RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

«Vai tev pašu dievi jau apnikuši?» Dusmīgi iesaucās kāds mežotnieks, tā tad no Upmales otras daļas, kas bija sākusi pieslieties Sidrabes virsaitim Vairim. Turienieši pazina vāciešus, un tos nīstin nīda, pārspējot šinī ziņā pat pārējos Zemgales novadus, kur vācieši vēl nebija tik tuvi kaimiņi, nebija tā iekundzējušies. «Vai Pērkoņtēva dusmu un zibeņu nemaz nebaidies? No mūsu dievu dusmām tevi nepaglābs vācu dievs».

«Kas to saka?» Pabailīgi atbildēja runu sācējs. «Slavēti lai ir mūsu lielie dievi! Neviens Pērkoņtēvu nedomā kaitināt. Tikai vajaga ļaut sevi nokristīt un draudzība ar vāciešiem būs»…

Tālāk viņš netika, jo sacēlās negants troksnis. Visi runāja un sauca. Tikai no visa teiktā maz ko varēja sadzirdēt un vēl mazāk saprast. "Pēc laba brīža, kad vairums bija jau izkliegušies pēc sirds patikšanas, kad visi bija daudz maz apmierinājušies un apklusuši, noskanēja at­sevišķi jau dzirdami un saprotami saucieni: «Vācu kalpi mēs negribam būt».

«Zinām, kā letgaļiem iet; zinām, kā viņiem jāpacieš sveši kungi pašu zemē».

«Zemgalē vāciešiem nav ko meklēt». «Vai mums zobeni jau truli? vai šķēpi nolūzuši? Vai Zemgalē trūkst roku, kas spētu vāles cilāt?»

Beidzot nopietni atskanēja Vaira balss:

«Zemgaļi! Ne uz mieru ar vāciešiem mums jataisas! Nē! bet gan uz karu, ja mēs gribam būt īsti mūsu tēvzemes Zemgales dēli. Karā tāpat kā miera laikā zemē nepieciešams rīkotājs, vispārības domu domātājs, kārtības sargātājs. Tādēļ mums šeit jāizraugas visai tēvuzemei kopīgs vadonis, te jāgādā Zemgalei valdnieks, Tērvetes pilij lielkungs. par tādu es lieku priekšā vecāko no virsaišiem, godājamo Gaiduli, 'Raktes kungu».

Atskanēja daži piekrišanas saucieni, bet redzamākais Tērvetes labie- is Skujenes kungs Kaisis, kas pats cerēja tikt virsaiša godā, iebilda: «Diženais Raktes virsaitis visādā ziņā noderētu par Zemgales lielkungu, bet tādā vecumā mūsu nemieru pilnajās dienās viņam pašam v arētu iznākt pārmērīgi grūti vest valdnieka pienākumus. Nav viegli sirmgalvja stāvam neliekties, nepagurt zem smago ieroču svara, grūti vecām kājām staigāt garu garās karu takas. Bez tam, virsaiti pienāktos ņemt no Tērvetes, kura līdz šim gadu simteņus sargājusi visas Zemgales slavu un godu».

Dobeles virsaitis Lāčaris, pusmūža vīrs, kas savas ietiepības, kašņāšanās un augstprātības dēļ pat pie paša ļaudīm neatrada piekrišanas, nosprieda, ka tagad ir pienācis pēdējais laiks iemaisīties svarīgajā lietā, ja negrib palikt bešā. Acīm redzot, viņu vēl neviens cits nedomāja bīdīt ievēlamo skaitā. Tā tad jārīkojas pašam. Stulbā nepiekāpībā viņš strupi noteica:

«Dobele nevar pielaist sev par virskungu kādu svešnovadnieku,lai tas būtu kas būdams». Labsirdīgais Gaidulis saprata, ka sākusies šķelšanās un, gribēdams vienprātības sasniegšanas labā samazināt kandidatu skaitu, nosprieda pats labprātīgi atteikties no piedāvātā goda. Sirmgalvis gan vēl cerēja, ka viņu sāks pierunāt un varbūt vienosies galu galā taisni ap viņu pašu.

«Tomēr vieglas vecuma dienas nebūtu, ja mani ievēlētu». Nopūtās pie sevis Raktes virsaitis un teica:

«Es tiešām esmu par vecu. Redzu arī, ka še ir diezgan spēka vīru, pārāku par mani dažā labā ziņā. Tādēļ pats jums pavēstu, ka negribu pieņemt visas Zemgales valdnieka godu. Pateicos sirsnīgi visiem, kas šoreiz pie manis piedomājuši ar tik mīļu prātu».

«Prātīgi teikts! Pareizi teikts!» Piekrita Lāčaris. «Tūliņ var just, ka tā ir piedzīvojuša sirmgalvja runa. Tērvetes lielkungam vajaga būt spēka gados, arī ne jaunam puišelim, bet pusmūža vīram».

Tagad Lāčaris gaidija, ka izsauks viņa vārdu, pie tam daudzas balsis; bet notika kas cits, diezgan negaidīts.

Palīdzēdama mātei kārtot ciemiņu uzcienāšanu, lielajās sapulces telpās atradās arī Gaismīte. Kāri viņa klausijās vīriešu spriešanā un pie sevis brīnijās, ka nedzird to, ko visu laiku bija turējusi par pilnīgi nenovēršamu, par vienīgo izeju no pašreizējā stāvokļa. Virsaiša meitai likās, ka tikai Vairis vienīgais kā radīts Tērvetes lielkunga godam un pienākumiem un ka nevienam nevarētu nemaz būt citādu domu apspriežamā lietā. Bet, Gaismītei tīri negaidot, tagad šis stulbais dobelietis tik nekautrīgi pats bāzās virsū… Un Tērvetes godkārīgais bajārs… Nē! Tas nebija tāļāk paciešams. Ja citi klusēja, ja vīrieši nesaprata, kas darams, tad Gaismīte runās. Viņa atvērs visiem acis. Gan jau visi sapratīs tik vienkāršu un viegli saprotamu lietu. Visi, bez šaubām, piekritīs Gaismītes priekšlikumam bez liekas stīvēšanās. Do­māts — darīts! Virsaiša meita skaļi teica:

«Zemgalei vajadzīgs labs karavīrs, kas savu spēku un saprātu jau darbos pierādijis. Tāds ir Sidrabes virsaitis Vairis. Vai viņš nav ar Nameju pašu jau Prūsijā»…

«Vairi! Vairi!» Daudzas balsis pārtrauca virsaiša meitu. Jaunava jau sevī nosprieda, ka viņas paredzēšana par Vaira ievēlēšanu pie­pildījusies. Tomēr saucēji bija pa lielākai daļai sidrabieši un upmalieši, no pārējiem novadiem tikai kāds retais. Tērvetes bajārs Kaisis nepa­cietīgi grozījās uz sola, kaut gan vēl klusēja. Tomēr par visiem vairāk uztraukts bija Lāčaris. Neviens viņa vārdu neminēja. Dusmās, no­sarcis līdz ausīm, viņš asi iesaucās:

«Vai tad Zemgales vīriem tiešām prāta aptrūcis, ka sievietes sāk viņus pamācīt. Vai tik tālu jau esam nonākuši, ka lindraki»…

«Kādēļ tad lietu tā uztvērt no ļaunās puses?» Rāmi iebilda Gai­dulis. «Mana meita liek svaru kausā tikai vispārības…»

«Kas par to, ja prātīgas domas izteikusi sieviete?» Kāda balss pārtrauca virsaiti.

«Varbūt kādam citam, bet man gan sieviešu pamācību nevajaga». Noteica Lāčaris.

«Lai kā, bet par virsaiti Vairi piemērotāka vīra mums nav. Neviens viņam netiek līdzi». Atsaucās kāda balss.

Sādi vārdi bija Lāčarim kā uguns pakulās. Viņš parasti necieta ne mazākās pretrunas un pašreiz viņu bija vēl krietni iesildījuši iztuk­šotie kausi. Viņam, Dobeles virsaitim, pāri cēla tur kādu piena puiku. Gandrīz kliegdams viņš sauca:

«Saki, cildeno virsaiti Gaiduli, vai tik tavai meitai nav jau pieteikti Vaira precinieki? Vai nesarunāsi mani par vedēju?»

«Mīļo kaimiņ! Manas meitas precībām pārrunājamā lietā nav nozī­mes». Valdijās Gaidulis.

«Bet mīļo kaimiņ!» Lāčaris atdarināja Gaiduļa uzrunu. «Te krīt svaru kausā tas, ka mani un arī pārējos, tieši acīs runājot, bez kautrē­šanās nosauc par nekam nederīgiem. Vai tu kā nama tēvs pieļausi tavās mājās tā apvainot ciemiņus?»

«Man liekas, ka te neviens ļauni nedomāja un…»

«Tev liekas! Bet man liekas, ka skuķei, kurai diezin vai ir pienākusi vai nē divdesmitā mūža vasara, neklājas mācīt visas Zemgales izcilākos vīrus. Lai arī meitene būtu tik kāra uz puišiem, kā mušas uz medu, viņai neklājas bāzties citiem virsū ar savu Iemīļoto».

Pie šiem Lāčara vārdiem visi trīs Gaiduļa dēli pietrūkās kājās, bet vecais virsaitis vēl raudzīja nomierināt iekarsušos prātus.

«Mīļo kaimiņ!» Viņš teica, apmierinājis vispirms dēlus ar pāris klusi teiktiem vārdiem. «Seit nemaz nav ko spriest ne par manas meitas gadiem, ne par viņas izredzēto. Tāda gan viņai vēl droši vien nemaz nav, bet tādu, gan krietnu krietno, es labprāt viņai izlūgtos no Laimas māmuļas. Labāk liksim manu meitu mierā un turpināsim apspriesties par svarīgo lietu, kas mums šodien izlemjama».

«Man pašam arī būtu nopietns vārds sakams Dobeles virsaitim par viņa izteicieniem». Atskanēja Vaira balss. «Tikai es apzinos, ka atrodos cienijama nama tēva pajumtē, kur nedrīkstu aizskārt ne ar vārdiem, ne ar darbiem otru ciemiņu. Bez tam mums izlemjama tik svarīga lieta, ka viss pārējais ir jāaizmirst».