RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

Lielu turpmākā ceļa gabalu Vairis nojāja klusēdams. Neviena dzies­miņa neienāca vairs prātā. Acu priekšā arvien vēl stāvēja redzētais žilbinošais tēls, kas valdzināja jaunekļa uztrauktās domas.

Krastmalā pie lopiem norisinājās dzīva saruna.

«Kā viņš tevi aplūkoja! Ar acīm gribēja vai apēst!» Smējās vecākā a izbijusē nāra.

«Tāds bezkauņa». Pukojās jauniņā, vēl tīri sasarkusi.

«Ne jau uz mani, vienkāršu ganu meitu, šis metīs skatus». Ķircinājās ecākā. «Tūlīt saprot atšķirt, kura ir virsaiša meita, kaut tai arī ne drēbju jpatiņas nebūtu mugurā».

«Tu arī diezin ko vēl sarunāsi». Pārmeta otrā, kura tiešām bija taktēs novada virsaiša meita Gaismīte. Viņa bija atjājusi ganos apciemot savu bērnības draudzeni. Gaismīte jau no mazām dienām, kopā ir brāļiem augdama, bija ieradusi nevien jāt, bet pat lietot stopu, šķēpu, arī zobenu, tā kā, neskatoties uz saviem 16 gadiem, virsaiša meita bija diezgan kareiviska jātniece.

«Ko šis lai arī skatītos uz mani? Tāds augstmanis!» Nopūtās ganu meita.

«Kā tu zini, kas viņš tāds?» Vaicāja Gaismīte.

«Vai neredzēji pati? Jeb tev no brašā puiša skatieniem acis apžilbst?, skaists viņš gan ir, skaists un stalts. Tikai ne man tāds lemts».

«Ja, glīts viņš tiešām ir». Nodomāja arī virsaiša meita.

Sidrabes novada labietis Vargribis lepni dzīvoja savu plašo īpa­šumu vidū ar sievu un ar bērnu pulciņu — ar meitām un dēliem, no kuriem daļa jau bija pieaugusi. Parasti dzīve trokšņaini ritēja uz priekšu bajāra mājās. Bet pašreiz dienas skaļums tur aprima. Iestājās krēsla. Saule bija nogājusi. Dabu un cilvēkus jauki spirdzināja silts vasaras vakars. Priekš gulēt iešanas Vargribis vēl brītiņu gribēja pasēdēt dzī­vojamās mājas priekšā. Te vakara klusumu pārtrauca dobji sitieni — klauvēšana pie augstajiem vārtiem, kas bija ietaisīti žogā. Pēdējais iestāvēja no stāvu zemē ieraktiem, augšgalā noasinātiem paresniem kokiem, šāds iežogojums no visām pusēm apņēma bajāra dzīves vietu, izveidodams plašu, ar simtgadīgiem kokiem greznotu sētsvidu, kur novietojās daudzas uz iedzīves bagātību norādošas ēkas. Izdzirdis klauvēšanu, kalps atvēra vārtus vēlajam, negaidītajam viesim. Svešais iejāja sētsvidū, nokāpa no zirga un tuvojās bajāram. Vargribis palika n srīgi sēžot, kā jau augstmanim pienākas attiecībās ar vienkāršu nakts ieklētāju. Tikai, kad svešais pienāca tuvāk, bajārs piecēlās, lai sa­ņemtu viesi. Bet, ieskatijies ciešāk ceļinieka sejā, Vargribis strauji sakustējās uz priekšu un zemu palocijās.

«Esi sveicināts», viņš teica, «dižo Sidrabes virsaiti! Esmu laimīgs, .ka tāds augsts viesis pagodina mani ar apciemojumu. Piedodi savam padevīgam kalpam, ka es pats negāju, kā pieklājas, tev pretim, lai pienācīgi saņemtu tik augstu apmeklētāju. Man ne prātā neienāca, ka viesis šoreiz var būt pats cildenais virsaitis. Tik vēlā laikā…

«Kā? Ko?» Stomijās svešais, kas nebija neviens cits kā Vairis. «Vai tad mans tēvs…»

«Tavs nelaiķis Tēvs, mūsu novada nesenais varenais virsaitis, mīt jau veļu valstībā. Nesen tikai viņu turp izvadījām. Laikam, tevi ceļā vēl nav aizsniegusi bēdīgā vēsts par viņa nāvi».

«Nē! šī man pirmā dzirdēšana». Sēri noteica Vairis. «Iegriezos pie tevis pārnakšņot, jo zirgs piekusis. Arī pats esmu visu dienu nosē­dējis seglos. Rīt agri došos tālāk uz pili. Nelūgtais viesis tevi, bajār, neapgrūtinās ilgi».

«Ko nu! Jūties pie manis kā paša mājās. Es ar visu, kas ir mans, piederu mūsu zemei un viņas īstajam vadonim. Tikai, dižo virsaiti, uz pili jāšana tev nav tik vienkārša. Rīt tu to gan vēl nevarēsi uzsākt».

«Kā? Kādēļ ne?» Brīnijās Vairis.

