RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

«Kas tu tāda esi, ka ielauzies svešos īpašumos?» «Un kas tu tāds esi, ka ložņā pa krūmiem, lai uzglūnētu kailām sievietēm, kad tās upē peldas?» Savukārt noprasija medniece augstprātīgi.

«Es esmu Sidrabes kungs un virsaitis!» Ar peldēšanas skata atgādinājumu apmulsināts, stostijās Vairis. «Tici man! Toreiz pie upes viss gadijās netīši. Es…»

«Bet es alni nomediju tīšu prātu, jo tas man tā patīk. Esmu Raktes virsaiša meita».

«Mežs taču pieder man. Jau virsaiša Viestura dienās…» «Zinu, zinu bez tavas mācīšanas. Toreiz arī pļavas te Raktes ļaudis pļāvuši, bet tagad ir nedomājam to darīt. Lai arī mežs ir tavs bet medīt pēc vecu vecā ieraduma mēs te varam, jo ne tu audzē meža zvērus, bet dievi».

Skaistules pārdrošā uzstāšanās bija tā apmulsinājusi Vairi, ka viņš nezināja vairs, ko darīt, kā rīkoties. Virsaitis bija jājis šurp, lai tiesātu un tagad šī nāra tiesāja viņu pašu. Ja būtu darīšana ar vīrieti, nu, tad lieta iznāktu vienkārša, bet te šī… Tā tad viņa bija Raktes virsaiša meita Atkal Vaira acu priekšā atdzima aina upītes malā un kailas nāras stāvs ūdenī.

Pa tam pie nošautā aļņa bija saradušies ir Raktes, ir Sidrabes ļaudis

stāvoklis sarežģījās. Bija kaut kas jādara. Te Gaismīte stingri noprasija:

«Ko tu īsti no manis vēlies?»

«Es ierados šurp, lai pārmācītu tos, kas ielaužas manā īpašumā!» Vairis atguvies teica. «Tomēr šoreiz atstāju jums raktiešiem medijumu. Lai tas paliek tev».

«Paldies par žēlastību. Tomēr es to netiku no tevis ne lūgusi, ne prasījusi. Es varētu tīri labi iztikt arī bez tavas atļaujas un labvēlības». «Tikai uz priekšu lai raktieši te vairs nerādās. Citādi…» «To gan es tev nevaru apsolīt. Mēs darīsim, ko paši atzīstam par noderīgu un pareizu, un tev atļaujas neprasīsim, ja gribēsim izmantot mūsu senu senās tiesības».

Tomēr Raktes ļaudis šoreiz medības vairs neturpināja, jo Sidrabes virsaiša vīri bija lielā skaitliskā pārsvarā. Tādēļ pārnovada medniekiem prātīgāk likās doties mājup. «Laime vēl», nodomāja dažs labs raktietis, ka Sidrabes virsaitis taisni šinī dienā ir pie tik laba prāta». Arī Gaismītes acīs Vairis bija atradis zināmu labvēlību. Domās tā nosprieda, ka jaunajam virsaitim vajagot būt puslīdz labam cilvēkam, jo, būdams spēku pārsvarā, viņš tomēr bija piekāpies. Un stalts viņš bija, jā! tiešām glīts pujsis.

Vairis, jādams uz mājām, bija neapmierināts pats ar sevi. Kādēļ viņš bija tik muļķīgi apjucis. Kādēļ ļāvās sevi izbārt ne par šo, ne par to? taisnība jau bija viņa pusē. Vajadzēja rīkoties noteiktāki, pat bargi. nu! Nākošo reizi viņš parādīs… Te virsaitis izdzirda aiz muguras savu ļaužu sarunu.

«Zēl gan, ka atdevām alni raktiešiem». Teica viens kara kalps. «Tīri viegli varējām bezkaunīgos medniekus pašus saņemt gūstā». a tbildēja otrais.

Kā taisnodamies, Vairis pagriezās atpakaļ un iejaucās sarunā: «Ko nu lai mēs būtu plēsušies ar sievieti».

«Skaista sieviete, dižo virsaiti, var būt arī skaista gūstekne». Kāds no pavadoņiem noteica, un vairāki skaļi iesmējās.

Gūstekne? Sidrabē? šī nāra? Un Vairis pat nodrebēja. Ak, ko muļķības!

Visu ceļu virsaitis palika piespiesti nopietns, pārmērīgi nopietns, Arī kara kalps Veldzēns, jādams rindas pašās beigās, nopietni prātoja:

«Tas gan ir varens sievišķis! Kā viņa apstrādāja pašu mūsu diženo virsaiti. Tādu meiču gan neiespundēsi piebūvītē — vajadzības gadijumā, kā toreiz manu sievu Skaidrīti. Šā drīzāk tev pašam izskrāpēs acis

Gaismīte bija piedraudējusi Vairim, ka Raktes ļaudis turpinās medīt «Cauņu silā». Tiešām, to viņi arī mēģināja darīt nākošā rudenī. Tomēr šoreiz ar medīšanu raktiešiem ne sevišķi paveicās, jo Sidrabes karavīri četrus svešos medniekus noķēra un aizveda gūstā uz pili pie virsaiša Vaira. Tikai diviem pārējiem raktiešiem ar sazilinātiem sāniem izdevās izrauties no ķērājiem un nenokļūt gūsta viesmīlībā. Tie pārbēga mājās un pastāstīja par notikušo novada dzīves kārtotājiem.

