RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

Vairis nemaz nekavējās ar savu nodomu izvešanu dzīvē. Izdalījis iegūto laupijumu un nogādājis to drošībā, Sidrabes virsaitis nemaz neatlaida savus karotājus izklīst pa mājām, bet vērsās atkal pret Livoniju. Ar prieku jaunais vadonis novēroja, ka viņa svars Zemgalē pēc Rīgas kaujas bija visu acīs strauji pieaudzis. Panākumiem bija tieši redzamas sekas, jo īsā laikā Sidrabes virsaitim pievienojās citu novadi karavīri, tā kā karotāju skaits Vaira pulkos sasniedza jau pusotra tūkstoša vīru. Brašais virsaitis ar drosmi un prieku veda zemgaļus atkal pāri Daugavai.

Pa tam Rīgā bija ieradusies lielmestra sūtniecība. Viņas ierosinātie jautājumi likās tik svarīgi, ka mestrs Vilekins sasauca uz apspriedi plaši ordeņa brāļu sapulci. Rīgā steidzīgi ieradās visu piļu un apgabali pavēlnieki, tā sauktie komturi, tāpat arī visi soģi jeb fogti un daudz citi vairāk un mazāk ievērojami ordeņa brāļi. Steiga bija liela, jc apspriede notika jau divpadsmitajā dienā pēc Rīgas kaujas. Tikko biji nobeigtas kritušo apbedīšanas ceremonijas, kad sākās mišu lasīšana, un garīgu dziesmu skandināšana par godu ordeņa lielajai sapulcei Diena pagāja dievkalpojumos un apspriedēs. Pret vakaru šie darbi bija sekmīgi veikti, un ordeņa mestrs sarīkoja lielmestra sūtņiem un pārējiem viesiem lielas dzīres. Bet pa tam…

Bija uzplaukusi un diezgan bagāta kļuvusi pirmā vācu apmešanās vieta lībiešu zemē — Ikšķile. Bagāts bija vietējais lēņu kungs, kurš ar savu ģimeni, apkalpotājiem un kara kalpiem dzīvoja pašā mūra pilī. Tai apkārt izplētās diezgan prāva pils sēta, kuru, kā parasts Baltijas jūras rītu piekrastes zemēs, ieslēdza no visām pusēm viegls apcietinā­jums — koka žogs. Pils sētā piemita viens otrs vācu karavīrs un vairāki ienācēji no Vācijas — amatnieki un tirgotāji. Turpat mēdza apmesties arī laba tiesa tekošā gada piligrimu, gan tikai pagaidām, gan tikai līdz 'tam laikam, kartiēr viņus raidija karā pret pagāniem. Netrūka tur arī vietējo cilvēku, kaut gan vairums tā saukto zemju (aužu parasti mājoja paši savos ciematos un būdiņās ārpus vācu mītnēm.

Marta otrā puse bija padevusies loti jauka. Pavasars iestājās silts un piemīlīgs. Jau kādu nedēļu saulīte susināja plūdu ūdeņus tik čakli, ka zustin zuda dubļi un citas pagājušās ziemas sekas un pārpalikušās pazīmes. Celi gar Daugavu sāka apžūt. Pavasars mudināja uz līksmo- šanos cilvēku prātus. Ikšķilē skanēja jautras sarunas, smiekli, pat pa priecīgai dziesmiņai. Saules stari vilināja laukā no dzīvokļiem vecus un jaunus, augstus un zemus, jo cilvēku mājokļiem iekštelpās toreiz trūka ir gaismas, ir mājīguma. Nerunājot nemaz par zemāko ļaužu mitekļiem, kur dārgais stikls bija rets viesis, pat augstmaņu pilis ar saviem sīkajiem, pustumšajiem logiem nekādā ziņā nevarēja lielīties ar mitruma un saspiesta gaisa trūkumu. Tamdēļ jaukais, dzīvinošais pavasara gaiss sauca saukdams laukā katru dzīvu dvašu. Tikai vakara vēsums ar paagram gada laikam īpatnējo tumsas nemīlīgo mitrumu dzina visus atpakaļ mājās iekšā. Tuvojās nakts. Visur ļaužu balsis ap- iklusa, dzīvā, dienai parastā, rīkošanās aprima.

Te atskanēja sauciens, otrs, trešais. Vēlāk neviens nespēja pateikt, kas pirmais kliedzis. Uz rāviena sacēlās neganta klaigāšana. Tālu vakara klusumu atvietoja uztraucošais troksnis, izbaiļu saucieni. Visās malās dzirdējās viens un tas pats:

«Zemgaļi nāk!»

«Zemgaļi klāt!»

«Glābjaties, glābjaties!»

«Bēgat, bēgat! Zemgaļi! Ze-e-e-mgaļi!»

Tiešām, zemgaļi bija klāt. Netāl no Ikšķiles viņi bija pārcēlušies par Daugavu steidzīgi sameklētās laivās un ar plostiem, kas uz ātru roku bija izgatavoti, sastiprinot ar sagrieztām bērziņu vicām apaļus kokus vienkopus. Ar lielu skubu iebrucēji devās gar Daugavu uz ,oriekšu, lai pārste : gtu Ikšķiles pili. Pa daļai tas viņiem arī izdevās.

Pati pils gan paspēja noslēgties, bet no pils sētas neko neizdevās kanest pilī. Bars karavīru un pārējo ciemata iemītnieku ar ieročiem i>okās saskrēja pie koka žoga vārtiem, lai tos aizstāvētu. Bultām un šķēpiem lidojot, zem kara cirvju spēcīgiem cirtieniem drīz vien sabruka resno koku vārti. Caur tiem pils sētā gāzās iekšā zemgaļi. Ve vācieši pūlējas atsist iebrucējus. Drīz vien aizstāvētāji bija pārspi un notriekti gar zemi. Tikpat drīz visa pils sēta nonāca zemgaļu rokās

Vairis ar Sidrabes kareivju noda|u steidzās uz Ikšķiles mūra p vārtiem, cerēdams kopā ar turp bēgošiem vāciešiem iekļūt iekšā pas cietoksnī. Veltil Vārti neatvērās ne savējiem, ne ienaidniekiem. Bēgošos vāciešus viņu, biedri nelaida vairs pilī iekšā un atstāja ienaidnieka varā aiz bailēm, ka zemgaļi reizē ar bēgļiem neielauzas cietoksnī. Vaira ļaudis drīz vien likteņa varā atstātos ienaidniekus turpat vārtu priekšā aizraidīja pie senčiem.

Zemgaļi taisijās uzbrukt arī pilij, bet Vairis nepielaida. Ja pat ieņemtu sīkās Ikšķiles pils mūrus, tomēr šāds panākums būtu niecīgs un nevarēja atsvērt lielos cilvēku upurus, ar kādiem bija nenovēršami savienots uzbrukums cietoksnim. Vācieši arī izvairijās līdzīgos gadījumos sturmēt zemgaļu pilis. Cik reizes tas tā nebija norisinājies gan pie Dobeles, gan Raktes, gan agrāk pie Tērvetes, gan arī citur.

No Ikšķiles pilsētas zemgaļi izgādāja laukā visu bagātīgo kara laupijumu, kas sastāvēja no ieročiem, lopiem, gūstekņiem, vācu skaistules līdzskaitot, un no dažādām citām mantām. Tad tukšās ēkas aizdedzināja. Kodīgie dūmi draudēja vai nosmacēt katru dzīvu dvašu pašā pilī. Liesmu svelme tveicēja un karsēja. Tomēr pils neaizdegās Augstie, ugunim nesagremojamie, mūri izglāba vāciešu mitekli.

Visu nakti un visu nākošo dienu zemgaļi postija apkārtni. Kara laupijums, visu šī tagadnei tālā laikmeta varonīgo cīkstoņu dedzībā, kārotais panākumu atalgojums, pieauga ar katru brīdi lielāks un lielāks. Vesels Livonijas apvidus pārvērtās par postažu. Vairis cerēja ka pret viņu stāsies atklātā kaujā kāds steidzīgi savākts vācu karaspēks bet Livonijas aizstāvji nerādījās. Vēl pasirojis dažas dienas, zemga karaspēks devās uz mājām, lai nogādātu pēc piederības pie jaunajiem īpašniekiem karā iegūtās mantas. Vairis domāja atkal drīz atgriezti uz Livoniju, lai turpinātu iesāktos postīšanas darbus. Virsaitis cerēja beidzot novest lietu līdz atklātai kaujai. Gaidamā uzvara solija daudz panākumu, tik daudz sasniegumu.

Taisni to pašu nakti, kad Rīgā ordeņa mestrs dzīroja ar lepnajiem viesiem pēc lielās apspriedes noslēgšanās, zemgaļi dedzināja Ikšķiles pilsētu. Vēstnesis ar nelaimes ziņām atsteidzās slapstīdamies Rīgā tikai nākošās dienas priekšpusdienā, kad mestrs Vilekins bija jau piecēlies no dusas, kaut arī vēl stipri sajuta pamatīgo dzīru sekas. Tās viņam kā ar roku noņēma, līdz ko augstais kungs izdzirda kas noticis un notiek Ikšķilē. Vajadzēja rīkoties, spert ātrus un iz­šķirošus soļus. Savākt pret iebrucējiem kopā no malu malām visus rdeņa spēkus nevarēja paspēt. Par laimi, uz sapulci Rīgā bija ieradušies visi vadošie ordeņa bruņenieki un arī prāvs skaits pārējo. visiem viņiem mestrs pavēlēja nekavējoši bruņoties un bruņot kara alpus. Kas vien spēja nest ieročus, tam bija pie tiem jāķeras. Sapulces ietu karavīriem nolika pie pašas pilsētas uz tā sauktās Rīgas-salas, kur tradās kāda muižiņa. Uz turieni saaicināja arī letgaļus un lībiešus no ilsētas un apkārtnes, kopskaitā kādus 200 vīrus. Karā līdzi doties ajadzēja arī Rīgas pilsoņiem; no tiem šoreiz karotāju iznāca tikai 0. Neiztrūka arī neviens tā gada svētceļotājs, cik viņu vēl bija pa- cis pie dzīvības pēc iepriekšējām kaujām. Vilekins steidzīgi rāvās r karotāju savākšanu un sagatavošanu nopietnajam kara pasākumam. ,ā mestrs arī nepūlējās izmantot katru acu mirkli, tomēr sagatavošanās irasija vairākas dienas. Kad vācu karaspēks paātrinātā gājienā sasniedza kšķili, zemgaļu tur vairs nebija. Taisni to pašu rītu viņi bija devušies z mājām. Vēl kūpēja atstātajās nometnēs ugunskuri.