RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

«Ko tu tur lien?» Veldzēns čukstēja un rūpju pilns nemiers izskanēja , viņa balsī. Tomēr šoreiz kara kalpa rīcībā bija izjūtams spars un noteiktība. Sis nemaz vairs neizlikās tas pats Veldzēns, kas tautas sapulcē svīda apjukumā baiļu sviedrus augstmaņu priekšā.

«Kā? Ko es?»… Stomijās izbrīnijusies Skaidrīte. f «Vai tu nezini, ka mums, maziem cilvēkiem, nav ko līst tur, kur ' ielmaņi plēšas? Augstmaņu strīdu tu drīzi vien vari sajust uz savas ,puguras. šitādās reizēs uz ātru roku šķēpi un bultas var sākt lidot pa gaisu un pat vissmagākie zobeni māk cilāties kā spalviņas vējā. nāc šurp!»

Veldzēns vilka aiz rokas sev līdzi Skaidrīti, kura ne labprāt sekoja savam aizstāvim. Viņa bija pat gatava atsperties ar kājām pret kādu parocīgāku šķērsli un uzsākt nopietnu pretošanos. Ja tikai nebūtu kauns n'O gaidāmās izzobošanas, jo citi droši vien pamanītu abu tik varonīgu Spēkošanos. Jau tā par pārīša draudzību spriedelēja pils ļaužu valodas, kamdēļ jaunā meita aprobežojās tikai ar piktu čukstēšanu: «Kas tev noticis? Ko tu gribi no manis? Laid vaļai» «Ko vēl ne! Vai tev āda tāpat smēdē norūdīta, kā dzelžu bruņas? ai tu domā, ka tavā augumiņā šķēps nelīdīs iekšā, tāpat kā nelaiķa irsaiša Gotzemē kaldinātajā kara cepurē. Nāc, nāc! - «Kur tu mani vedīsi?» «Te pat blakus celtnē».

«To nu gan ne! Ko tu iedomājies! Vēl mēs neesam ne apprecējušies, bet tu jau ar mani sāc šitā apieties». ,

«Skaidrīt, es jau, tevi mīlēdams, tā noraizējos. Es jau rūpējos tikai par tevi pašu».

Puiša balsī atskanēja tik daudz sirsnības, ka Skaidrīte nosprieda šo reizi, šo vienīgo reizi vēl paklausīt savas sirds valdniekam. Meiča pat pasteidzināja soļus, jo pilnīgi pareizi nosprieda, ka tā viņa tiks ātrāki vaļā no sava pielūdzēja un varēs atgriezties atkal nepamanīta pagalmā pie vārtiem, ja tikai pati to vēlēsies. Un viņa vēlēsies. Mazākais, Skairītei bija tāda tumša nojauta, ka drīz vien var rasties diezgan iemeslu vēlēties kaut ko tamlīdzīgu, jo ne katru dienu Sidrabes pilī norisinājās tik raibas, ziņkārību modinošas lietas, kā šodien. Visu to aizrautīgo dzirdēt pašas ausīm…

Tomēr Skaidrītei iznāca liela vilšanās. Kad Veldzēns bija ievedis jaunavu nelielajā celtnē zirgu staļļu galā un devās jau pa durvīm laukā, Skaidrīte ieminējās:

«Un tu pats? Tev jau tur arī var pašam»… «Es esmu karavīrs. Man tādas lietas parastas. Bez tam es pats protu rīkoties ar vairogu un šķēpu. Es darīšu, ko liks».

Aizvēris cieti smagās durvis, Veldzēns jau paspēra pāri soļu uz pagalma pusi, tad apstājās, izvilka no kabatas stipru kaņepāju auklu un, atgriezies pie durvīm, aizsēja tās cieti, vairāk reizes auklu apmezdams un cieši savilkdams ap abiem stiprajiem koka vadžiem, no kuriem viens 'ja iedzīts stenderē, otrs pašās durvīs. «Drošs paliek drošs!» Nodudināja Veldzēns.

Tiešam, Skaidrīte varēja plīst aiz ziņkārības, bet bez palīdzības no ārienes viņa nespēja izkļūt pagalmā, nespēja atbrīvoties no sava cie­tuma. Veldzēns pa tam steidzās pusteciņus pievienoties ļaužu pūlim pie pils vārtiem, lai izšķirošā brīdī arī savu roku pieliktu pie darba, ja uz to rastos vajadzība un tiktu dots rīkojums. Pie vārtiem šinī brīdī norisinājās svarīga saruna. «Cildenā virsaite!» Vargribis teica Pasērstei. «Mans kungs un pavēl­nieks, dižais Sidrabes novada virsaitis Vairis, mani sūta šurp. Viņa vārdā uzaicinu tevi nodot pili nekavējuši mūsu cildenā virsaiša ziņā un val­dīšanā».

«Tā tad Vairis ir tavs kungs». Lepni paceltu galvu spītīgi runāja Pasērste. «No kura laika tad viņš ir Sidrabes novada virsaitis? Kas fo iecēlis šādā godā.'»

«Pēc dievu un cilvēku kārtības» noteikti uzsvērdams katru vārdu, svarīgi atbildēja Vargribis, «tēvam mirstot, viņa vara pāriet uz vecāko dēlu. Tamdēļ mēs, Sidrabes novada labieši un vecajie, Vairi atzīstam par virsaiti. Arī pārējie ļaudis — visa Sidrabes novada tauta, domā tāpat».

