīt, līdz visi pilsētas karam noderīgie vīri bija sapulcināti. Viņu iznāca prāvs skaits. Tikko pusotra desmita iztrūka no simta. Ņemot vērā lielo kara­vīru skaitu, birģermeistariene nosprieda, ka tāds karaspēks ir bez bir­ģermeistara spēj karot, lika savam vīram novilkt bruņas un neskārties vairs zobenam klāt. Kas varēja galvot par zemgaļiem? Tie jau bija neattīstīti pagāni. Tādi varēja būs spējīgi pašam birģermeistaram par daudz stipri iekraut ar vāli vai ar citu bruņu rīku par vārīgāku miesas daļu. Tad birģermeistariene nonāktu atraitnes kārtā. Brrl To tikai nē. Tamdēļ viņa noteica:

«Tu, vīriņ, jau tā esi šodien par daudz nopūlējies. Nodod pilsoņu kara pulkus landmāršala kunga augstajai gādībai un pats ej pārsvērt vaska skrituļus. Tos drīz būs jāsūta uz Brēmeni. Parūpējies mazliet arī par paša ģimenes mantu un labklājību. Tev vispārības lietas vien jaucas pa galvu. Tā var vēl izputēt visa tava bagātība. Vai lai tava sieva un bērni ķeras pie ubagu tarbas?»

Birģermeistars saprata, ka viņa labākā puse kā arvien, tā arī šoreiz prātīgi sprieda. Bez tam nepaklausīt sava nama valdniecei bija grūta, ļoti grūta lieta. Pats viņš tiešām šodien bija ar rīkošanos vien tik pārlieku daudz darijis vispārības labā, I'a atpūta bija izpelnīta. Tā arī iznāca drošāk. Ja zemgaļi uzvar, tad vainīgs būs bijis ordenis, land- māršals. Birģermeistars kopā ar citiem kauju pārdzīvojušiem tad varēs aizstāvēties no mūru augšas un iegūt vēl kara vadoņa laurus. Jā! iz­nāca daudz drošāka padarīšana. Lai tagad visus kara darbus pārzina ordenis. Un lai tas Kungs un svētā Jaunava Marija viņam palīdz! Galu galā birģermeistars jau nav nekāds svētās Romas ķeizara valsts feld- māršal s.

Tomēr ne «birģeru» bruņošanās vien atdzīvināja pilsētu. Arī ordenis rīkojās. Landmāršals novietoja pie pilsētas vārtiem bruņotus spēkus ar uzdevumu aizturēt katru lībieti un letgali, kas dotos uz pilsētu, tāpat nelaist projām nevienu, kas jau būtu pirms tam ieradies pilsētā un gribētu to atstāt. Letgaļi un lībieši jau bija kristīti un svētās Jaunavas Ma­rijas valsts, patiesībā, vāciskās Livonijas iemītnieki un pavalstnieki. Viņiem tādēļ arī vajadzēja ņemt dalību zemgaļu atsisanas darbos, tāpat kā viņu ciltsbrāļiem, kas bija apmetušies pašā Rīgā un jau pastāvīgi dzīvoja pilsētā jeb pilsētas tuvākā apkārtnē. Pēdējos saaicināja kopā landmāršala izsūtītie jātnieki.

Viegli un ātri uz cīņu bija sapulcinami tā gada svētceļotāji, kas atradās pašlaik Rīgā un tās apkārtnē. Viņi jau bija atbraukuši pāri jūrai tikai tādēļ, lai kautos ar pagāniem un lai tā tiktu vaļā no grēkiem. Tam­dēļ svētceļotāji-krustakarotāji pastāvīgi bija gatavi laist darbā savus ie­ročus.

Gandrīz tas pats sakams par biskapa karavīriem. Tie kaut kuru brīdi varēja doties pretim ienaidniekam.

Stalti un pašapzinīgi bija paša ordeņa spēki. Tie šķita sevi par neuzva­ramiem. Viņi pirmie devās no pilsētas laukā sagaidīt uz klaja lauka ienaidnieku. Tā kā zemgaļi tūlīt vēl nerādījās, tad ordeņa brāļi ar saviem līdzkarotājiem lepni jādelēja šurp un turp pilsētas mūru priekšā.