«Tādēļ, ka Zemgalē nav vairs kārtības, nav kopēja vadoņa, na\ c visas zemes valdnieka, un katrs dara, ko grib, katrs rīkojas, kā vien taq. pašam ienāk prātā. Sidrabes pili tura savās rokās tava pamāte Pasērste Viņa gribētu redzēt, lai novada virsaišu zobenu apjož viņas vecākaii dēls, tavs pusbrālis Brīvulis. Tam gan prāts vēl nenesas uz tādām lietām kā uz novada pārvaldīšanu un uz virsaiša godu. Brīvulis sava mūžd piecpadsmitajā vasarā ir vairāk licies uz dažādām puiku blēņām, kc piekopj kopā ar jaunāko brāli. Viņu gados tas jau tā piedienas. Be cildenā virsaite-atraitne nepriecāsies par tavu pārnākšanu; viņai lielāki^ prieku sagādātu ziņa, ka tu palicis uz visiem laikiem kaujas laukā Prūsijā Tādēļ nav ko šaubīties, ka tevi gaida Sidrabes pilī pavisam neviesmīlīgi saņemšana. Tur droši vien labprāt paveiktu to, ko tev nav paspējuši no­darīt ienaidnieka zobeni Prūsijā».

Vezdams viesi dzīvojamās telpās, labietis pastāstija sīkāki par no­vada apstākļiem. Sidrabē loti maz bijis tādu, kas cerējuši, ka Vairi: pārnāks no kara mājās. Tādēļ godkārīgā Pasērste jau uzskatijusi savcj dēlu par Sidrabes virsaiti. Kad novadā no Prūsijas atgriezušies karavīr un pavēstijuši par drīzi sagaidamo Vaira pārnākšanu, Pasērste steidzīgi ieslēgusies pilī līdz ar bruņotiem virsaiša kalpiem un citiem viņai uzti­cīgiem karavīriem. Viņa meklējot savam dēlam piekritējus. Vairis to vakaru bez vēsts par tēva nāvi saņēma vēl vienu otru rūgtu ziņu ur palika tīri domīgs. Bajārs Vargribis viņu drošināja:

«Dižo virsaiti, tev nav ko noraizēties. Tu esi mūsu nelaiķa virsaiša vecākais dēls. Tādēļ tagad, pēc viņa nāves, vienīgi tev piekrīt cildenais virsaiša gods. Pēc visas kārtības vienīgi tev nākas apjozt Sidrabes vir­saiša zobenu. Tā spriežu, tā man jāspriež. Tāpat arī domās citi labieši un viss lielais vairums pārējo Sidrabes novada laužu. Virsaites Pasēr pusē atradīsies tikai viņas pašas ļaudis, kuriem jāklausa, ko viņa tiea liek, un bez tiem vēl, ja daudz, tad kāda daļa pašas tuvāko radinieku Ir tad par pēdējo soļiem varētu šaubīties. Vai kādam patiks uzstāties pret īsto virsaiti? Visiem jau zinama mūsu zemes kārtība».

Vairis brītiņu pārdomāja un tad domīgi griezās pie nama tēva

«Tev, Vargribi, gan būs jādod man uz kādu laiciņu mājas vieta un patvērums, kamēr es»…

«Ak! ko nu par to runāt! Augstais virsaitis pagodina ar savu klātbūtni mani un manu sētu. Visu, kas pieder man, es nododu tavā rokā. ūšu laimīgs, ja varēšu tev pakalpot. Pašam apkārt jādelēt virsaitim ederētu. Kas var galvot par kādu nomaldījušos bultu jeb šķēpu?»

«Velti laiku šķiest un mierīgi gaidīt ar klēpī saliktām rokām es gan negribētu». Iesaucās jaunais virsaitis un viņa balss noskaņa lika nojaust noteiktību, kas skaidri rādija, ka runātājs nevairīsies no drošiem, visu izšķirošiem sofiem. Jā, Vairis neliks velti gaidīt uz darbiem, īsta vīra cienīgiem darbiem.

«Kas tad runā par laika šķiešanu?» Pārliecinoši piebilda Vargribis. Tikai priekš kā virsaišiem ir ļaudis? Vai arī es neesmu Sidrabes labietis! vai man maz ļaužu! Vai man nenākas kalpot sava novada virsaitim! Rīt izsūtīšu uz visām pusēm dēlus ar ziņām. Pats aizjāšu pie viena otra kaimiņa. Vai brašu drasētāju Sidrabes novadā trūkums! Droši varam derēt, ka drīz vien tev būs ne mazums pavadoņu. Sidrabes virsaitim nebūs jākaunas par augstajam stāvoklim nesamērīgu un vientulīgu griešanos senču pilī, senču goda vietās».

«Pateicos tev, Vargribi. Ne mūžam to neaizmirsīšu». Izsaucās Vairis.

«Ak, ko! Vai tad es citādi drīkstu rīkoties? Vai man nav jādara tā, to liek no senu seniem laikiem Zemgalē parastā kārtība? Lai dievi labvēlīgi jaunajam Sidrabes vadonim».