«Tomēr viņš nav nekāds virsaitis, jo pils ir manās rokās, un Vairim to neredzēt tāpat kā viņš nevar redzēt paša ausis. Lūk, kur Sidrabes virsaiti sf»

Pasērste rādīja uz Brīvuli.

«Tad man te vairs nav ko darīt». Noteica Vargribis. «Tikai, Cildenā virsaite, ņem vērā, ka tur, kur rīkojas ar spēku, kur jāņem palīgā zobens un šķēps, tur vienai pusei nākas ciest».

«Ka tikai tev pašam un tavam virsaitim neiznāk izbaudīt tevis pie­draudētās ciešanas. Pils ir stipra, un aizstāvju arī man pietiks. Rokas viņiem drošas, acis modras. Gan jūs atkodīsiet zobus pret vaļņiem».

«Diezin, diezin, kā tev ies ar aizstāvjiem? Šaubos, vai radīsies kāds zemgalis, kas pacels roku pret savu virsaiti, pret virsaiti, kurš no tautas, no bajāriem un vecajiem kārtīgi atzīts par īstu sava novada galvu, vadoni un pavēlnieku».

«Kā? Vai tu domā, ka man kara kalpu aptrūks? Bez tam, ko tu tur paud * tenkas par visa novada atzīšanu! Vai šeit neredzi Spodri? Vai viņš un tā dēli nav godājami Sidrabes novada labieši. Brālēn, saki tu pats Var- gribim, vai tu pieļausi, ka man atņem pili?»

Uzrunātais brītiņu klusēja. Viņš saprata, ka taisnība bija Vaira pusē un ka nav labi uzstāties pret īsto un vispārības atzīto virsaiti. Taisnīga­jam labietim nekādi negribējās aizstāvēt netaisnu lietu. Bet viņš pazina arī Pasērstes dabu, apzinājās, kādas dusmas virsaite jutīs pret brālēnu, ja viņš neatbalstīs straujo radinieci izšķirošā brīdī. Spodris šaubijās. Te viņam iešāvās prātā, ka visi paša īpašumi atrodas ārpus pils, tā tad pilnīgi Vaira varā. Bez tam Vairis tā kā tā agri vai vēlu var ņemt virsroku. Tikai tiepīga sieviete to nespēj apzināties, nespēj saprast. Kā tad klāsies Spodra ģimenei, ja tā būs apkarojusi ar ieročiem rokās virsaiti? Nebija ko šaubīties, vajadzēja izšķirties un rīkoties. Jā, vajadzēs rīkoties ātri un tik izšķiroši, ka tiktu novērsta katra asiņu izliešanas iespējamība. Un Spodris atbildēja:

«Cildenā virsaite! Es ārvienu esmu bijis gatavs tevi aizstāvēt līdz beidzamai iespējamībai. Arī līdz šim, mīļo radiniec, es aizstāvēju Brīvuli, bet es biju pārliecināts, ka Vairis nav vairs starp dzīvajiem. Tagad man neklājas uzstāties pret īsto virsaiti un plēsties ar visu novadu. Pat jāsaka vairāk! Man nākas rūpēties un darīt visu, lai virsaitis atgūtu varu par savu senču pili».

Tumšs sārtums pārklāja Pasērstei ģīmi. Dusmas gandrīz laupija spēju runāt. Ar mokām viņa iesaucās:

«Tad tāds tu man esi, brālēn. Tu gribi, lai Vairis apkauj ir mani, ir manus dēlus!»

«Dižais Sidrabes virsaitis Vairis nav nekāds slepkava». Nopietni teica Vargribis. «Sava tēva atraitni un paša pusbrāļus nokaut viņam nevar ne prātā nākt, ja tikai tie paši viņam nestājas ar netaisnībām ceļā un nemēģina ar varu nolaupīt tēva mantojuma tiesu. Ja kas tamlīdzīgs notiek, tad… tad saprotams, katram virsaitim jābūt īstam virsaitim un jārīkojas bargi, kaut arī sirds viņam būtu mīksta kā vasks. Tādēļ brīdinu tevi, cildenā virsaite. Nepārsteidzies! Apdomā, pirms tu spēri izšķirošo soli».

Pasērste bija gudra sieviete. Viņa saprata, ka ar dusmām vien netiks pie laba gala. Saprata viņa arī, ka tik nopietnā un sarežģītā lietā bez Spodra palīdzības pili nespēs noturēt. Bez tam Spodris, spriežot pēc viņas runas, taisijās pats nodot pili Vairim. Viņš ar saviem ļaudīm tiešam viegli spēja izjaukt katru pils aizstāvēšanas nodomu, sagrābjot savā varā kādu apcietinājuma daļu un pa turieni ielaižot Vairi pilī. Saprata virsaite, ka, ne savai māsicai ļaunu vēlēdams, Spodris domāja rīkoties šā jeb tā, bet ka bajāru uz noteikta soļa speršanu spieda apstākļi. Un tie paši apstākļi spēja rādīt savu pavēlošo varu arī virsaitei. Pašas ļaudis arī nebija nekādi svešinieki Vairim. Viņi diezin čik uzņē­mīgi neies cīņā pret agrākā virsaiša vecāko dēlu, kuru, bez šaubām, sirds dziļumos tura par likumīgo virsaiti. Viss tas šaudijās pa Pasērstes galvu, kad viņa, daudz maz savaldījusies, teica: