RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

«Es jau arī nezināju, ka Vairis ir vēl starp dzīvajiem. Citādi jau arī es viņu būtu gaidījusi pārnākam mājās kā virsaiti. Vēlāk tikai bažas par dēliem spieda mani rīkoties, kā…»

«Māt!» Iesaucās Brīvulis. «Mums gan nav nekādu bažu. Brālis Vairis i nemaz tik ļauns nav».

«Tad jau viss nokārtojas tīri prātīgi un labi». Runāja Vargribis, izrādīdamies, ka notic Pasērstes izrunām, kaut gan labi saprata lietu īsto gaitu. «Tad jau mums tikai jāpasteidzas atvēri vārtus, lai dižajam vir­saitim nav ilgi un velti jākavējas ar saviem karavīriem pils priekšā».

Tiešam, Sidrabes pils vārti drīz vien plaši atvērās un saņēma jauno novada virsaiti. Tanī pašā laikā Skaidrīte izkļuva brīvē no apcietinā-

juma. Viņa gan bija apņēmusies krietni vien norāt savu tautieti, bet pilī līdz ar Vairi sanāca tik daudz laužu, tur sākās tāda dzīvība, ka mei­čas ziņkārības apmierināšanai radās pietiekoši izdevības. Tādēļ Skai­drīte šoreiz visžēlīgi piedeva Veldzēnam. Trūka jaunajai kalponei arī brīva laika priekš bāršanās un ķildošanās. Pilī sākās jautras dzīres, un kalpoņu rokām darba netrūka.

Vairis tai pašā dienā svinīga apjoza Sidrabes virsaiša zobenu.

Trīs dienas un trīs naktis viesu bari līksmodamies plūda pa pili un pa pils sētu. Tie mielojās, dziedāja un dzēra, dzēra, dziedāja un mielojās. Arī pats jaunais virsaitis bija līksms.

Viņa priekus neaptumšoja pat ziņa, ko saņēma trešajā dzīru dienā. No Raktes puses atauļoja kāds Sidrabes virsaiša kalps, vēstīdams, ka Raktes pils ļaudis medijot «Caunu silā». Citureiz šāda vēsts saceltu kājās vai pus Sidrabes, jo Cauņu sils bija senu senais strīdus ābols Sidrabei un Raktei. Sirmi ļaudis zināja stāstīt, ka raktieši jau vecos laikos gribējuši atņemt Sidrabei ir «Cauņu silu» ir «Dūņu strauta» pļavas, kas tanī atradās. Mežā pārrobežnieki pastāvīgi medijuši, bet pļavas stei­gušies nopļaut katru gadu Sidrabes ļaudīm pa priekšu. Tad strīdu izšķīris par labu Sidrabei senais Zemgales virsaitis varenais Viesturs, kura piemiņa tautā uzglabājās vēl tik dzīva, neskatoties uz pieciem gadu desmitiem, kas bija jau pagājuši pēc šī valdnieka nāves dienas. No tā laika raktieši pļavas gan bija likuši mierā, bet mežā bieži vien vēl turpināja medīt. Šāda rīkošanās dažu labu reizi noveda pie abu kaimiņu novadu sadursmēm un uzturēja vēsas, pat naidīgas attiecības, starp abiem kaimiņu virsaišiem. Arī Vairis vēl sava tēva dzīves laikā bija spēlējis dažu reizi ne pēdējo lomu medību strīdu. Tomēr šoreiz viņš nepukojās, bet, iztukšojis kausu, sauca tik skaļi, ka pils lielajās sapulces telpās varēja visos kaktos sadzirdēt virsaiša vārdus:

«Lai raktieši šoreiz pamedī. Nepieļausim, ka viņi sabojā mums dzīru priekus. Tagad jau ir vasara, un viņi nostieps gar zemi, ja daudz, tad kādu pāri briežu. Lai ziemas pārtikai medītu, priekš tam laiks ir vēl par karstu. Tamdēļ zaudējums mums šoreiz nebūs lielais. Ja kaimiņi vēlāk gribēs būt nelūgti medību viesi, nu, tad lai tie piesargas… Tamdēļ mielosimies! Lai tukšojam kausus.' Lai uzdziedam! Dzīrosim un līksmosimies!»

Tiešam, dzīres turpinājās. Un Sidrabes pilī varu saņēma savās rokās jaunais novada kungs — virsaitis Vairis. Viss tam solija laimīgu nākotni, prieka pilnu dzīvi. Jaunība, veselība, staltums, jau piedzīvo­jumos norūdītais karavīra spars, bagātība, plaša ziedoša novada ļaužu atbalsts, tautas uzticīga paļāvība uz vadoni… Jā, kā gan viņam trūka1 Pat pamāte samierinājās ar notikušo, nenovēršamo.

Un dzīve ritēja uz priekšu.

Tikai darbu jaunajam virsaitim netrūka. To viņam bija pilnas rokas. Daudz maz nokārtojies pats savā novadā, Vairis meta skatus tāļāk. Vienā Zemgales daļā, tā sauķtajās Upmales zemēs, valdija sairums un pagurums. Tur trūka kārtības, tur nebija vairs atzītu, spējīgu, uzticību pel­nošu vadoņu. Sidrabes virsaitis pamazām sāka izplatīt Upmales ze­mēs savu iespaidu, ar tālredzīgu laipnību pievilkdams apvidu pēc apvida savam novadam.