Drīz viņiem pievienojās pārējie Rīgas aizstāvji. Visu dienu land­māršala karavīri gaidija uz ienaidnieku ierašanos. Lai nebūtu gar­laicīgi, sarīkoja sacenšanos jāšanā, lēkšanā, skriešanā un cīkstēšanās. Pašapziņa auga. Neviens vairs nešaubījās par gaidamo spožo uzvaru un kara sl avu. Tikai sakaujamie par nožēlošanu vēl netuvojās un tā neatļautā kārtā vāciešiem novilcināja uzvaras augļu iegūšanu. Pienāca vakars. Ienaidnieks vēl nerādijās. Pilsētnieki atgriezās atpakaļ pilsētā savus ļaudis — ordeņa spēkus, maršals novietoja kazarmās, kas bija uz­celtas uz kāda zemes īpašuma tīri klāt pie pilsētas, kaut gan ārpus tās mūriem. Tur vajadzēja apmesties par nakti arī savervētajiem zemju ļaudīm. Plašos kazarmju staļļus pārpildīja ar karotāju zirgiem. Pat bruņenieki — ordeņa brāļi, palika kazarmās pārnakšņot. Pašapziņa un pa­ļaušanās uz savu pārākumu bija tik liela, ka landmāršals deva rīkojumu atstāt vaļā vārtus ir nocietinātajās kazarmās, ir pilsētā. Tā cerēja pie­dot uzbrucējiem zemgaļiem vairāk pārgalvības un ieviļināt viņus slazdos.

Lai tie tikai pamēģina iebrukt iekšā, tad jau ārā neviens dzīvs neizkļūs. Drošības dēļ piekodināja katram guļot turēt ieročus pie rokas. Par izlū­kiem izsūtija pāris ordeņa brāļus un vairākus kara kalpus pajādīt pa apkārtni un novērot, vai nenāk jau zemgaļi, tumsā slapstīdamies.

Nakts bija tumša, aukaina un mitri auksta. Izlūkos izjājušie or­deņa brāļi Eberhards un Heincis šķīrās viens no otra, nogriezdamies viens pa labi, otrs pa kreisi. Katram no viņiem sekoja kara kalps. Pārējie izklīda uz abām pusēm pa apkārtni. Visiem likās, ka zemgaļus šādā naktī nemaz nav ko gaidīt. Bruņeniekam Heincim bija ļoti auksti. Domās viņš lādēja priekšniecību, kas bez iemesla, bez prāta sūtija salt cilvēkus nakts tumsā.

Lai daudz maz saīsinātu laiku, viņš piejāja blakus savam pavadonim un klusi sāka sarunāties. Kara kalps arī tīri stinga no aukstā, līdz kauliem caurvelkošā vēja. Izrādijās, ka viņš zināja kādu biezāku krūmāju. Tumsā gan grūti nācās orientēties, tomēr krūmājam vajadzētu atrasties tuvu, tikai nedaudz priekšā. Ja nokāptu no zirgiem, droši vien biezoknīti varētu viegli uziet. Sēdot, jeb pat stāvot, tanī varētu rast daudz maz pat­vērumu no vēja. Zirgus turētu pie pavadas. Zemgaļi tāpat nespētu nepamanīti pakļūt garām, ja šie nolādētie pagāni arī tiešām nāktu pie tra­kajām domām līst izliktajos slazdos iekšā, pie tam vēl šādā naktī. Ve­sels karaspēks pat tumsā viegli nojaušams jau no tālienes.

Ordeņa brālim Heincim priekšlikums izlikās labs. Abi izlūki nokāpa no zirgiem un devās meklēt krūmāju. Tiešām, tur viņš bija. Aizvējā vien jau sametās siltāk. Krūmājs pats drīz bija sasniegts. Ieies dažus soļus viņā iekšā. Te, kas tas! Heincim pa tumsu likās, ka viņa biedrs pakrita. Laikam kāja būs aizķērusies. Tiešām, tā vien būs. Arī viņam pašam kaut kas ciets aizmetās aiz kājām. Ka tevi, nelabais! Bruņeniekam arī bija jākrīt. Ne viņš pats, ne viņa kara kalps nekad vairs nepiecēlās. Zemgaliešu rokas bija stipras, zemgaliešu šķēpi asi.

Dažus simtus soļu atstatu no liktenīgā krūmāja lēni jādelēja uz priekšu un atpakaļ vācu kara kalps. Piepeši iz tumsas izšāvās milzīgs cilvēka stāvs, uzlēca jātniekam blakus uz zirga un kā dzelžu laužņos sažņaudza viņam rīkli. Tikai īss apspiests kliedziens izlauzās iz nelaimīgā vutes, un viņš jau kopā ar uzbrucēju noslīdēja no zirga zemē, lai vairs nekad nepieceltos. Bruņeniekam Eberhardam vēja aurošanā padzirdējās it kā kliedziens. Viņš sāka uzmanīgi klausīties. Nēl Tikai vējš. Tomēr garlaicīgi! Pajās īsa Iaika pēc uz aizdomīgo pusi. Kara kalps, bruņenieka pavadonis, var palikt turpat, kur atrodas pašreiz. Ko tā kopā vien abi jādelēs! Lūk pazīstams uzkalniņš. Dienā te pavisam citādi izskatas. Nakts tumsā tīri ar mokām var saskatīt pat labi pazīstamu vietu. Te, kas tas? Zirgs nesper vairs soļus taisni uz priekšu, bet pagriežas iesāņus.