Raktes pilī sacēlās milzīgs uztraukums. Jaunākie karstgalvji gribēja tūlīt salasīt karavīrus un brukt virsū Sidrabei. Vecākie un prātīgākie kratija galvas un apšaubija, ka stiprā Vaira pils būtu vispār ieņemama. Bez tam Vairim bija daudz karotāju, un neviens nevarēja uzņemties pareģot, kurš novads kuru sadursmēs spētu pieveikt. Agrāk šim līdzīgos' gadijumos mēdza griezties pie visas Zemgales kunga un valdnieka Tērvetē. Tad tas izlēma, kam kuru reizi jāpiekāpjas. Tagad Zemgalei pēc Nameja nāves trūka kopīga vadoņa — vētru un auku nomierinātāja visas zemes dzīvē.

Vecais apdomīgais Raktes virsaitis Gaidulis jau taisijās sūtīt uz Sidrabi vienu no saviem trijiem vēl dzīvajiem dēliem. Ceturtais bija palicis uz visiem laikiem kopā ar Nameju Prūsijā. Vairim gribēja pie­dāvāt izpirkšanas maksu par gūstekņu atbrīvošanu. Te lietā iejaucās Gaismīte. Nemierīgi staigādama tēva sola priekšā, viņa uztrauktā balsī runāja:

«Tēti To vien nē! To vien nē!»

«Ja, ko tad tu gribi, lai es daru? Nevar taču atstāt mūsu ļaudis virsaiša Vaira gūstā Sidrabes pilī».

«Skaidra lieta, ka par gūstā atstāšanu nevar būt runa».

«Tā tad viņi jāizpērk».

«Ak nē! Tā pieļauties sidrabiešiem mēs nevaram».

«Vai tu varbūt rāpsies pati uz Sidrabes vaļņiem?»

«Citu reizi to arī varam izdarīt, bet tagad es pati jāšu uz Sidrabi un noprasīšu tam…»

«Vai tu, meit, esi pie pilna prāta? Vairis arī tevi vēl paturēs gūstā!»

«Nu, tādas mežonības vēl nav notikušas Zemgalē. Vēl nevienā pilī e nav paturēts gūstā svešinieks, kas tur labis prātis pats iejājis. Lai tas sidrabietis arī ir kāds, bet viņš tomēr ir virsaitis Zemgalē un nekur citur. Sentēvu viesmīlības likumi arī viņam jāpilda. Bez tam, ja jau tik tālu nonāktu, kā tu te saki, tad zini, ka neapbruņota jau es uz Sidrabi nejāšu. Un tu jau saproti, ka tavas meitas rokās vai šķēps, vai stops vai…»

«Tā tad tu, meit, gribi viena pati pārspēt Vairi un visus viņa karavīrus viņa paša pilī?» Un vecais virsaitis sāka smieties, pūlēdamies visu sarunu pārvērst par joku.

Gaismīte nepadevās. Viņa stingri noteica, ka pati grib jāt un arī jās uz Sidrabes pili atbrīvot gūstekņus. Gan Gaidulis reižu reizēm atkārtoja, ka tādās lietās sieviešiem nemaz neklājoties iemaisīties, bet Gaismīte gražojās tālāk un palika pie savas apņemšanās. Viņa bija vienīgā meitc Raktes virsaitim, jaunākais viņa bērns. Tādēļ Gaismīti visi lutināja, jau no šūpuļa sākot. Nekad viņas griba nepalika neizpildīta. ArT šoreiz 'vecais virsaitis nespēja uzstāties ar stingrību, nespēja novērst meitas trakuļošanu. Tā Gaidulis dēvēja Gaismītes iedomu. Gan viņš kasija aiz auss, gan vēl mēģināja stīvētie? solīdams sūtīt uz Sidrabi abus vecākos dēlus par sarunu vedējiem, tomer beidzot vecais virsaitis bija spiests padoties. Un Gaismīte taisijās ceļā. Ar pūlēm tikai tēvam izdevās pierunāt meitu, lai viņa ņem līdzi, ja ne visus, tad mazākais vienu brāli. 'Gaismīte, aizrāvusies no savas iedomas, piefāvās, gan tikai tādēļ, lai atkratītos no tēva un drīzāk tiktu ceļā. Virsaiša meita izvēlējās sev par . ceļa Liedri jaunāko brāli Saulaini. Divu kara kalpu pavadībā Gaismīte ar brāli devās uz Sidrabes pili.

Pārsteigts un izbrīnijies bija Vairis, kad viņa pilī ieradās Gaismīte. Vēl platākas viņeim iepletās acis, kad negaidītā viešņa stingri pavēlēja: «Atbrivo manus ļaudis. Es atjāju viņiem pakaļ». «Ne tik steidzīgi, ne tik steidzīgi, daiļo kaimiņien. Tavi ļaudis medija manā mežā un par to viņiem…» Vairis zobgalīgi sāka, bet tālāk netika, jo Gaismīte viņu strauji pārtrauca: «Un par to tu nekautrējies saņemt viņus gūstā!»