Tā nemanot pagāja pāris gadu. Iestājās vēla rudeņa laiks. Zeme bija jau sasalusi.

Vairis kādu dienu tikko kā bija atgriezies mājās no garāka jājiena pa Upmali. Viņš bija izlūkojis vietas, kur uzcelt mazākus apcietinā­jumus. Tanīs iedzīvotāji varēs paglābties ienaidnieka varbūtēju iebru­kumu laikā. Ar leišiem gan bija nodibinājusies zemgaļiem pilnīgākā sa­ticība. Abi šie kaimiņi vairs neuzbruks vieni otriem. Bet vācieši… Jā, tie gan… Vairis jau gudroja pat par nopostītās, senāk tik varenās Me­žotnes pils atjaunošanas darbiem. Jā! viņš to uzcels, šo stipro cietoksni, uzcels no jauna, ieliks tanī savus kara ļaudis; tad droši vien gandrīz visa Upmale piekritīs Sidrabes virsaitim. Un Vairis kļūs Zemgalē vare­nākais starp vareniem.

Taisni šādās jaukās spožas nākotnes pār domās kavējās Sidrabes i virsaitis, kad pilī atauļoja uz neseglota zirga no Raktes novada pierobe­žas turienes iedzīvotāju ziņnesis. Kaimiņu virsaiša ļaudis bija sarīkojuši lielas medības strīdīgajos «Cauņu sila» mežos. Tur pašu laiku darbo­joties ir svešie mednieki, ir viņu suņi. Viss rādot, ka medīšana nodo­māta uz vairākām dienām.

Bija pienācis rudens medību laiks, kad vajadzēja domāt, kā nogāzt pienācīgu skaitu meža zvēru, lai gaļu iesālītu visa nākošā gada lieto­šanai. Arī Vairis medībām jau bija gatavojies un taisni tādēļ steidzies atgriezties mājās no Upmales. Medības viņš bija nodomājis sākt ar «Cauņu silu». Un tagad raktieši tur bija jau priekšā un nekautrīgi rīkojās Vaira daļā. Tāda bezkaunība! Nu! Viņš šoreiz kaimiņiem parā­dīs, pamatīgi parādīs, tā ka nākotnē katram svešniekam zudīs patika vēl reizi nelūgtiem rādīties Cauņu silā.

«Cauņu silā» skaļi atbalsojās suņu riešana un mednieku ragu pūtieni. Milzīgs alnis, mazas eglītes trokšņaini lauzdams, uzdenderēja netālu no Vaira uz jājamās stigas. Tur virsaitis bija novietojies kopā ar dažiem saviem ļaudīm. Visi bija apbruņoti un jāšus. Sidrabiešiem būtu viegli nācies vai nu ar šķēpiem, vai ar bultām nobeigt meža zvēru, kuram skriešana nemaz neveicās: alnis bija smagi ievainots. Ne virsaitis, ne viņa ļaudis nepakustējās. So reizi viņu visu uzmanība vairāk piegriezās ne medijumam, bet mediniekiem, kas bija alni ievai­nojuši. Tie sekoja zvēram uz pēdām.

Alnis pārstreipuļoja pāri stigai, bet nebija ne cik tālu ticis, kad to jau panāca divi suņi un apturēja. Zvērs apstājās gandrīz pašā stigas ma un ar pūlēm atgaiņājās, pagriezis ragus pret uzmācīgajiem rējējiei Mednieka dziņa gandrīz jau pamudināja Vairi doties pie a|ņa un nostiept zemē. Te pār stigu pārlidoja svešs jātnieks, pie tam tik ātri ka novērotāji sidrabieši pat nedabūja viņu labi apskatīt.

Jādams, raktietis jau rīkojās ar stopu un, bez šaubām, nekavējoties bija raidijis alnim nāvi nesošu bultu, jo zvērs ar troksni nogāzās zemē. Suņu riešana mitējās. Nākošā acumirklī arī Vairis bija jau notikuma vietā. Pirmais viņa skats pārslīdēja pāri alnim. Zvērs, vēl raustīdamies un ar kājām spārdīdams tukšo gaisu, gulēja starp divām cinī vaivariņos un mētrās ar bultu asiņojošā brūcē. Virsaitis griezās pie sve mednieka un bargi tam uzsauca:

«Kā tu drīksti te medīt? Es tev»…

Tālāk Vairis netika. Izbrīnījies, platām acīm viņš lūkojās uz nomedītāju. Virsaitis pārsteigts nezināja, ko tālāk teikt. Viņa priekšā jau nolēkusi no zirga, stāvēja medniece, ne mednieks. Svešā nebija neviena cita, kā priekš diviem gadiem redzētā kailā nāra. Tikai tagad viņa vēl pieņēmusies skaistumā. Tagad jaunava bija vēl daudz staltāka un spēcīgāka kā viņā vasaras dienā meža upītes atvariņa ūdeņos Lepni medniece uzlūkoja apjukušo Vairi. Virsaitis atcerējās peldēšanas skatu, pazina daiļo nāru. Savādos apstākļos redzētais piemīlīgais mītis bija uzglabājies jaunekļa atmiņā. Brīdi abi klusēdami vēroja viens otru skatiem, tad Vairis saņēmies ievaicājās, pie kam viņa balsī no dusmām nebija ne vēsts: